Mazā Monako Firstiste ir otrā mazākā suverēnā valsts pasaulē, un tā varētu ērti ietilpt Londonas Haidparkā, kur ir pietiekami daudz vietas. Tomēr tā ir kļuvusi par vienu no pasaules prestižākajiem un bagātākajiem kūrortiem.
Taču agrāk situācija bija pavisam citāda. Deviņpadsmitā gadsimta pirmajā pusē Monako valdnieki uzlika pārmērīgi augstus nodokļus 1000 lauksaimniekiem, kas veidoja lielāko daļu iedzīvotāju, un pienāca laiks, kad iedzīvotāji vairs nespēja uzturēt karaliskās ģimenes ekstravaganto dzīvesveidu. Saskaroties ar izvēli starp savu padoto sacelšanos vai bankrotu, valdnieks princis Kārlis III meklēja risinājumu. Patiesībā tieši viņa mātei princesei Karolīnai bija prātā ideja, kas glāba princi no bankrota, kā arī iezīmēja Monako pasaules kartē.
Karolīna nesen bija apmeklējusi kūrortpilsētu – mazu, neatkarīgu teritoriju tagadējās Vācijas teritorijā. Ar valdnieka sadarbību tur bija izveidots veiksmīgs kazino, ko veiksmīgi vadīja francūzis Fransuā Blāns. Apmaiņā pret darbības licenci Blāns maksāja princim dāsnu ikgadēju summu, kā arī sedza lielāko daļu valsts izdevumu, piemēram, aizsardzības un tiesībaizsardzības izdevumus.
Azartspēļu bizness bija ļoti ienesīgs. Tā kā visas kazino bonusi spēles ir tendētas par labu izložu namam, lielākā daļa klientu ilgtermiņā zaudēja naudu. Tomēr bija daži ievērojami izņēmumi: 1852. gadā princis Čārlzs Luans Bonaparts – bijušā imperatora Napoleona brāļadēls – vinnēja milzīgu naudas summu un prata ar to aizbraukt, pirms kazino bija iespēja to atgūt.
Kad kāds spēlmanis bija vinnējis tik daudz, ka pie konkrētā galda bija izsmeltas naudas rezerves, tika teikts, ka viņš ir salauzis banku. Fransuā Blāns izgudroja ceremoniju, kurā galds uz laiku tika slēgts un uz tā uzklāts melns audums. Uniformētas apkalpojošās personas no seifiem iznesa vairāk naudas, lai izmaksātu atlikušo laimīgā spēlmaņa laimestu un papildinātu galda naudas rezervi. Pēc pienācīga pārtraukuma melnais audums tika noņemts, un galds atkal tika atvērts, lai varētu atsākt spēli.
Blāns saprata, ka ziņas par šādiem lieliem laimestiem ātri izplatīsies un ka publicitāte vilinās daudzus citus cilvēkus nākt un izmēģināt veiksmi, domājot, ka viņi varētu atkārtot uzvarētāja panākumus. Kazino vienmēr ātri pārvarēja īstermiņa zaudējumus un guva peļņu no papildu darījumiem.
Pamatojoties uz šiem iepriekšējiem sasniegumiem, princis uzaicināja Blānu izveidot līdzīgu darbību Monako. Taču sākotnēji Blāns atteicās, un tajā iesaistījās citi uzņēmēji. Ar lielām grūtībām viņi atvēra kazino vietā, no kuras paveras skats uz Monako ostu, taču sešu dienu laikā kazino apmeklēja tikai viens apmeklētājs, kurš vinnēja kņazu summu – 2 frankus. Pēc tam ieradās vēl divi, kuri zaudēja 205 frankus. Noguris krupjē sāka stāvēt kazino ārpusē un vērot, vai netuvojas iespējamie klienti.
Baidoties no bankrota, Monako princis Čārlzs pēdējo reizi izmisīgi vērsās pie Fransuā Blāna, kurš tagad piekrita pārņemt kazino, uzlabot telpas un vadīt tā darbību. Apmaiņā pret šo privilēģiju viņš katru gadu maksātu princim 150 000 franku un desmit procentus no kazino peļņas. Parakstot līgumu, Blāns ierosināja, ka jaunā kazino atrašanās vietu par godu princim vajadzētu nosaukt par Monte Karlo (“Čārlza kalns”).
Blāna vadībā kazino strauji attīstījās, un līdz 1869. gadam tā devums Monako ekonomikā bija tik liels, ka iedzīvotāji tika atbrīvoti no visiem nodokļiem, un šāda situācija pastāv vēl šodien. Drīz vien gan kazino, gan Monako Firstiste piedzīvoja uzplaukumu. Kad Blāns 1877. gadā nomira, viņš atstāja darbojošos uzņēmumu un 72 miljonu franku lielu īpašumu. Viņa dēls Kamils kļuva par galveno direktoru, un pagaidām nākotne izskatījās rožaina.
Viss mainījās, kad 1889. gada septembrī nomira princis. Viņu Monako valdnieka amatā nomainīja dēls Alberts, kurš atšķirībā no tēva stingri iebilda pret kazino un nicināja Blānu ģimeni un viņu algotņus.
Līdz 1891. gada vasarai šķita, ka kazino dienas ir skaitītas, jo īpaši pēc tam, kad laikraksti ziņoja, ka princis tagad plāno to slēgt un ēku pārvērst par bezmaksas slimnīcu.
Galu galā draudētā kazino slēgšana tā arī nenotika, pateicoties kādam kungam vārdā Čārlzs Devils Velss, kuram izdevās “salauzt Monte Karlo banku”. Pēc šī atgadījuma Kamils Blāns beidzot varēja pārskatīt savu līgumu ar jauno Monako princi, taču par dārgu cenu. Princis saņēma 1000 kazino akcijas un 125 miljonus franku skaidrā naudā. Blāns tika piespiests samaksāt arī 7 miljonus franku par vietējo labierīcību uzlabošanu.
Gadsimtu un ceturtdaļgadsimtu vēlāk Monako ir tikpat valdzinoša tūristiem kā vienmēr. Kā ievērojama nodokļu oāze tā ir kļuvusi par bagāto pievilcīgu vietu, un gandrīz trešdaļa tās iedzīvotāju ir miljonāri. Pēdējos gados Monako pievērsusies banku nozarei un tūrismam, lai gan tās slavenākais objekts joprojām ir kazino, kas turpina veidot vietējās ekonomikas pamatu.
Un laiku pa laikam gan kazino darbinieki, gan spēlmaņi vēl joprojām klusām runā par “cilvēku, kas salauza Monte Karlo banku”.
Mediju materiāls
