Intervija ar Latvenergo valdes priekšsēdētāju Kārli Miķelsonu.

– Cilvēku ienākumi virzās uz 2004. gada līmeni. Ekonomika arī. Rodas pamatots jautājums, vai arī tarifiem, tostarp Latvenergo tarifiem, vajadzētu atgriezties 2004. gada līmenī. Arī no ministru puses izskan mājieni, ka tarifi būtu jāsamazina.

– Ja mums jāatgriežas 2004. gadā, jāatgriežas arī pie tāda lata, kāds tas bija 2004. gadā, un tolaik lats bija piesaistīts nevis pie eiro, bet pie valūtas groza… Tad jāatgriežas arī pie tādām naftas cenām, kādas tās bija 2004. gadā. Enerģētikā atgriešanās pie 2004. gada sistēmas nozīmēs atteikšanos no tirgus ekonomikas. Ir jāsaprot, ka kumulatīvā inflācija šajā laikā ir tuvu 50%.

Mēģinām to pagriezt atpakaļ?

– Valsts mērogā tas pašlaik notiek. Ar algām valsts sektorā jau tūdaļ būsim 2004. gadā. Tagad vajadzētu cenām un tarifiem virzīties turpat.

– Ir lietas, ko valsts var iespaidot. Taču, pat darbojoties ar vislabākajām vēlmēm, ir jomas, ko mēs ietekmēt nevaram. Naftas cenas un citu energoresursu cenas mēs nevaram atgriezt atpakaļ. Mēs nevaram arī pārliecināt globālo tirgu, pamatojoties uz savām lokālajām, dažkārt – provinciālajām problēmām.

Mēs tagad esam Eiropas Savienībā. Mēs esam NATO, un arī ar to jārēķinās. Pēc būtības tā ir dalība elitāros klubos, kuros ir arī sava dalības maksa – mums nav iespējas izvēlēties to nemaksāt! Ja esam izvēlējušies tirgus ekonomiku, tad jāsaprot, ka vajadzēs rēķināties ar tirgus cenām.

Turklāt Eiropas Savienība laikā kopš 2004. gada ieviesusi vairākas direktīvas, kuras mums uzliek daudzus pienākumus. Vai kāds mūs tagad atbrīvo no šiem pienākumiem? Tostarp bija jāatver elektroenerģijas tirgus. Un Latvijā elektroenerģijas tirgus tagad ir atvērts. Elektroenerģijas cenu nosaka tirgus, un elektroenerģija tagad ir tāda pati prece kā nafta. Baltijā, Krievijā un Skandināvijā elektrība ir tirgus prece.

Tirgus preces ir arī visi izejmateriāli. Tirgus dalībniekus neuztrauc Latvijas lokālās problēmas. Cenām it kā vajadzētu samazināties itin visam, jo pasaulē taču ir globālā krīze, bet tā nenotiek.

– Aicinot samazināt tarifus, vienlaikus tiek pieņemti lēmumi ieviest trīskāršu tarifu vēja enerģijai, kas spiež tarifu uz augšu…

– Ja salīdzinām 2009. gadu ar 2004. gadu, jāsecina, ka stājušās spēkā direktīvas, kas nosaka noteiktā apjomā ražot elektrību no atjaunojamiem resursiem. Tas viss kaut ko maksā, un tas nonāks elektroenerģijas gala tarifā.

Ikviens lēmums par elektroenerģiju parādās gala tarifā.

Valsts var uzņēmumam pateikt, ka uzņēmums ir sūklis, kas kaut kādā veidā akumulē visas valsts ekonomiskās problēmas un palīdz tās risināt ar visiem uzņēmuma resursiem. Tad tas ir pilnīgi cits uzņēmums, tad tas vairs nav komerciāls uzņēmums. Tad uzņēmums jāpārveido par aģentūru, kas risina valdības problēmas. Tāda lēmuma par Latvenergo nav bijis…

– Vai vispār tā var, ja ES deklarēja tirgus attiecību ieviešanu enerģētikā?

– Latvija, iestājoties ES, uzņēmās saistības. Turklāt kredītus ņēma ne tikai iedzīvotāji. Arī Latvenergo kā uzņēmums ņēma kredītus, un mums ir jānorēķinās ar kreditoriem. Parāda apjoms ir pusmiljards eiro.

– Vai Latvenergo iespējas atdot kredītu atkarīga no tarifa lieluma?

– Protams. Tarifā ir kredītu atmaksa un kredītu procenti.

Savā laikā – 2001., 2002., 2003. gadā – politiski tika izlemts nevis celt tarifus un attīstīties, balstoties uz pašu līdzekļiem, bet nemainīt tarifus un attīstīties, piesaistot kredītu līdzekļus. Tarifus vajadzēja koriģēt katru gadu, bet vienmēr kaut kas to traucēja. Pašvaldību vēlēšanas, tad Saeimas vēlēšanas. Tad atliek vien gads vai pusotrs, kad jāpaspēj pieņemt nepopulāri lēmumi, arī tarifu celšana. Te ir rezultāts…

– Vai redzat iespēju veikt tarifu korekcijas šogad?

– Redzu, bet ar dažiem nosacījumiem, kas nav atkarīgi no mums, bet no globālas cenu izmaiņas, arī gāzes cenas. Mēs Latvenergo varam samazināt atalgojumu kaut vai uz pusi. Mēs darbinieku atalgojumu jau esam samazinājuši vairāk nekā par 20%. Mans atalgojums samazināts par 75%. Taču tas neatrisinātu tarifa problēmu, jo Latvenergo kopējo izdevumu struktūrā atalgojuma proporcija veido tikai 14% izdevumu.

– Vai mazo algu laikā nezaudēsiet labākos kadrus?

– Latvenergo kolektīvs ir lojāls savam arodam, un atbildība sajūta ir liela. Protams, ir grūti pieņemt valstī notiekošās pārmaiņas, tomēr man nav bijis neviena cilvēka, kas nepieņemtu to, ka pašlaik atalgojums tiks samazināts.

– Vai arodbiedrība arī piekrita?

– Ar arodbiedrību mums ļoti ilgi nebija kopējas valodas algu jautājumā, bet šobrīd esam atraduši kopsaucēju un abpusēju pretimnākšanu.

– Jūlijā mazināsies gāzes cena. Vai tas kaut ko mainīs?

– Jā! Ja jūlijā gāzes cena būs 130 lati par tūkstoti kubikmetru, tad iespējams samazināt elektroenerģijas tarifu. Siltuma tarifs samazināsies automātiski, jo ir algoritms, kā rēķina siltuma tarifu.

– IKP krītas par 18%, par cik samazinājās elektroenerģijas patēriņš Latvijā?

– Par 10%. Tas ir kopējais patēriņš visā Latvijā. Latvenergo pakalpojumu patēriņš samazinās par 14%.

Konkurences dēļ tirgū esam zaudējuši 5%.

– Lielo uzņēmumu vadītāji ceļ trauksmi par rēķinu nemaksātājiem un rēķinu kavētājiem, kā ir Latvenergo?

– Debitoru saistības pieaug, bet uz kopējā fona tās nav dramatiskas. Nav tā, ka vairs vispār nemaksā un nekas nenotiek. Jāsaprot, ka lētas enerģijas vairs nekad nebūs. Es nerunāju tikai par elektroenerģiju. Tas attiecas uz degvielu, gāzi, siltumu. Kādreiz bija jāmaksā kādas kapeikas par elektrību un tikpat par siltumu, bet benzīnu, ļaudis domāja, noliesim no kolhoza traktora. Tas laiks ir neatgriezeniski beidzies. Tā vairs nekad nebūs.

Uz kopējā fona elektroenerģijas rēķini nav lielākā problēma. Siltums ir dārgs, galvenokārt tāpēc, ka tas tiek neefektīvi izmantots. Tajā nevar vainot iedzīvotājus – laikā, kad tika būvētas blokmājas, siltums bija lēts, un ar tā zudumiem nerēķinājās.

Latvijā benzīna cena jau ir viens eiro litrā. Nevis tāpēc, ka degviela kļuvusi daudz dārgāka, bet tāpēc, ka pieaug akcīze, kopš esam ES. Tagad akcīzes daļa benzīna cenā ir lielāka par paša produkta cenu.

– Rudenī daudzi prognozē problēmu pieaugumu, kad bez darba palikušie pabalstus vairs nesaņems un rēķinus nemaksās… Vai ir kāds plāns, kā rīkoties tad?

– Mums ir gan plāns A, gan plāns B, gan C un D. Varbūt pateikšu ko ļoti nepopulāru, bet mums ir pat plāni A un B, kas būtu jāīsteno, ja notiktu devalvācija. Mēs strādājam piesardzīgi, jo Latvenergo jāatmaksā kredīti pusmiljarda eiro apjomā.

– Pēc Pasaules Bankas lietotās metodikas, ja legāla ekonomika uzrāda 20% krituma, kā tas ir tagad Latvijā, patiesais kritums jāvērtē pēc elektroenerģijas patēriņa. Ja oficiālais kritums ir 18%, bet elektroenerģijas patēriņa kritums ir 10%, tas liecina par konversiju no legālas ekonomikas sektora uz pelēko sektoru.

– Gluži tā nav. Jāskatās, kādos sektoros ir kritums. Latvijā šogad rūpniecības uzņēmumos elektroenerģijas patēriņa kritums ir 30%. Iedzīvotāju elektrības patēriņā dramatisku kritumu nav. Tirdzniecībā arī kritums nav dramatiski liels.

Turklāt ekonomikā ir lietas, kas mani mulsina. Nesen iekļuvu milzīgā sastrēgumā, jo izrādījās, ka lielveikalā Spice notika izpārdošana, – sastrēgums uz Spici sākās jau no TV torņa Krasta ielā pāri Salu tiltam. Iedzīvotāju rīcībā ir milzīgas rezerves.

Lai saprastu tendences, jāvērtē klientu grupas. Ap 60% Latvenergo klientu vidējais elektrības rēķins ir ap 10 latiem mēnesī, un tikai 3% klientu rēķins ir virs 40 latiem.

– Tad tipisks Latvenergo klients ir pilsētas dzīvokļa saimnieks.

– Turklāt visdisciplinētāk norēķinās tie, kas ir ar vismazākajiem ienākumiem, tie klienti, kas maksā desmit latu lielos rēķinus. Viņi izurbj vēl vienu papildu caurumu siksnā un vispirms samaksā par elektrību, siltumu un komunālajiem pakalpojumiem, tad pāri paliek trim baltmaizes kukuļiem un cerība, ka bērni kaut ko piesviedīs klāt.

– Runas par Latvijas enerģētisko neatkarību, krīzei ejot plašumā, ir pierimušas.

– Mēs varam runāt par enerģētisku neatkarību? Tādām valstīm kā Latvija, Lietuva un Igaunija enerģētiskā neatkarība nevar būt pēc definīcijas. Mums zemes dzīlēs nav viss tas, kas būtu vajadzīgs šādai neatkarībai. Jārunā par drošību, bet tā ir cita kategorija.

Enerģētikai jābūt gatavai katru minūti nodrošināt elektrības piegādes, lai kas arī atgadītos.

Savukārt jautājums par enerģētisko drošību ir atkarīgs no tām jaudām, kas mums pieejamas. Jaudas ir vai arī to nav. Ja jaudu nav, mēs būsim atkarīgi no kāda cita, kurš ir apsolījis piegādāt konkrētus apjomus – elektroenerģiju, naftas produktus vai gāzi. Mums drošība nozīmē, ka jābūt savām jaudām, kas var saražot elektrību jebkurā brīdī, ja rodas nepieciešamība, un gatavībai jābūt jebkuru stundu ikvienu minūti.

Enerģētikā ir tā: ja kādam nav savu ģenerējošo jaudu, piegādātājs var diktēt tādas cenas, kādas grib.

– Kādā stadijā ir redzamākie jaunie projekti – jaunā AES, ogļu stacija, elektrības līnija starp Baltiju un Zviedriju?

– Par jauno Ignalinas AES. Darbs notiek Lietuvā. Ir piesaistīts finanšu konsultants, kam ir jāizvērtē, cik lielas būs izmaksas. Tas ir arī viss redzamais progress. Kaut kādas pārmaiņas Lietuvā varētu būt arī jaunievēlētās prezidentes nostājas dēļ. Ja progress ir, tad tas ir ļoti lēns. Lietuvas premjerministrs saka, ka 2018. gadā viss jau darbosies. Es būtu ļoti laimīgs, ja tieši tā arī būtu, jo no šā projekta lielā mērā atkarīga visa Baltijas reģiona enerģētiskā drošība.

Ogļu stacijas liktenis tagad ir Ekonomikas ministrijas rokās. Jautājums ir novirzīts Eiropas Komisijai, un tiek gaidīta Komisijas atbilde uz jautājumu, vai investora piesaistei ieplānotā subsīdija ir atļaujama no ES standartu skatupunkta. Ja atbilde būs pozitīva, rudenī droši vien ministrija kopā ar regulatoru izsludinās konkursu, un tad process sāksies. Ir vēl viens jautājums, kas nāks klāt jaunajā projektā, – elektrības ražotājiem ir jāveido oglekļa dioksīda neitrāla enerģētika. Tas nozīmē – būvējot jaunu ogļu staciju, jāprojektē oglekļa dioksīda savākšanas un utilizācijas sistēma. Tas nozīmē, ka šādu projektu izmaksas noteikti palielināsies.

Kas attiecas uz vietējiem projektiem, tad TEC–2 jaunais bloks strādā. Elektrība tiek ražota. Pēc mēneša novērtēsim situāciju tirgū. Domāju, ar 2010. gada pirmo janvāri, kad Ignalina tiks slēgta, TEC–2 varēs droši konkurēt tirgū.

– Vai eksports no TEC–2, kas sākas jūnijā, turpināsies arī jūlijā, kad gāzes cenas jau būs ievērojami mazākas?

– Tas būs atkarīgs no tā, kad beigsies remonts Ignalinas AES. Ja mēs varam konkurēt ar citiem ražotājiem, tostarp ar Krieviju ar šādu cenu, tad esam konkurētspējīgi.

TEC–2 nestrādās tikai eksportam. TEC–2 strādās vienotajam tirgum, un no šāda viedokļa nav tik būtiski, vai tas ir eksportam vai iekšējam patēriņam. Eksports ir svarīgs no Latvijas makroekonomiskā viedokļa. Protams, stādāt koģenerācijas režīmā ir izdevīgāk, bet stacija izveidota tā, ka TEC–2 var strādāt arī tikai elektrību ražojošā režīmā.

– Par kabeli uz Zviedriju. Lietuva atkal mums ir priekšā?

– Visi projekti iesniegti ES. Kopumā darbs rit pie diviem starpsavienojumiem – no Lietuvas uz Zviedriju un no Igaunijas uz Somiju.

Tas, ka starpsavienojums uz Zviedriju neies no Latvijas, nav Latvijas valdības zaudējums. Kabelim pieeja būs gan Latvijai, gan Igaunijai. No tirgus viedokļa nav nozīmes, kurā vietā savienojums būs.

– No Latvijas līdz Gotlandei ir daudz tuvāk nekā no Klaipēdas līdz Zviedrijas krastam.

– Gotlande ir izslēgta kā savienojuma punkts. Zviedrijas savienojums ar Gotlandi ir kas cits. Konkrētais maršruts līdz galam vēl nav novilkts, bet Zviedrijas puse ir pateikusi: tā kā jau veikti pētījumi, ātrāk ir iespējams izveidot savienojumu, ja to veido uz Lietuvu. Tā ir Zviedrijas izvēle. Mūsu nosacījums bija: labi, bet tirgum ir jābūt atvērtam!

– Lasītāji pēc rakstiem par TEC–2 rekonstrukciju jautāja, kāpēc pie katras pilsētas nav neliela koģenerācijas stacija, kas ražotu gan siltumu, gan elektrību vienlaikus?

– Tas jau tā notiek. Process turpinās. Ne vienmēr tas ir izdevīgi. Galvenā problēma mazajām koģenerācijas stacijām ir tā, ka vasarā vajadzība pēc siltuma ir nenozīmīga, tad koģenerācijas režīms neatmaksājas. Koģenerācijas sistēma, kas darbojas ar šķeldu, ir pat piecas reizes dārgāka par parastu katlu. Līdz ar to investīcijas ir pietiekami lielas. Latvijā vasarā siltumu nevajag. Vajag tikai silto ūdeni. Piemēram, Rīgā vasaras laikā labā krasta slodze ir 70 megavatu, ziemā – 1200 megavatu. Tā ir milzīga starpība, un ir jāsaprot, ka jebkur koģenerēt neatmaksāsies.

– Attīstās arī Rīgas un Kurzemes maģistrālo loku izveides projekts.

– Lai sagatavotos vienotajam Baltijas tirgum, jāuzlabo pārvades tīkla struktūra.

Viens projekts ir 330 kilovoltu līnija no Liepājas uz Ventspili. Tā ir daļa no Kurzemes loka, kas tālākajā nākotnē varētu savienoties pa kabeli ar Igaunijas Sāremā salu.

Līnijas ekonomiskais pamatojums ir augošais pieprasījums pēc vēja ģeneratoru pieslēgumiem. Liepājas un Ventspils rajons ir teritorijas, kurās vēja enerģijas virziens var vislabāk izpausties.

– Katru gadu, mazinot Rīgas HES līmeni, ir iespēja katoļu svētceļojumā ietvert Sv. Meinarda salas apmeklējumu. Kādi ir Latvenergo plāni šovasar? Vai varēsim kājām aiziet uz Sv. Meinarda salu?

– Rīgas HES līmeņa maiņa tiešā veidā nav saistīta ar reliģiju… Rīgas HES ūdenskrātuvi būvēja padomju laikā no betona, un nomales jārekonstruē un jāatjauno. Līmenis tiek pazemināts, lai labotu piekrasti. Katru gadu notiek rekonstrukcijas darbi.

Nav slikti, ka tā var savienot darbus un reliģiskus svētkus. Tā ir iegājies, un, kamēr vieniem tie ir svētki, mums tas ir darbs.

Avots: NRA.lv