Savvaļas dzīvnieku padarīšana par veikalos nopērkamu pārtikas produktu izejvielu ievelk patērētājus augsta riska spēlē, kur iespējams zaudēt naudu un veselību, raksta NRA.lv.
Patērētāji prasa vislabākās preces par viszemāko cenu jebkurā laikā, vietā un daudzumā. Reklāma šādas prasības gan apmierina, gan uzkurina. Pērciet, piemēram, savvaļas dzīvnieku gaļu vai olas par paaugstinātu, bet tomēr pieņemamu cenu. Nejautājiet, no cik tūkstošiem kvadrātkilometru mežu būtu savācams tāds gaļas daudzums, ar kādu vispār strādā lielveikalu ķēdes. Nerēķiniet, cik meža dzīvnieku produkti maksātu, ja tos iegūtu no mežā dzīvojušiem dzīvniekiem.
Parasti tas gan netiek slēpts, ka veikalos nopērkamie produkti ir iegūti no nebrīvē turētiem savvaļas dzīvniekiem. Šādu produktu paaugstināto cenu ir viegli attaisnot ar to, ka meža dzīvnieki taču ir mazāk produktīvi nekā jau sen piejaucētie mājdzīvnieki un – galvenais – to labturības prasības ir augstākas, jo bez to izpildes dzīvnieki ātri vien aizietu bojā.
Savvaļas dzīvnieku izcelsmes produkti tiek pasniegti kā visas zaļās (bio, eko utt.) lauksaimniecības virsotne un pierādījums, ka tā ir realitāte, nevis tikai zaļš zīmogs uz parasto pārtikas preču iepakojuma.
Patērētājiem Latvijā varbūt tikai tagad jāapdomā tas, par ko daudzi maksātspējīgākie Rietumeiropas patērētāji tiek brīdināti jau gadus desmit. Vēl iepriekš tur, tāpat kā šeit, cilvēkiem tika atklāta īstā cena par aizvien augstāku lauksaimniecības produktivitāti. Tā tātad ir aizvien augstāka cilvēkiem kaitīgu vielu koncentrācija pārtikas precēs. Ja tā, tad tika norādīta arī izeja, ka jāsāk saimniekot mazāk produktīvi pēc iegūto preču daudzuma. Tas, protams, iespējams tikai ar nosacījumu, ka zemākas ražas un visus pārējos lauksaimniecības produkcijas apjomus iespējams kompensēt ar paaugstinātu preču cenu. Rietumeiropieši bija ar mieru maksāt arī par īstu krokodilu gaļu, bet tā izrādījās augšanas stimulatoru un antibiotiku kokteilis tādā koncentrācijā, līdz kādam laikam gan nenonāk cūku fermas vispiesārņotākajos Rietumeiropas apvidos. Krokodilu fermas Dienvidaustrumāzijas uzņēmēju izpratnē bija dubļu un atkritumu bedres, kurās krokodilus kaut ierobežotu laiku uzturēja pie dzīvības ar medikamentu un dezinfekcijas līdzekļu palīdzību. Situācijas uzlabošanai tika un tiek likts lietā viss iespējamais uzraudzības, inspekcijas un sertifikācijas paņēmienu krājums, taču šī rosība vairāk modina šaubas nekā rada pārliecību par bioloģiskās lauksaimniecības atbilstību savam nosaukumam. Tepat līdzās aprakstītais gadījums ar Latvijas paipalu olām mudina būt apdomīgiem ne tikai krokodilu gaļas pircējiem. Jebkuri solījumi sagādāt patērētājiem īpaši labu pārtiku ievelk viņus augsta riska spēlē, kur iespējams zaudēt gan naudu, gan veselību. Tas gan neizslēdz iespēju arī laimēt – nopirkt pārtiku, kuras kvalitāte atbilst tās paaugstinātajai cenai.
Tādā gadījumā Latvijā audzēto briežu vai strausu gaļa, paipalu vai strausu olas jau uzrādīto apstākļu dēļ patiešām kalpo par visas šeit iespējamās zaļās lauksaimniecības virsotni.
Līdz ar prezidentūru Eiropas Savienībā Latvija pārņēma Eiropas Komisijas izvirzītu uzdevumu izstrādāt tādu bioloģiskās lauksaimniecības produktu marķēšanas sistēmu, kurai noticētu ES dalībvalstu iedzīvotāju vairākums. Tieši rīt jākļūst skaidram, vai Latvija ar šā uzdevuma izpildi tikusi tālāk par divām iepriekš prezidējošajām valstīm, kas uzdevumu neizpildīja. Proti, rīt ieplānota ES dalībvalstu lauksaimniecības ministru padomes sēde, kurā jānoslēdz, kā pagājušajā piektdienā formulēja Latvijas zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, «politiska vienošanās» par to, ko ES turpmāk uzskatīs par bioloģiskās lauksaimniecības produktu. Jūnija sākumā tie paši ministri un EK atbildīgās amatpersonas Rīgā apspriedās neformālā gaisotnē un aizbrauca, ne ar vienu vārdu neatklājot neko par iecerētās vienošanās principiem. Šāda noslēpumainība pašreizējā Eiropas ekonomikas un finanšu situācijas kontekstā dod pamatu aizdomām, ka ministri īstenībā sacer ieganstus pārtikas preču caurmēra cenu līmeņa celšanai bez kādām garantijām par pārtikas kvalitāti.
Arnis Kluinis
