Nav noslēpums, ka Latvijā šobrīd pret mežsaimniecības nozari valda sarežģīta un bieži vien pretrunīga sabiedrības attieksme. Vairāku gadu desmitu garumā mežsaimniecības uzņēmumi ir izmantojuši stratēģiju, kuras centrā bijusi mežu īpašumu un cirsmu iegāde par zemām cenām, neņemot vērā morālās normas vai godprātīgas uzņēmējdarbības principus.
Šāda pieeja diemžēl ir radījusi pašreizējo situāciju, ka privātie meža īpašnieki cenšas atrast nevis uzņēmumu, uz kura darbību var paļauties, bet gan tādu, kura darbība varētu būt mazāk riskanta. Tāpēc ilgtermiņa sadarbības iespējas ar vienu komersantu, kas ietvertu arī mežu apsaimniekošanu, tiek izsvērtas ļoti reti.
Nedrošību raisa arī tas, ka teorētiski daudzi mežsaimniecības uzņēmumi piedāvā apsaimniekošanas iespējas, taču praksē reti kurš pilnvērtīgi attīsta šo pakalpojumu. Tas ne tikai nenes ātru peļņu uzņēmumam, bet arī prasa veidot ilgstošas, savstarpēji uzticamas un godīgas attiecības, kas šajā nozarē reti kuram uzņēmumam ir prioritārs uzņēmējdarbības virziens.
Vēlēšanās nodrošināt ilgtspējīgu mežsaimniecību pastāv, tomēr šķēršļus rada nepietiekamas zināšanas un uzticības trūkums nozares profesionāļiem.
Daļu atbildības esošajā situācijā būtu jāuzņemas arī valsts pārvaldei, jo sistēma pašlaik ir necaurskatāma un nav arī indikāciju par ambīcijām kaut ko mainīt. Proti, privātpersonām nav nekādu instrumentu, kā pārliecināties par reālajām tirgus cenām. Savukārt, piemēram, Igaunijā un Zviedrijā nozare ir sakārtota un ikvienam ir pieejami dati dažādos griezumos – par veiktajiem darījumiem reģionos, pēc koksnes kvalitātes u.tml.
Arī ilgtspējīgas mežsaimniecības izglītošanas funkcija no valsts puses ir atstāta pašplūsmā. Daudzi nozares uzņēmumi gan reklamē savus pakalpojumus, piemēram, ilgtspējīgu mežizstrādi un mežu apsaimniekošanu, taču reti kurš privātā meža īpašnieks izprot šos jēdzienus. Un nevar pārmest, jo viņiem trūkst kvalitatīvas, viegli pieejamas, saprotamas un uzticamas informācijas – valsts izstrādātu vadlīniju, kas skaidrotu apsaimniekošanas pakalpojumus soli pa solim, norādot, ko darīt un kā pārbaudīt, vai pakalpojums tiek veikts pilnvērtīgi.
Ir vairāki būtiski aspekti, kas izšķiroši ietekmē ilgtspējīgas mežsaimniecības perspektīvas privātam meža īpašniekam.
• Kāpēc tomēr būtu vēlams stādīt jaunas kokaudzes, nevis ļaut mežiem pašatjaunoties? Mērķi var būt dažādi, piemēram, ekonomiskais ražīgums vai bioloģiskās daudzveidības saglabāšana.
• Ja tiek stādītas jaunaudzes, kā pareizi izvēlēties koku sugu, kā veicināt stādu augtspēju un kādi regulāri kopšanas pasākumi būtu obligāti jāveic?
• Vai un kāpēc būtu jāveic arī esošā meža kopšana un ko tā ietver?
• Kāpēc mežu apsaimniekošanu uzticēt profesionāļiem, ja tās ir papildu izmaksas? Nereti īpašnieki nav informēti, ka, nodrošinot pareizu, gudru un ilgtspējīgu mežsaimniecības praksi, meža īpašnieks potenciāli var gūt peļņu pat vairākas reizes sava mūža laikā.
Attiecīgi, skatoties no mežu īpašnieku perspektīvas, eksistē plašs neskaidro jautājumu klāsts. Taču pašreizējā brīdī nozarei trūkst apņēmības skaidrot kvalitatīvu pakalpojumu sniegšanu (ar dažiem nelielu mežsaimniecības uzņēmumu izņēmumiem). Iespējams, tādēļ, ka sabiedrības izglītošana varētu prasīt esošās komercstratēģijas pārskatīšanu.
Tomēr ilgtspējīgi un, kas vēl svarīgāk, inteliģenti risinājumi jau pašlaik kalpo par katras nozares izaugsmes pamatu. Tādējādi agrāk vai vēlāk mežsaimniecības nozarei būs jāattīsta šie pakalpojumi, un tas būs jādara ne tikai teorētiski, bet arī praksē.
Vai meža apsaimniekošanas izmaksas patiešām ir tik lielas?
Cik tālu sniedzas finansiālā diapazona robežas? Īstenībā tas var būt ļoti dažādi, jo to ietekmē gan individuālās finansiālās iespējas un vērtības, gan īpašnieku tuvāki un tālāki mērķi. Ironiski – lai gan šķistu loģiski, ka ilgtermiņā vairāk būtu jādomā jaunākajām paaudzēm, dati tomēr rāda, ka tas demogrāfiskais segments, kuram piemīt lielākais finanšu uzkrājums, ir pensionāri.
Šādu statistiku skatot no nozares perspektīvas, jāatzīst, ka varbūt šis ir brīdis, kad vecāka gadagājuma cilvēki var demonstrēt pozitīvu rīcības modeli jaunākajām paaudzēm. Un atkal rodas aktuāls jautājums – kā efektīvi izglītot šo demogrāfisko segmentu, ņemot vērā, ka interneta resursu izmantošana šajā vecuma grupā nav tik izteikta.
Kā veicināt izpratni par ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas nozīmīgumu?
Šādā kontekstā un ņemot vērā nozares kopējo novērtējumu, manuprāt, valsts pārvaldei būtu jābūt tai, kas nozares līmenī veicina sabiedrības izglītošanu, nodrošinot ilgtspējīgu mežsaimniecību. Jo pašlaik, iespējams, tikai oficiālai valsts iestādes sniegtai informācijai privātie meža īpašnieki būtu gatavi uzticēties.
Tādējādi, veicinot izpratni par ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas nozīmīgumu, svarīgi būtu veidot un īstenot mērķtiecīgas izglītības un informācijas kampaņas, kas ļautu privāto mežu īpašniekiem izprast mežu ekosistēmu un pienesumu, ko sniedz kvalitatīva mežu apsaimniekošana.
Vērts atzīmēt, ka, vairojot ikviena privātā meža īpašnieka zināšanas, mēs vairojam viņa potenciālo labklājības līmeni nākotnē. Nemaz nerunājot par to, ka mēs visi gribam, lai Latvija saglabātu savu statusu kā viena no Eiropas zaļākajām valstīm, turklāt ne tikai apjoma, bet arī augstvērtīgas koksnes kvalitātes ziņā.
“VIDI Woods” vadītāja Raita Mjaņa viedokļraksts
