Devalvēt un pārvērst parādus latos, valstij kompensējot bankām radītos zaudējumus – labākais risinājums Latvijas ekonomikas pamatproblēmām

Ārvalstu analītiķi vēl arvien Latviju vērtē kā ļoti nedrošu valsti. Lai nepiedzīvotu stagnāciju desmit gadu garumā, Latvijai jārīkojas izšķirīgi un ātri – šādu viedokli, uzstājoties Ekonomistu Apvienības 2010 rudens konferencē, pauda ekonomists Jānis Ošlejs.

Analizējot “Latvijas burbuļa” rašanos, Ošlejs kā būtiskākos iemeslus norāda kredītu straujo ieplūdi privātajā sektorā, milzīgos ieguldījumus nekustamajā īpašumā un Latvijas cenu līmeņa neatbilstību darba ražīgumam. Augstais lata kurss sadārdzina Latvijas ražotāju izmaksas, rada tieksmi patērēt lētākās importa preces, kā rezultātā kļūst neiespējami stimulēt ekonomiku, jo visa nauda aizplūst importā.

Pārskatot publiskajā telpā visbiežāk apspriestos krīzes risinājumus, ekonomists uzskata, ka, piemēram, deflācija nav izeja, jo starpība starp cenu līmeni un darba ražīgumu ir pārāk liela, pārmaiņu temps – pārāk lēns. Turklāt naudas aprites pamatlikumi nosaka, ka visā deflācijas laikā uzņēmumi cietīs zaudējumus, tātad tiks iznīcināts vietējais un Latvijā investētais ārvalstu kapitāls, tāpat veidojas bezdarbs, kas, viņaprāt, nemazināsies vai turpinās lēni pieaugt. Masveida bezdarbs Latvijai ir ļoti bīstams, jo bezdarba radīta emigrācija pārvērtīsies par demogrāfisku laika bumbu, kas radīs milzu problēmas nākotnē.

Pēdējā laikā vērojams straujš eksporta pieaugums, tomēr, neraugoties uz zemajām algām, tas joprojām nepārsniedz importu. Ošlejs aprēķinājis, ka, lai atgūtu 2007. gada IKP un nodarbinātības rādītājus ar eksporta palīdzību vien, eksports būtu jāpalielina par 50 uzņēmuma Grindex apgrozījumiem, citiem vārdiem, tālākai straujai eksporta izaugsmei būs vajadzīgas papildus investīcijas ražošanas uzņēmumos. Atsaucoties uz Peru piemēru, ekonomists norāda uz vēl kādu risku – ja eksporta uzplaukumu cenšas panākt ar zemu algu līmeni, liels eksporta kāpums var neizvest valsti no nabadzības, vien „attīstot zemattīstību”, jeb ļaujot pastāvēt vien „pirtsslotu ražotājiem”. Latvija šobrīd samazina gan algas gan investīcijas zinātnē, bīstami atgādinot neveiksmīgo Peru stratēģiju. Daudz veiksmīgāka ir zemu izmaksu un lielu algu stratēģija, kas paredz konkurētspējas audzēšanu ar palielināta darba ražīguma palīdzību.

Apskatot daudz aprunāto lata devalvācijas jautājumu, Jānis Ošlejs uzskata, ka devalvācija padarītu iespējamu ekonomikas stimulēšanu, uzlabojot importa/eksporta rādītāju attiecību, un, galvenais, vienlaikus palielinot iekšzemes pieprasījumu. Tomēr jāņem vērā, ka devalvācijā bankrotētu tūkstošiem mājsaimniecību un uzņēmumu ar kredītiem eiro. Atliek secināt, ka devalvācija viena pati nav panaceja un var novest pie ilgstošas inflācijas un nestabilitātes.

Ošlejs ir pārliecināts – kamēr nav atrisināts uzņēmumu un privātpersonu pārlieko kredītsaistību jautājums un ieviests realitātei atbilstošs valūtas maiņas kurss, Latvijas ekonomikas stabilizācija un attīstība nav iespējama.

Izpētot dažādas krīzes risināšanas metodes pasaules vēsturē, Latvijai ir vairākas izvēles iespējas, norāda Ošlejs. Ņemot vērā iepriekš minētos argumentus, par labāko risinājumu Latvijas ekonomikas pamatproblēmām viņš izvēlētos lēmumu devalvēt un pārvērst parādus latos, valstij kompensējot bankām radītos zaudējumus. Valsts, pagaidām, ir ļoti maz aizņēmusies un var šādu risinājumu atļauties, uzskata ekonomists.

Esošā politika paredz aizņemties milzu līdzekļus un ieguldīt tos “finanšu sektora stabilizācijai”. Latvija ir apkrāvusi sevi ar privātajiem parādiem un nu uzņemas valsts parādus, bet ekonomiskās izaugsmes praktiski nav. Ekonomists ir izstrādājis programmu, kā devalvēt un konvertēt latu kredītus, radot izaugsmi un nesagraujot banku sistēmu. Ar šo soli tiktu atrisināta pamatproblēma – milzīgais privātpersonu kredītu apjoms, pārceļot tos uz valsts un banku pleciem, radot inflāciju, investīcijas un sekojoši – izaugsmi.

Iedodot ekonomikai papildus līdzekļus un tā atrisinot kredītņēmēju bankrotus, bankām tiek dots signāls, ka tās drīkst izsniegt jaunus kredītus, kas nodrošinātu izaugsmi. Skaidrība un risinājums mazinātu arī sociālās problēmas, pārliecināts ir Jānis Ošlejs.

Piedāvātā izvēle atrisina arī ļoti augstā valūtas kursa radītās problēmas, padarot pat vājākos Latvijas ražotājus konkurētspējīgus. Devalvācija dara iespējamu rūpniecības attīstību un veicina ražošanu, rodas iespēja lauksaimniecības atbalstam un modernizācijai.

Pēc parādu konvertācijas atbalstot banku sistēmu, rodas iespēja ne tikai saglabāt esošo sistēmu, bet arī nodrošināt, ka tai ir pietiekami resursi izaugsmei. Bankām tiktu ļauts atsākt pelnīt ar kredītu izsniegšanu, nevis ar naudas piedzīšanu un īpašumu pārņemšanu.

Lai mazinātu neskaidrības radītos riskus, skaidri jākomunicē devalvācijas mērķi un valdības rīcības plāns, kā arī nepieciešama valsts tālākas attīstības programma, uzsver Jānis Ošlejs. Bez attīstības programmas devalvācija ir spēcīgs, bet īslaicīgs instruments. Par attīstības politikas stūrakmeņiem, ekonomists uzskata eksportam un rūpniecībai īpaši labvēlīgu izmaksu struktūru, brīvā tirgus rosinātas valsts atbalstītas inovācijas, kas balstītas uz cenu priekšrocībām, kā arī finansējuma pieejamību.

“Devalvācija, attīstības programma, banku un privātpersonu bilanču attīrīšana – tas viss kopā krīzi Latvijā var transformēt iespaidīgas izaugsmes grūdienā”, uzskata Ošlejs. Papildinot komercbanku sistēmu ar rūpnieciskā attīstības kredīta sistēmu, iespējams strauji palielināt Latvijas nodarbinātību un, sekojoši – mazināt emigrācijas radīto demogrāfisko risku.

“Šobrīd ir labs laiks šādas programmas ieviešanai. Ja rīkosimies ātri un izšķirīgi, ieguvēji būs visi: iedzīvotāji, valsts, komercbankas, starptautiskie aizdevēji, Eiropas Savienība”, pārliecināts ir ekonomists.

Avots: ekonomisti.lv