Ideja sūtīt uz skolu sešgadniekus nav nekas jauns, šādu priekšlikumu virzīja arī kādreizējais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis, taču, sabiedrības un izglītības nozares profesionāļu iebildumu dēļ, ideja netika īstenota. Taču ir bijis periods, kad sešgadnieku reforma tika ieviesta, 1982. gadā – projekta darba grupā piedalījās arī Rīgas 200. pirmskolas izglītības iestādes vadītāja Astrīda Lukina, kas tolaik bija bērnudārza metodiķe un piedalījās reformas ieviešanas un īstenošanas izvērtēšanā. Šodien, atskatoties uz projektu, vērtējot bērnus, kas aizgājuši skolā no sešiem gadiem, mums nebija neviena pozitīva aspekta, ko uzsvērt. Pēc pāris gadiem ideju atcēla, bet kaitējums bērniem jau bija nodarīts.
Skola no sešiem gadiem radīja izdegšanu un pārslodzi
Tolaik nebija tādas publiskās apspriešanas – izdomāja mainīt skolas gaitu uzsākšanas vecumu un izmainīja. Zinot, ka tik maziem bērniem ir nepieciešama diendusa, pat tika iepirktas gultiņas, cerot, ka tas atrisinās problēmu. Bet ar gultiņām nekas netika atrisināts. Reformas izvērtēšanas priekšlikumi bija uz 20 lapām un visos punktos – tikai negatīvs vērtējums. Gan vērtējot no emocionālā un psiholoģiskā aspekta, gan fiziskā. Liela daļa bērnu bija ļoti gudri un zinoši, taču vēlāk viņiem bija vērojamas izdegšanas un pārslodzes pazīmes. Pēc neveiksmīgās reformas sākās ziedu laiki mājskolotājiem, jo virkne šo bērnu stresa un spriedzes dēļ nonāca mājas apmācībā. Daudziem bija problēmas ar stāju un mugurkaulu, ko radīja ikdienas ilgstoša sēdēšana skolas solos. 1987. gadā es jau strādāju skolā un sagadījās, ka mācīju mājās tos bērnus, kuri bija uzsākuši skolas gaitas no sešu gadu vecuma. Šie bērni nespēja sekot līdzi un izturēt stundas ilgumu un dinamiku. Psiholoģiski visi bērni nav gatavi iet skolā sešos gados.
Ātri uzbudināmi bērni
Muļķīgi uzskatīt, ka gadījumā, ja bērnus ātrāk sūtīs skolā, viņi ātrāk sāks lasīt vai rakstīt, un joprojām ir aplami tā domāt. Tie bērni, kuri lasīja un rēķināja lēnāk un sliktāk, saglabāja šo līmeni arī skolā, nebija nekāda uzrāviena, kā tika cerēts. Tieši pretēji – tika sabremzēta to bērnu attīstība, kuri bērnudārzā uzrādīja ļoti labus rezultātus. Lielu daļu bērnu, kuri bija iekļuvuši šajā eksperimentā, vēlāk nevarēja atpazīt – stresa un slodzes ietekmē viņi bija kļuvuši nežēlīgāki, dusmīgāki un emocionāli nestabili. Sešgadnieki skolā būs viena no lielākajām kļūdām valsts izglītības vēsturē. Vienreiz jau esam šo kļūdu pieļāvuši un sekas bija smagas. Kāpēc to atkārtot vēlreiz? Kāpēc izglītības politikas veidotāji grib eksperimentēt? Varbūt vērts padomāt par mācību satura pēctecību, piemēram, “ābeces svētkus“ novirzīt uz pirmsskolu un 1. klasē vairs nesākt ar burtu atkārtotu mācīšanu, jo bērni jau lasa, bet uzlabot un attīstīt lasīšanas prasmi.
Mūsdienu bērni ir ļoti gudri un zinoši
Ir skaidrs, ka ar sešgadniekiem mēģina aizpildīt tukšās klases skolās, un patiesībā par pašiem bērniem neviens nedomā. Mūsdienu bērni ir ļoti gudri un zinoši, agrīni apgūst mūsdienu tehnoloģijas, bet tas nav vienīgais kritērijs, pēc kura var lemt, vai sūtīt viņus skolā, jo tajā pašā laikā bērni ir viegli satraucami, nervozāki, nespēj ātri pārslēgties uz citu darbības veidu. Ir ļoti daudz bērniņu ar lielām veselības problēmām, ar kuriem jāstrādā tikai individuāli, lai sasniegtu rezultātu. Jārada iespēja apgūt prasmes ierastā vidē – bērnudārzā, skolā tās jānostiprina un jāapgūst padziļināti, veicinot izpratni par reālām lietām, nevis vēl vairāk jāiedragā viņu nervu sistēmu. Šīs ir elementāras lietas, kas būtu jāsaprot arī politikas veidotāju līmenī.
Ļaut mācīties mierīgā vidē
Kā gan var sūtīt uz skolu bērnu, kurš vēl nav apguvis visas sociālās prasmes, pat, ja viņš prot lasīt un rēķināt? Mēs bērnudārzos redzam, cik ļoti atšķirīgi ir bērni – ja vienam droši var dot adatu un diegu un mācīt piešūt pogas, tad citam šo pogu var mācīt tikai uzzīmēt uz papīra. Ir bērni, kuri tikai dzird, ko saka skolotāja, ir tādi, kuri saprot, ko saka skolotāja, un ir tādi, kuri atceras skolotāja teikto. Ja bērnam ir attīsti visi šie psiholoģiskie procesi, tad viņš var izpildīt uzdoto darbu.
Ļoti liela nozīme ir videi, kurā bērns atrodas, tai jābūt nomierinošai, harmoniskai, nevis vēl vairāk jāsatrauc mazais cilvēks. Sešu gadu vecums ir ļoti būtisks posms, kad bērns veido savas sociālās prasmes un iemaņas, tāpēc šajā laikā viņam jāmācās vidē, kas ir mierīga un draudzīga, kas nerada papildus stresu. Neatkārtosim neveiksmīgus eksperimentus, kas jau ir pierādījuši savas negatīvās sekas, bet domāsim par to, kā attīstīt bērnu loģisko domāšanu, kā rosināt interesi par praktiskām mācībām, kā veicināt izpratni par dabas zinībām, fizikas procesiem, u.c. būtiskām lietām. Izvērtēsim katru bērnu individuāli !
Rīgas 200. pirmskolas izglītības iestādes vadītāja Astrīda Lukina
