Pēdējā laikā ar būtībā līdzīgām tēzēm klajā nāk cilvēki, starp kuriem nav manīta liela saskaņa. Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs radiointervijā variēja savus jau iepriekš teiktos vārdus, ka “nodokļu palielināšana būtu katastrofāla, un Latvija savā konkurētspējā tiktu atsviesta ļoti nopietni atpakaļ”. Valsts budžeta deficīts, viņaprāt, ir jāsamazina uz valsts izdevumu samazināšanas rēķina.
Savukārt Zaļo un zemnieku savienības kandidāta uz Latvijas Ministru prezidenta amatu Aivara Lemberga intervijā spilgtajai tēzei – “ja mēs taisām vēl vienu izdevumu samazināšanas vilni, tad, tēlaini izsakoties, mēs ejam uz anoreksiju” – tūlīt pat sekoja paskaidrojums – “ja mēs vēl kaut ko samazināsim lineāri, neapdomīgi, tad gan ekonomiskā anoreksija būs pilnīga”. Tātad – izdevumi ir jāsamazina nelineāri un apdomīgi. Kā tieši? A. Lemberga atbilde bija tāda, ka “jābūt iespējai jebkurā brīdī iepazīties ar jebkuras iestādes budžetu līdz katram krēslam un stāvlampai”. Tā valdība uzzinās par liekām stāvlampām, t. i., par daudziem lieliem īpašumiem, no kuriem labumu gūst nevis valsts, bet ierēdņi, un kurus varētu pārdot. Par šādas stāvlampas pavisam reālo piemēru intervijas tālākajā gaitā izrādās skandāliem apvītās aviokompānijas airBaltic valsts kapitāla daļa.
Priekšvēlēšanu situācija droši vien neļāva A. Lembergam piesaukt ierēdņu lietoto stāvlampu vietā pašus ierēdņus (visvisādus valsts kalpotājus). Proti, Ministru prezidentam un ministriem daudz svarīgāk ir zināt, par ko šie kalpotāji saņem savas algas, kas valstī bieži rada lielākus izdevumus nekā stāvlampas. Līdz šim par valsts iestāžu (bez)darbību žurnālisti ir interesējušies daudz vairāk nekā ministri. Piemēram, NRA.lv augusta beigās aprakstīja to, ka Valsts policija bija pārliecinājusies par dokumentu viltošanu Latvijas Krājbankā, bet neveica nekādas darbības dokumentu viltotāju ķeršanai un izbeidza kriminālprocesu ar tādu pamatojumu, ka policija gada laikā nav spējusi neko izmeklēt. Valsts policijas vadības atbilde par kriminālprocesa izbeigšanas lēmumu sacerējušās policijas darbinieces atbilstību ieņemamajam amatam bija tāda, ka viņas lietvedībā konkrētā lieta atradusies nevis gadu, bet tikai mēnesi. Tas varētu norādīt uz policijā labi izveidotu sistēmu, kurā lietas tiek nodotas no viena izmeklētāja nākamajam, lai katrs no viņiem varētu attaisnot savu bezdarbību ar neilgo brīdi, kamēr lieta atradusies pie konkrētā izmeklētāja, bet algas pilnīgi bez kāda darba saņem viņi visi. Tajā pašā laikā iekšlietu ministre Linda Mūrniece ir arī medijiem žēlojusies, cik neiespējami būs samazināt budžetu viņas ministrijai, kas, izrādās, izmaksā algas ļoti daudziem slaistiem. Viņas preses pārstāve Gunta Skrebele paskaidroja, ka ministre par policistu darbu neinteresējas un nemaz nedrīkst interesēties, jo tas taču jādara prokuratūrai. Tāds, lūk, bija ministres izvēlētais veids cīnīties, lai par viņu šodien nobalso vismaz policisti pārliecībā, ka viņa mācēs arī turpmāk sagādāt naudu slaistu algošanai.
A. Lemberga izteikumi tagad atgādina to, ko 1996. gadā teica un patiešām mēģināja izdarīt toreizējais Ministru prezidents Andris Šķēle. Lai gan vairāki nozīmīgi uzlabojumi valsts pārvaldē toreiz tika sasniegti, kopumā A. Šķēle piedzīvoja neveiksmi. Iespējams, ka tagadējā situācija būs labvēlīgāka, lai A. Šķēles nepaveikto tagad izpildītu A. Lembergs vai kāds cits ar Latvijas kreditoru palīdzību, tomēr policijas un daudzu citu slaistu iztrenkāšana no valsts iestādēm nav paveicama līdz nākamā gada budžeta pieņemšanai. Tas padara tomēr neizbēgamu arī nodokļu likmju paaugstināšanu.
Pašreizējais Ministru prezidents Valdis Dombrovskis jau ir visai skaidri izklāstījis, ka ar papildu nodokļiem grib savākt 120 miljonu latu. Apmēram 80 miljonu došot valsts iestāžu uzturēšanas izdevumu samazināšana un 110 miljonu – otrā līmeņa pensiju uzkrājumu pārvietošana uz sociālo budžetu. Vēl bez tam kaut kur būtu jāsavāc 50–100 miljonu latu, par kuriem valdošās aprindas laikam gan cer, ka tos varētu vai nu dot iekšzemes kopprodukta un attiecīgi nodokļu ievākuma pieaugums bez nodokļu likmju celšanas, vai valsts īpašumu pārdošana, vai arī Latvijas kreditoru žēlastība.
Autors: Arnis Kluinis / NRA.lv
