Valdība stūrgalvīgi virza uz priekšu Nacionālo enerģētikas un klimata plānu, pavisam nopietni piedēvējot tam «izšķiroši pozitīvu globālu klimatisku ietekmi». Tikmēr par piezemētākām interesēm šai kontekstā cīnās OIK biznesmeņi, proti, subsīdiju mehānisma saglabāšanu, vēsta NRA.lv.
Viņiem ir svarīgi atbalstīt klimata plānā ieliktos neizpildāmos mērķus, lai nozares likumdošanā panāktu turpmāku labvēlību nodokļu maksātāju naudas sadalē. Runa ir par klimata plānam paralēli virzītajiem grozījumiem Elektroenerģijas tirgus likumā, kas strauji tuvojas galīgajam lasījumam Saeimā. No vienas puses – bezierunu kārtībā akceptējot Briseles pavēles par CO2 izmešu samazināšanu, bet no otras – solot sabiedrībai likvidēt obligātā iepirkuma slogu, valdība pati sevi ir iedzinusi strupceļā.
Par to samaksās visi
«Var izrādīties, ka maksāt atjaunojamās enerģijas ražotājiem ir nesalīdzināmi lētāk, samērojot to ar ierobežojumiem, ko par klimata mērķu neizpildi noliks pretī katrai nozarei, liekot samazināt ražošanas apjomus vai maksāt milzu nodokļus,» šādi situāciju skaidro Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācijas valdes priekšsēdētājs Jānis Irbe. Valstij var nākties arī pieckārtīgi samaksāt! Jāpaskaidro, ka Latvijas definētajos klimata mērķos līdztekus siltumnīcefekta gāzu izmešu un enerģijas patēriņa samazinājumam iestrādāts arī būtisks atjaunojamo energoresursu īpatsvara pieaugums. No 40% 2020. gadā uz 50% kopējā patēriņā 2030. gadā. Un tas ir galvenais arguments, ar ko operē OIK ražotāji. Valsts saistības prasa arī turpmāk visādi veicināt šo biznesu, kas pie godīgiem tirgus nosacījumiem bez subsīdijām nav spējīgs izdzīvot. Kamēr Ekonomikas ministrijā topošais klimata plāns sola veicināt fosilo resursu aizstāšanu ar atjaunojamajiem, Saeimā paralēli notiek procesi, kas OIK biznesa nākotni draud aptumšot. OIK likvidēšana bija partiju priekšvēlēšanu solījums, un tagad tas vismaz dekoratīvi jāierobežo. Nozare, savukārt, cīnās pret. Tās biedri sametuši naudu un noalgojuši juristu kantori (Rodl & Partner Legal), kas palīdzētu cīņā ar viņiem nevēlamajām tendencēm. Atzinums, kas sagatavots tālākai politiķu apgaismošanai un valdības biedēšanai, runā par labu nozarei. Kopš 1995. gada tā dēvētajiem zaļās enerģijas ražotājiem ir dāvināta nodokļu maksātāju nauda, un viņi vēlas, lai tā notiktu arī turpmāk. Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā pašlaik tiek gatavoti uz trešo lasījumu, un OIK piesaistītie juristi tur atraduši vairāk nekā desmit punktus, ko apkarot. Latvijas valstij saskaņā ar ES direktīvu esot «pienākums nodrošināt, lai atjaunojamās enerģijas projektiem piešķirtā atbalsta līmenis un ar atbalstu saistītie nosacījumi netiktu pārskatīti tā, ka negatīvi tiek ietekmētas piešķirtās tiesības un apdraudēta jau atbalstīto projektu ekonomiskā dzīvotspēja».
OIK esot viņu īpašums
Likuma grozījumos rosināts noteikt, ka vienas elektrostacijas dzīves ciklā atbalsta periods nedrīkst pārsniegt 20 gadus. Taču nozari neapmierina, ka šai periodā tiek iekļauts arī pirms OIK shēmas pastāvējušais dubultais tarifs. Faktiski uzņēmēji vēlas, lai tiktu aizmirsta viņu apdāvināšana desmit gadu garumā. Viņi iestājas arī pret peļņas griestu iespējamo ierobežošanu zem pašlaik spēkā esošās normas – 9% apmērā. Juridiski iebildumi ir arī pret likuma grozījumos iestrādātajām sankcijām – administratīvajiem sodiem, piemēram, par datu sagrozīšanu vai uzraudzības kavēšanu, bet visvairāk – pret ierosinājumu, ka licences atņemšanas gadījumā pārkāpumu dēļ – arī saņemtais valsts atbalsts jāatmaksā. Tas nozīmētu, ka valsts rīcībai ir atpakaļvērsts spēks, un tas juristu ieskatā ir pretrunā Satversmei. Kopumā izstrādātos grozījumus nozare vērtē kā nesamērīgu īpašuma tiesību aizskārumu un tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu.
Te vietā atgādināt, par kādu tad īsti tiesisko paļāvību ir runa. Latvijas valsts ir apņēmusies līdz 2037. gadam samaksāt tā dēvētās zaļās enerģijas ražotājiem kopumā 3,96 miljardus eiro, un no tiem gada sākumā bija izmaksāti aptuveni 2,4 miljardi. Būtiska nianse, ka šai naudai piezīdušās arī gāzes koģenerācijas stacijas un lielās termoelektrocentrāles, kam ar atjaunojamiem energoresursiem vispār nav nekādas saistības, jo tās kurina Krievijas gāzi. Tātad fosilo kurināmo. Atjaunojamo energoresursu bizness – vēja parki, biogāzes stacijas, mazās hidroelektrostacijas un minimāli arī saules paneļi – cīnās par savām interesēm. Bet netieši tiek aizstāvēti visi OIK maksājuma saņēmēji. Tātad arī gāzes koģenerācija.
Plāns uz 6 miljardiem
Kādas būs sekas, ja likums tiks pieņemts tādā formā, kā to pašlaik uzkonstruējusi Saeima? OIK biznesmeņi draud ar juridiskām konsekvencēm. Nacionālā līmenī tā būšot vēršanās Satversmes tiesā ar konstitucionālu sūdzību, jo aizskartas viņu tiesības uz īpašumu. Uzņēmēji ir arī pārliecināti, ka deklarēto klimata mērķu neizpildes gadījumā Eiropas Komisija vērsīsies tiesā pret Latviju. Un tad vēl ārvalstu investori zaudēto investīciju dēļ varētu vērsties šķīrējtiesā. Šobrīd gan ārzemnieku naudas plūsma Latvijas OIK shēmā ir apsīkusi. Kā paskaidro federācijas vadītājs Jānis Irbe: «Tik briesmīgā valstī viņiem esot aizliegts kaut ko investēt.» Un arī finanšu sektors politiska atbalsta trūkuma dēļ no zaļās enerģijas projektiem turoties pa gabalu. Ja likums tiks pieņemts jaunajā redakcijā, tad stacijas slēgšoties ciet, pametot valsti ar klimata solījumu neizpildi un tiesvedībām.
Teorētiski OIK shēma bija pilnībā jāslēdz jau 31. martā – šādu uzdevumu valdībai deva vēl iepriekšējā Saeima, taču bez padoma, kā to izdarīt praksē. (Līdzīgi kā sanāca ar dakteru algu pielikumu.) Pārņemot risinājumu meklēšanu, arī tagadējam parlamentam nekas dižs nav izdevies. Šobrīd likumprojekts paredz, ka «Ministru kabinets varēs noteikt atbildīgo iestādi, kurai būs pienākums organizēt obligātā iepirkuma mehānisma uzraudzību un kontroli, novērst pārkompensāciju, kā arī atgūt nepamatoti izmaksātu valsts atbalstu». Tātad visi kopā mēs turpināsim maksāt – un ne tikai par zaļās enerģētikas pastāvēšanu. Nacionālais enerģētikas un klimata plāns radīs plašu ietvaru vēl daudziem citiem veidiem, kā CO2 izmešu samazināšanas vārdā paņemt naudu no nodokļu maksātājiem.
Kā vakar izskanēja konferencē, kurā tika apspriests dokuments, plānā iezīmēto pasākumu izpildei kopumā nepieciešami seši miljardi eiro.
Imants Vīksne
