Meža nozares pārstāvji – īpašnieki, kokrūpnieki, pārvaldītāji, izstrādātāji un pārstrādātāji – sagatavojuši iesniegšanai valdībā plānu, kā stabilizēt un attīstīt nozari, lai tā būtu atspaids valstij ekonomiskās krīzes pārvarēšanā un attīstoties pamatoti turpinātu būt viena no prioritārajām tautsaimniecības daļām. Ierosinājumos ir 35 risināmi jautājumi, nauda prasīta netiek, lūgta ir izpratne un pretimnākšana.
Nozares organizāciju vadība uzskata – šis plāns ir iekļaujams kopējā valsts ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programmā, atsevišķi priekšlikumi būtu jāņem vērā, koriģējot Ekonomikas ministrijas nosaukto prioritāro nozaru sarakstu, gan arī gatavojot 2010. gada valsts budžetu.
Nozares stabilizācijas un attīstības plānā uzsvērta nepieciešamība rīcības plānu apstiprināt valdībā, jo svarīgi, ka tā izpildē jābūt ieinteresētām visām ministrijām, ne tikai vienai [Zemkopības], iesaistot arī privātā sektora dalībniekus. Paraugs priekšlikumam ir noskatīts Somijā, kur īpašo meža sektora stratēģisko programmu vada ministriju ekonomisko politiku komisija. Somijas premjers 2007. gadā izveidoja darba grupu, lai sniegtu priekšlikumus par ilgtermiņa darbību situācijas uzlabošanai meža nozarē. Šāda programma tapusi, lai nodrošinātu meža nozares attīstības programmas īstenošanu visos valsts pārvaldes sektoros, iesaistot arī privātos uzņēmējus un meža īpašniekus. Latvijā šobrīd šāda instrumenta trūkst, norāda meža nozares organizācijas.
Latvijas meža nozares plāna veidotāji ir sagrupējuši apspriežamos jautājumus divos blokos. Nozares iekšējās problēmas, līgumattiecības, sadarbība tiek izdiskutētas un risinātas nozares dalībnieku vidē starp meža īpašniekiem, mežizstrādātājiem, transportētājiem, pirmapstrādes un tālākapstrādes uzņēmumiem, zinātnes un izglītības sektoru. Taču ir jautājumi, kas ir kopīgi visai nozarei un problemātiski atsevišķiem sektoriem. To risināšanā ir jāiesaistās valdībai, pašvaldībām, valsts institūcijām un bankām, paredzēts ieteikumos.
Kopš 2007. gada virsotnes meža nozares realizācijas apjoms samazinājies no 1,5 miljardiem latu līdz 0,8 miljardiem šogad. Turpmākajiem gadiem ir iespējami divi scenāriji: vai nu nozares jautājumi tiek risināti kompleksi, tādējādi līdz 2015. gadam atgūstot krīzē pazaudēto realizācijas apjomu un no 40 000 līdz 45 000 palielinot arī nodarbināto skaitu, vai arī ik gadu turpinot zaudēt vēl pa simts miljoniem latu un arī tūkstošiem darbavietu.
Pievienotās vērtības ķēdē – visa nozare
Kokapstrāde ir viena no piecām beidzot par prioritārām izraudzītajām nozarēm. Latvijas Kokrūpniecības federācijas prezidents Juris Biķis, iepazīstinot ar nozares kopējo redzējumu, uzsver: kā prioritāra jādefinē nevis tikai kokapstrāde, kas ir viens sektors, bet visa pievienotās vērtības ķēde, visa meža nozare: mežsaimniecība, pirmapstrāde, tālākapstrāde. Pamatojums tam ir arī Latvijas meža resursu situācija, arī ilgtspēja un iestrādes.
Meža ikgadējais dabiskais pieaugums ir 25 miljoni m3. Ikgadējais ciršanas apjoms ir nepilna puse no tā – 10-12 miljoni m3. Protams, ka meža skalpēšanu jau kopš sākta gala pavada sabiedrības bažas par gaidāmo Latvijas līdumu. Taču nozares zinātnes pētījumi liecina: neizmantotas koksnes joprojām ir daudz (pieaugušu un pāraugušu audžu apjoms privātajos mežos – 60 miljoni m3 – guļ bez atdeves jeb nestrādā), Latvijā meža platības paplašinās, aizaugot kādreiz apsaimniekotajām teritorijām. 2002. gadā mežs klāja 45% no Latvijas teritorijas – pašreiz tie jau ir 54 procenti. Protams, pieaugums nav uzreiz cērtams mežs. J. Biķis piebilst: mēs kā īpašnieki nenovērtējam resursus.
Turklāt Latvija ir vieta, kur maksimāli tiek ievērota mežu aizsardzība, saglabājot meža un vides ilgtspēju. Latvijā uz četriem cilvēkiem ir viens hektārs aizsargājamās meža platības, 17,7% no kopējās meža platības, tajā skaitā 13% no privātajiem mežiem.
Cik vajadzētu un varētu atļauties cirst?
Nozares plānā detalizēti raksturotas vajadzības, mērķi un uzdevumi, definējot tos kā trīs galvenos izaicinājumus.
Pirmais no tiem – resursu pieejamība, proti, lai mežrūpniecības process Latvijā būtiski nesamazinās nepietiekama mežizstrādes apjoma dēļ. Apaļkoksnes plūsma no mežiem Latvijā nedrīkstētu samazināties zem 10 miljoniem m3 gadā, jo visas nozares pievienotās vērtības ķēde balstās uz apaļkoksnes resursu pieejamību, noteikts plānā. Taču, ja piepildīsies drauds mežizstrādes apsīkumam līdz 7 milj. m3 gadā, nozares devums tautsaimniecībā samazināsies par 260 miljoniem latu, turklāt tiešo nodokļu ieņēmumiem krītoties gandrīz par 19 miljoniem latu. Lai spētu attīstīties un palielināt realizācijas apjomus, svarīgi veicināt privāto meža īpašnieku saimniecisko aktivitāti. Tāpēc jāpanāk, lai:
– privāto mežu īpašniekam būtu motivācija un iespējas nodot īpašumā esošās pieaugušās mežaudzes mežizstrādei;
– līdz 2009. gada beigām novērstu neskaidrības par maksimāli pieļaujamiem ciršanas apjomiem valsts mežos 2011.-2015. gadā;
– būtu pietiekamas investīcijas ceļu infrastruktūras izveidē un uzturēšanā valstij piederošajos mežos (valstij pieder puse no Latvijas meža);
– mazinātu tādas apaļkoksnes eksportu (zāģbaļķu, finierkluču, taras kluču u.c.), kam būtu bijis iespējams pievienot vērtību Latvijā.
Kopš 2006. un 2007. gada, kad pieejamais ciršanas apjoms pārsniedza 12 miljonus m3, tas samazinājies par vairāk nekā diviem miljoniem un pēc diviem gadiem varētu sarukt vēl par 30 procentiem. Tas nozīmē – ķēdē iestājas stagnācija, pārrāvums un izsīkums.
Privātie mežu īpašnieki ciršanas apjomus ir samazinājuši no 5,4 miljoniem m3 (2006. un arī 2007. gadā) līdz 2 miljoniem m3 šogad. Viens no iemesliem – mežam pašreiz nav laba cena, jo vēl svaigā atmiņā lielā nauda, ko varēja saņemt 2007. gadā. Tagad tiek atzīts: 2007. gada cenu līmenis bija mākslīgi izkropļots.
Iepriekšējās augstās cenas darījumos ar mežu nav sagaidāmas. Taču, lai motivētu privātos mežu īpašniekus, Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks uzskata: lai privātie meža īpašnieki veiktu saimniecisko darbību, nepieciešams pārskatīt atsevišķas administratīvās procedūras, kuras ierobežo šo biznesu. Piemēram, ja mežs nocirsts, platība ir jāatjauno. Taču vienlaikus ir jāgaida arī trīs gadi, lai varētu saimniekot blakus meža gabalā. Tam nav loģiska pamatojuma. Privāto mežu īpašnieki arī uzskata: nākamgad nedrīkst atjaunot iedzīvotāju ienākuma nodokļa piemērošanu privātajiem meža īpašniekiem. Iespējams, privāto meža īpašnieku aktivitāti varētu veicināt kooperācija, tādējādi profesionāli apsaimniekojot vienā teritorijā esošos īpašumus.
Nozarei vēl viens riska faktors ir zemais meža ceļu blīvums. AS “Latvijas valsts meži” masīvos uz 100 km mežu ir viens kilometrs meža ceļa, Somijā – 3 km, Vācijā 3,6 km. Diemžēl Latvija ir tuvāk situācijai Krievijā, kur 0,15 km meža ceļu uz 100 hektāriem ir viena no problēmām šī atjaunojamā resursa izmantošanā.
Kā otro izaicinājumu nozare noteikusi pilnvērtīgu esošo jaudu izmantošanu. Pašreiz kā pietiekamas tiek vērtētas mežizstrādes jaudas (70%), taču tikai 65% jaudu tiek izmantotas pirmapstrādē un vēl mazāk (60%) – tālākapstrādē.
J. Biķis nosauc divus iemeslus daļējai dīkstāvei: krīzes izraisītais pieprasījuma kritums pasaulē un citu valstu atbalsta pasākumi vietējiem ražotājiem, kas mazina Latvijas konkurētspēju. Konkurenti mums ir netālu – ziemeļvalstis. Nozares izpētē secināts: no pieciem salīdzināšanai izraudzītajiem rādītājiem Latvija konkurētspējīga ir tikai vienā pozīcijā – te ir prognozējama, stabila apaļkoksnes pieejamība. Pārējie būtiskie priekšnosacījumi labvēlīgāki ir konkurentiem – nodokļu politika, nacionālās valūtas vērtības samazinājums, kredītresursu pieejamība un koksnes izmantošanas veicināšana tautsaimniecībā.
Tāpēc nozares pārstāvji uzskata, ka konkurētspējas priekšrocības var ieviest ar valstisku pieeju pašā Latvijā:
– radot prognozējamu un stabilu apaļkoksnes pieejamību;
– radot ražošanu un eksportu veicinošu nodokļu politiku;
– samazinot citu valstu spēju izraisīt rūpniecībai kaitējošas apaļkoku cenu svārstības Latvijā;
– nodrošinot kredītresursu pieejamību;
– veicinot koksnes izmantošu tautsaimniecībā.
Latvijā puse no mežiem pieder valstij. Meža resursu pieejamību apdraud privāto meža īpašnieku cerības atkal reiz sagaidīt trekno gadu cenas, tāpēc pašreiz no mantas nav vēlēšanās šķirties. Kā tās veidojušās? Ne bez skandināvu līdzdalības, kuri strauji pieaudzēja apaļkoku iepirkuma cenas. Tagad tiek vērtēts, ka somi, četrreiz paceļot cenu, ir izjaukuši cenu līdzsvaru. Tai pašā laikā Zviedrijā tās palikušas līdzsvarotas (un zemākas nekā Latvijā) visā cenu pieauguma trijgadē. Tas rezultējās eksporta rādītājos: 2008. gadā Latvijas zāģmateriālu eksports samazinājās par 27%, Zviedrijā pieauga par 5 procentiem.
Kā trešais uzstādījums plānā izvirzīta nepieciešamība vairāk izmantot koksni tautsaimniecībā, veikt koksnes dziļāku pārstrādi. Pašreiz tikai trešā daļa no pirmapstrādes produkcijas tālāk tiek pārstrādāta Latvijā. Ir aplēsts, ka tautsaimniecība gūtu papildus 435 miljonus latu, ja nozari neierobežotu nepietiekamas tievkoksnes pārstrādes jaudas (arī enerģētikā) un būtu lielāks atbalsts tehnoloģiju pārnesei un produktu attīstībai.
Šo uzstādījumu nozare galvenokārt adresē valsts pārvaldei, jo inovatīvas un augstas pievienotās vērtības ražošanai vēlīga uzņēmējdarbības vides radīšana ir valsts atbildība.
Meža ķēdes dalībnieki uzskata: daudzi problemātiskie jautājumi nav saistīti ar finansēm, bet gan administrācijas problēmām. Nākotnē no valdības tiek gaidīts konkrētāks atbalsts izglītībai, zinātnei, pētījumiem un tehnoloģiju pārnesei, kur summas nav milzīgas, bet sagaidāmā atdeve liela.
Skandināvijā par budžeta naudu pasūta unikālas sabiedriskās koka būves, baznīcas un tiltus ieskaitot. Latvijā kā eksperiments tika piedāvāts rūpnīca “Verems”, un tās saskaņošana prasījusi gadu. Par mēbelēm valsts un pašvaldību iestādēs, šķiet, runāt lieki, kāpēc tās jāimportē, atkal aizbildinoties ar bailēm par starptautisko normu pārkāpšanu. Citas valstis turpretim atrod veidu, kā nākt pretī saviem uzņēmējiem, darba devējiem.
Šajā sadaļā tiek lēsts: lai nodrošinātu koksnes tālākpārstrādes augstāku pienesumu, Latvijā būtu nepieciešama vēl viena plātņu rūpnīca.
Nodokļu maksātāji publiskajos iepirkumos kļūst zaudētāji
J. Biķis, tāpat kā savulaik godprātīgie būvniecības uzņēmumi, norāda uz acīm redzami greizo pieeju publiskajos iepirkumos, izņemot no pretendentu vērtēšanas kritērijiem sociālā nodokļa maksājumus. Likumdevēju aizbildinājumi, ka “Eiropa mūs nesapratīs”, pēc J. Biķa domām, neiztur kritiku. Turklāt nodokļu maksāšanas kritērija izņemšana neveicina godīgu konkurenci, dodot iespēju valsts un pašvaldību iepirkumos uzvarēt negodprātīgiem uzņēmējiem, nodokļu nemaksātājiem.
Birokrātiskie šķēršļi satrūd ilgāk nekā celmi
Meža nozares pārstāvji atzīst – arī iepriekš viņi ir nākuši valdībā ar priekšlikumiem mazināt birokrātiskos šķēršļus, taču ierosinājumi pieņemti ļoti negribīgi. Piemēram, no pirms diviem gadiem iesniegtajiem 36 rosinājumiem esot ieviesti vien divi. Taču kā bez niknuma atzīst A. Muižnieks:
Tas, ka Ekonomikas ministrija ir atzinusi kokrūpniecību par vienu no prioritārajām valstī, pēc nozares pārstāvju domām, nozīmē iegūt stabilu nozares vietu tautsaimniecībā, kas atspoguļotos vienādā uztverē un lēmumu pieņemšanā visos valsts pārvaldes līmeņos. Jo, kā secina J. Biķis, līdz šim “lielākā nelaime ir starpresoru konkurence”, katram resoram ir savs mērķis, un tāpēc nav iespējams atrisināt pat vienkāršus jautājumus, kam nevajag lielu naudu.
Lidija Dārziņa, LV.LV
