Mārtiņš Zemītis ir Tautas Partijas jaunatnes organizācijas priekšsēdētājs un pēdēja laika arvien biežāk tiek minēts ka potenciālais ekonomikas ministra amata kandidāts. Lai rastu skaidrāku priekšstatu, centāmies noskaidrot, kāds ir Mārtiņa Zemīša redzējums nodokļu sistēmas sakārtošanā Latvijā? Kas būtu maināms un kā to darīt?

Kā kopumā vērtējat šī brīža nodokļu politiku Latvijā?

Uzskatu, ka Latvijas līdzšinējā nodokļu politika ir slikta. Nodokļi ir bijuši tikai budžeta pildīšanas instruments, nevis ekonomikas regulēšanas iespēja. Latvija izceļas ar birokrātisku nodokļu administrēšanu un haotiskām izmaiņām. Neesam izmantojuši visas Eiropas Savienības direktīvās paredzētās iespējas nodokļu normas piemērot ar gariem pārejas periodiem vai uzņēmējiem un citiem maksātājiem maksimāli draudzīgā formā.
Jautājums par Latvijas nodokļu politiku ir cieši saistīts arī ar mūsu ekonomikas šī brīža stāvokli un paredzamo nākotnes attīstības virzienu. Šobrīd esam dziļā krīzē un nepieciešams stimulēt ekonomiku, lai no krīzes tiktu laukā. Līdz šim esam piekopuši prociklisku politiku – labajos laikos esam nodokļus samazinājuši, sliktajos – cēluši. Ekonomikas teorija un cilvēciskā loģika saka priekšā, ka tas ir nepareizi, un jārīkojas tieši otrādi. Vienā brīdī ir jāapstājas un jāpasaka, stop, tagad mēs beidzot pagriezīsimies ar seju pret saviem nodokļu maksātājiem un sāksim viņus cienīt.

Vienlaikus mūsu nodokļu sistēma ir bijusi pateicīga finanšu un pakalpojumu sektoru attīstībai – ilgi netika ieviests kapitāla nodoklis –, bet nav bijusi draudzīga ražošanas attīstībai – speciālās ekonomiskās zonas un atlaides par jaunu iekārtu iegādi ir bijuši vienīgie kaut cik taustāmie industrijas atbalsta mēri. Mūsu kaimiņi ražošanu atbalstījuši jau izsenis. Igaunijā, piemēram, uzņēmumu reinvestētā peļņa jau no 1990. gadu vidus netiek aplikta ar nodokļiem, stimulējot investīcijas ražošanas attīstībā.

Laikā, kad Latvijas valdība un Latvijas banka mūsu naudas politiku ir pilnībā atdevusi Eiropas Centrālajai Bankai, nodokļu politika ir viens no ļoti nedaudziem valdības rīcībā atlikušajiem ekonomikas vadīšanas un regulēšanas instrumentiem. Nodokļu politika Latvijā nedrīkst būt tikai Valsts kases pildīšanas politika. Nodokļiem ir jāmotivē uzņēmējdarbība, inovācijas un investīcijas attīstībā, ne tikai jāveido valsts budžeta ieņēmumu daļa. Mēs nedrīkstam palaist garām šo iespēju.

Latvija ir neliela un atvērta ekonomika, kas pilnībā pakļauta Eiropas Savienības regulām un visciešāk saistīta ar Ziemeļeiropas tirgu. Ja salīdzina Latviju ar citām mazajām ekonomikām Eiropā, tās visas lielākoties ir zemu nodokļu valstis. Piemēram, PVN pamata likme Latvijā šobrīd ir 21%, bet, piemēram, mazajās Andorā un Sanmarīno – 0%, mazajās, bet jau tā bagātajās Šveicē un Lihtenšteinā – 7,6%, Luksemburgā un Kiprā – 15%, Bosnijā un Melnkalnē – 17%, Maltā un Maķedonijā – 18%. Pārtikas precēm tikai Dānijā ir augstāka likme par Latviju.

Nodokļu politiku kopumā Latvijā raksturo arī neapmierinošais Finanšu ministrijas un Valsts ieņēmumu dienesta darbs. Valsts iestādes runā ar uzņēmējiem, bet neieklausās. Izmaiņas nodokļu politikā diktē vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem, nevis tautsaimniecības vajadzības. Nodokļu administrēšanai ir jābūt servisam, pakalpojumam, ko valsts sniedz uzņēmējiem. Palīdz, patur aiz rokas, pakonsultē. Dod padomu, kā rīkoties. Bet no padomju laikiem esam mantojuši represijas kā sarunas formu.

Kas ir tās galvenās problēmas, ko saredzat?

Galvenās problēmas uzrāda paši nodokļu maksātāji un starptautiskie pētījumi – tās ir biežās un neprognozējamās izmaiņas, sarežģītā administrēšana un salīdzinoši lielie darbaspēka nodokļi, kā rezultātā sadārdzinās darbs Latvijā.

Pasaules Bankas pētījumi parāda, ka Latvija nodokļu maksāšanas jomā atrodas 45. vietā no 183 pasaules valstīm, gada laikā nokrītot par 8 vietām no 37. vietas. Pēc Pasaules Bankas metodoloģijas uzņēmējiem Latvijā jāmaksā 7 nodokļi (VSAOI, UIN, PVN, NĪN, degvielas akcīzes un dabas resursu nodoklis un automašīnu ikgadējā nodeva), un nodokļu deklarāciju sagatavošanai gadā jāvelta 279 stundas (165 stundas – VSAOI deklarāciju sagatavošanai, 83 stundas – UIN deklarāciju sagatavošanai un 31 stunda – PVN deklarāciju sagatavošanai). Deklarāciju sagatavošanas ziņā Latvija šobrīd atrodas 121. vietā pasaulē, tūdaļ aiz Afganistānas, Ziloņkaula krasta republikas un Zimbabves un mazliet priekšā Bangladešai, Kongo un Irākai. Salīdzinājumam – Lietuvā nodokļu deklarāciju sagatavošanai kopumā jātērē 166 stundas, bet Igaunijā jātērē tikai 81 stunda.

Nodokļu jomā Latvija lielā mērā ir zaudējusi privāto uzņēmēju uzticību, īsā laikā pieņemot nepārdomātus un attīstību kavējošus risinājumus. Paaugstinot nodokļu likmes, paplašinot nodokļu bāzes un ieviešot jaunus piemērošanas mehānismus Latvija ir domājusi par „fiskālo efektu”, bet aizmirsusi „ekonomisko efektu”. 2001. – 2007.gada pozitīvās tendences – nodokļu samazināšana, elektroniskās deklarēšanas (EDS) ieviešana, VID attieksmes maiņa – īsā laikā ir apgrieztas ar kājām gaisā.

Ekonomikas ministrijas pētījumi parāda: deviņi uzņēmēji no desmit apgalvo, ka viņu uzņēmumos nodokļi rada problēmas. Visbiežāk – 81% uzņēmējiem – problēmas rada nodokļu likmes. Gandrīz tik pat bieži (75%) kā problēma minēta nodokļu likumu nestabilitāte un mainīgums. Otra problēmu grupa iekļauj pretrunas nodokļu likumos un noteikumos (47%), atskaitīšanās biežumu VID (35%) un nodokļu maksāšanas biežumu (33%).

Pēc Ekonomikas ministrijas datiem būtiski pieaugušas gandrīz visas nodokļu problēmas. Visvairāk – par 29% – pieaudzis to uzņēmēju īpatsvars, kuri kā problēmas identificē nodokļu likumu nestabilitāti un mainīgumu, atskaitīšanās biežumu VID (pieaugums par 12%), nodokļu maksāšanas biežumu (+12%) un pretrunas nodokļu likumos un noteikumos (+10%). Visskarbāk spēlēs noteikumu izmaiņas skārušas vidējos uzņēmumus laukos un Pierīgā. Piemērotās soda naudas apjomi un piemērošanas nekonsekvence, kā arī nodokļu tematiskās pārbaudes un auditi vissmagāk ietekmējušas Vidzemes uzņēmējus. Lielajiem uzņēmumiem visvairāk traucējusi pārmaksātā PVN novēlotā atmaksa, pārbaudes un auditi, VID lēmumu pārsūdzību kārtība un izskatīšanas ātrums.

Cik ilgu laiku prasītu šo problēmu novēršana?

Lielāko daļu nodokļu administrēšanas problēmu var novērst pusgada līdz gada laikā, bet sistēmiskās problēmas var atrisināt divu gadu laikā, iezīmējot attīstības vektoru un saprātīgus pārejas periodus. Nodokļu izmaiņām visvairāk vajadzīga politiskā griba. Tehniskās izmaiņu detaļas un likumu kvalitāte, protams, arī ir svarīga, bet gada laikā var veikt ļoti būtiskus priekšdarbus, lai saskaņotu valsts un privātā sektora viedokli un panāktu politisku vienošanos.

Kas būtu tas, ko Jūs darītu savādāk, ja Jūs būtu ekonomikas ministra vietā?

Es ieviestu visaptverošu nodokļu reformu plānu ar mērķi izveidot paredzamu, vienkāršu un motivējošu nodokļu sistēmu, samazinot nodokļus krīzes laikā un palielinot izaugsmes laikā. Kā pirmo es beidzot ieviestu 9% mikrouzņēmumu nodokli, kuru valdība un parlaments muļļā jau gandrīz gadu, un tā mērķis – stimulēt nelielo uzņēmējdarbību – gandrīz jau vairs nav aktuāls. Pavisam drīz jau nebūs nekā, ko stimulēt.

Lielu uzmanību kopā ar valsts finanšu pārraugiem es veiktu nodokļu administrācijas un ēnu ekonomikas samazināšanas jomā. Jāpārtrauc demotivēt un raustīt VID, bet tā vietā jāveic VID reāla modernizācija, tuvinot to nodokļu maksātājam, izveidojot mūsdienīgu klientu servisu, diferencējot labticīgas kļūdas no ļaunprātīgas nodokļu nemaksāšanas, padarot lietotājam draudzīgu elektroniskās deklarēšanas sistēmu, un izveidojot profesionālu risku analīzes dienestu.

Nodokļu politikā jāievieš konkurētspējīgas un stimulējošas nodokļu likmes, kas nav augstākas kā kaimiņvalstīm, nepieļaujot strauju un nepārdomātu nodokļu celšanu. Piemēram, ar pazeminātām akcīzes likmēm jāatbalsta mazie, vietējie alus ražotāji, ko pilnībā pieļauj ES likumi. Jāsaglabā pazeminātās 10% PVN likmes zālēm, apkurei, grāmatām, presei un tūrismam. Jāpārceļ nodokļu slogs no darbaspēka uz īpašumu un kapitālu, padarot darbaspēku lētāku un veicinot nodarbinātību. Piemēram, jānosaka, ka minimālā alga un pensija netiek aplikta ar ienākuma nodokli, bet ar paaugstinātu likmi jāapliek neapdzīvoti mājokļi, lai stimulētu tirgu un tirgus situācijai atbilstošas īpašumu cenas. Jāreformē nekustamā īpašuma nodokļa aprēķins, ņemot vērā zemes un mājokļa platību, pārskatītas kadastrālās vērtības, un garantējot ģimeņu tiesības uz mājokli.

Uzņēmējiem ļoti svarīgi šobrīd – ierobežotas likviditātes un kreditēšanas apstākļos – ir apgrozāmo līdzekļu trūkums. Tāpēc jāaptur valsts kreditēšana par uzņēmēju līdzekļiem, atceļot uzņēmējiem neizdevīgo UIN iekasēšanu avansā pēc iepriekšējā gada peļņas bāzes.

Esmu par fiskālo decentralizāciju. Vairāk naudas reģioniem! Ir vērts apdomāt priekšlikumu, ka, sekojot principam “mazāk valsts, vairāk pašvaldības”, pašvaldībām jānovirza 100% no iedzīvotāju ienākuma nodokļa un daļu no uzņēmumu ienākuma nodokļa, lai motivētu tās radīt pievilcīgu uzņēmējdarbības vidi savā teritorijā. Lai pašvaldībās radītu reālas jaunas darba vietas, ierosinu noteikt iedzīvotāju ienākumu nodokļa atlaides vai piešķirt valsts subsīdijas uzņēmējiem par katru jaunradīto darba vietu, nevis tikai subsidēt pašvaldības ar “simtlatnieku pabalstiem”.

Vēl viena joma, kurai ir aktīvi jāķeras klāt, ir azartspēļu nodokļa likmju konkurētspējas palielināšana, veicinot nodokļu maksāšanu Latvijā, nevis zemo nodokļu zonās. Darba ir daudz.

Kāpēc tas, Jūsuprāt, šobrīd nenotiek? Kas ir tie šķēršļi, kas liedz efektīvāk realizēt, piemēram, uzņēmējiem draudzīgākas nodokļu politikas ieviešanu Latvijā?

Domāju, ka Latvija nav skaidri un nepārprotami nospraudusi savu ekonomisko kursu. Dažādās aprindās ir dažādi redzējumi. Vieni eksperti runā par valsts industrializāciju, citi uzsver finanšu sektora lomu, vēl citi iestājas par agrāro rūpniecību, daudzi pievēršanas zaļajai ekonomikai un enerģijai. Ar nodokļu sistēmu var atrisināt dažas problēmas, bet nevar stimulēt visu.

Otrā problēma ir mākas trūkums savus mērķus un prioritātes skaidri un argumentēti – ar skaitļiem un biznesa plāniem – prezentēt starptautiskajiem aizdevējiem. Pats Latvijas bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs atzīst, ka ar aizdevējiem var un vajag runāt, un ka nodokļu slogu palielināt nedrīkst. Bet mūsu ministrijās atkal valda tik zems intelekta līmenis un ierēdniecība ir tik novājināta, ka savas nacionālās intereses nespējam adekvāti aizstāvēt un parakstāmies uz aizdevēju piedāvātiem vienkāršotiem, mehāniskiem risinājumiem.

Trešā problēma ir sadarbības un iniciatīvas trūkums politiskajā elitē un starp varas institūcijām. Reformas velkas gadiem, un, kad tās tiek pieņemtas, bieži ir novēlotas. Mēs dzīvojam starptautiskā vidē, konkurējam ar citām valstīm, un lēnie lēmumu pieņemšanas un ieviešanas termiņi padara mūs fundamentāli nekonkurētspējīgus modernajā pasaulē. Jārīkojas ātrāk un operatīvāk. Un gudrāk. Jāstiprina mūsu administratīvā un lemšanas spēja visos līmeņos.

Varbūt varat minēt kādu ārvalstu piemēru, kur ir, Jūsuprāt, veiksmīga nodokļu politika. Kāpēc tur tas ir veiksmīgi izveidots un vai Latvija var šo labo praksi pārņemt?

Cik daudz valstu pasaulē, tik daudz dažādu nodokļu sistēmu. Viss atkarīgs no tā, kāda ir valsts ilgtermiņa ekonomiskā politika. Ja valsts orientējas uz ražošanu, tad rada maksimāli labus apstākļus ražotājiem, ja uz pakalpojumiem – tad dod atlaides šajā sektorā, ja uz attīstītiem reģioniem – decentralizē nodokļus. Uzskatu, ka laba nodokļu politika pēdējos gados ir bijusi Igaunijā, Īrijā, Singapūrā. Šajās valstīs nav lielu nodokļu kā, piemēram, bagātajās Skandināvijas labklājības zemēs. Tiek ļoti veicināta ražošana un industrializācija. Ienākuma nodokļi ir zemi un motivējoši. Nodokļi tiek lieliski un gandrīz 100% iekasēti. Pastāv daudz dažādu stimulu un atlaižu ražošanai. Mazāk turīgie līdz ienākumu līmenim, kas nepazemo cilvēka cieņu, tiek atbrīvoti no nodokļiem. Un valstis visu laiku uzmanīgi seko, ko dara kaimiņi un konkurenti, un elastīgi pielāgo savas nodokļu likmes un bāzes.

Nodokļu sistēmas visā pasaulē balstās uz vienošanos starp nodokļu maksātājiem un valsti. Valstīm nepieciešami līdzekļi dažādiem mērķiem, sākot ar sabiedriskās drošības garantēšanu līdz sociālajiem pabalstiem. Naudas masas pārdale caur mērķtiecīgu nodokļu politiku un efektīva nodokļu administrēšana ir svarīgi priekšnoteikumi, lai valsts spētu finansēt sabiedriskās vajadzības, bet nodokļu maksātāji būtu motivēti godprātīgi kārtot savas saistības, vienlaikus investējot attīstībā, jaunu tehnoloģiju ieviešanā un darba vietu radīšanā.

Vēl nodokļu ieņēmumi ļauj valsts sektoram sniegt sabiedrībai publiskos pakalpojumus. Šos pakalpojumus, piemēram, infrastruktūru un izglītību, izmanto arī uzņēmēji. Daudzi publiskie pakalpojumi tieši ietekmē uzņēmējus, sākot ar uzņēmumu un nekustamā īpašuma reģistrēšanu un beidzot ar tiesu sistēmas darbu. Valdībām svarīgi ir atrast kompromisa variantu, lai vienlaikus ievāktu pietiekamus nodokļu ieņēmumus un motivētu godprātīgu nodokļu maksāšanu.

Visā pasaulē uzņēmēji identificējuši nodokļu maksāšanu kā jomu, kurā tie visvairāk vēlētos, lai valdības veiktu reformas. Veids, kā valdības izvēlas iekasēt nodokļus, lielā mērā ietekmē uzņēmējdarbības un attīstības iespējas. Ja kvalitatīva nodokļu administrēšana jau tā ir izaicinājums labajos laikos, tad tā kļūst par vēl kompleksāku pasākumu krīzes laikā. Globālā finanšu un ekonomikas krīze palielinājusi valstu ārējos parādus un bezdarbu. Daudzu valstu valdības mēģina rast veidus kā vienlaikus palielināt ieņēmumus un „sildīt ekonomiku”, stimulējot firmu attīstību un investīcijas.

Pēdējā gada laikā, neskatoties uz finanšu un ekonomikas krīzi, kas smagi ietekmēja visu globālo ekonomiku, valdības turpinājušas reformas ar mērķi samazināt nodokļu slogu uzņēmējiem, paplašināt nodokļu bāzi un padarīt nodokļu deklarēšanu un maksāšanu vieglāku. Dažas valstis, piemēram, Krievija un Koreja, samazinājušas savas uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes un/vai paātrinājušas iepriekš plānotās reformu programmas kā daļu no fiskālo stimulu paketes. Vairākās valstīs tieši mazie un vidējie uzņēmumi ieguvuši īpaši pievilcīgu regulējumu. Trīspadsmit valstis pasaulē, ieskaitot Austrāliju, Čehiju un Koreju, samazinājušas kapitāla pieauguma nodokļus. Piecas valstis, ieskaitot Dāniju, Nīderlandi, Portugāli un Singapūru, samazinājušas savus nekustamā īpašuma nodokļus.

Kaut arī krīzes laikā ir valstis, kas palielinājušas dažādus nodokļus uzņēmējdarbībai, eksperti redz sakarību starp nodokļu likmēm un uzņēmējdarbības stimulēšanu: Efektīvo nodokļu likmju lielums rada jūtamu un nozīmīgu negatīvu efektu uz uzņēmumu investīcijām un uzņēmējdarbību. Augstākas likmes ir saistītas ar zemākām investīcijām ražojošajā, bet ne pakalpojumu jomā, un lielāku „ēnu ekonomiku”. Jaunākie dati pierāda, ka augstāki nodokļi uzņēmumiem rada problēmas uzņēmējdarbībai.

Kā Jūs paredzat, kā varētu nākotnē attīstīties uzņēmēju un valsts pārvaldes sadarbība nodokļu politikas veidošanā un citas jomās? Vai saredzat kādu risinājumu, kā šīs attiecības veidot labākas un vai tas vispār ir nepieciešams?

Valsts loma ir veidot skaidrus spēles noteikumus un dot saprotamus attīstības stimulus un virzienus. Uzņēmējus, savukārt, motivē peļņa un iespējas attīstīties. Valsts politikas rezultātam jāveidojas abu šo pušu dialogā, bet respektējot katras puses intereses un lomu.

Pētījumi rāda, ka šobrīd tikai katrs divdesmitais uzņēmējs Latvijā uzskata, ka valsts palīdz uzņēmējiem. Uzņēmēji ir dusmīgi, un vairāk kā nekad uzskata, ka visu sasnieguši paši, reizēm pat spītējot valstij.

Tāpat kā politikā, arī ekonomikā valstij jāatgūst uzņēmēju uzticība. Tad viņi maksās nodokļus un nedomās par sava biznesa pārcelšanu prom no Latvijas. Bet uzticību var atgūt tikai ar paredzamu, skaidru un motivējošu politiku. Uzlabojot politikas veidošanas kvalitāti, lēmumu kvalitāti, iespējams, var atgūt uzticību, bet tas nenotiks vienas dienas laikā.

Viens no veidiem, kā var pilnveidot attiecības starp privāto un valsts sektoru, ir stiprināt uzņēmēju apvienības un pārstāvniecību. Ja uzņēmēju viedoklis ir profesionāls un aptver ne tikai šauru interešu grupu, bet plašāku slāņu viedokli, valstij vieglāk ieklausīties.

Autors: BNA.LV