Šobrīd augstāko izglītību raksturo nedomāšana par atbildību par lēmumiem un sekām, intervijā Neatkarīgajai izteicās Latvijas Universitātes prorektors Valdis Segliņš.
“Jo svarīgi, lai tā zupa, kas galu galā taps, būtu ēdama. Ja skatāmies uz problēmām zinātnē un augstākajā izglītībā, tās nav radušās ne vakar, ne šodien, bet gan ļoti sen. Tās nekad nav tikušas risinātas, vienmēr tā bijusi tikai lāpīšanās, bet fundamentālas pārmaiņas atliktas. Pēc principa – gan jau izdzīvos. Likumos ierakstītais nereti paliek tikai maldugunis, kuras netiek ņemtas vērā. Tas attiecas ne tikai uz izglītību, bet arī citām jomām. Jebkurš ministrs ir kā viendienītis, jo savā amatā dzīvo īsu brīdi. Neapgalvoju, ka jebkurš, kurš nonācis šajā amatā, plānotu ko sliktu, bet tas domāšanas veids visiem ir stipri līdzīgs. Jo, stūrēdams Izglītības un zinātnes ministriju (IZM), politiķis skaidri apzinās, ka tie būs vien pāris gadi. Bet tiem, kas ir izglītības nozarē, šis cikls ir krietni garāks. Studentam, kurš augstskolā mācās no bakalaura līdz doktorantūrai, tie ir savi desmit gadi, kas turpinās tālāk zinātnieka statusā. Viņa dzīvi balstīt uz maldugunīm būtu pilnīga pašnāvība. Ir, protams, apsēstie – jauni un talantīgi cilvēki, kuri neatkarīgi no tā, kur atrodas un kādi ir noteikumi, dara brīnumus zinātnē. Un tomēr jaunam prātam nereti tas ir dezorientējoši, ja sākumā tiek solīts viens, bet tad izrādās – nekā nebija, ir virkne šķēršļu, kas to liedz darīt. Tā nu iznāk, ka jaunieti, kas vēlētos iztaisnot spārnus un lidot, aptur jauna norma, jauns regulējums, jaunas prasības, kas nav nevienam saprotamas,” komentēja Segliņš.
Pēc viņa sacītā, pašdarbība notiek visos virzienos un vienlaikus. “Un te tā savstarpējā saskaņotība un atbildība par pārmaiņām, kas nav tikai administratīvas un dokumentos fiksētas, nav pamanāma. Tas noved pie tā, ka jaunais cilvēks, redzot, ka viņš šeit nekad neiemācīsies lidot, meklē citu laktu. Vēlreiz gribu uzsvērt – svarīga ir atbildība par nākamajām paaudzēm, ja vēlamies, lai viņi būtu lojāli šai zemei un gribētu tieši šeit ko atklāt un pētīt, radīt un attīstīt. Diemžēl šī vēlme jaunajos dramatiski zūd. Tas redzams arī tajā, cik aktīvi viņi piedalās nopietnos pasākumos, kur nevar iztikt tikai ar podziņu nospiešanu, bet kur vajadzīga intelektuāla piepūle,” norādīja prorektors.
“Ik pa laikam top jauni noteikumi – tikai daļa no tiem iet caur Ministru kabinetu, bet pārējie nāk kā tieši norādījumi. Tie attiecas ne tikai uz augstskolām, bet uz skolām. Piemēram, kā tās pārgrupēt četros blokos, nosakot katram savu minimālo skolēnu skaitu. Gribas jautāt – kāds tam ir mērķis? Tas taču nemotivēs bērnus nopietnāk mācīties. Nav jau teikts, ka tā nevar darīt, bet kurš atbildēs par to putru, kas tiks savārīta? Par to netiek domāts, jo tas jau notiks ne jau šogad vai nākamgad. Jo tas skars nākamo ministru, nevis pašreizējo. Varbūt vēlmes ir labas, tikai tās jāīsteno laikā, kad to var atļauties darīt, kad ir atbilstoši apstākļi. Lai ar to nūjiņu nevis nosistu kādu, bet palīdzētu piecelt – tādam vajadzētu būt uzstādījumam. Un vēl – būtiski ir, lai galarezultātā bērns būtu ne tikai sociāli aktīvs, bet viņam būtu prasme mācīties. Lai viņš spēj noteiktu daudzumu izlasīt un to arī atcerēties. Ja atmiņa nebūs trenēta, mācoties dzejoļus vai reizrēķinu un formulas, bet laiks būs jauki pavadīts spēlītēs un rotaļās, tam diez vai būs nopietns pienesums,” norādīja Segliņš.
Pēc viņa domām, mums ir vajadzīgas reformas, tādas, kuras vajadzēja ieviest jau pirms trim desmitgadēm. Gan padomājot, kādā kārtībā tās būtu veicamas. Un neaizmirstot par atbildību, kas tiek darīts. Un atceroties to, ka valsts nav tikai Rīga, atsevišķa šaura interešu grupa vai joma.
“Katrā ziņā pārāk daudz pārmaiņu notiek vienlaikus, un visas ir vienādi sliktas. Pat tad, ja ir izstrādāts normatīvais akts, nav saprotams, ko tas nozīmē. Nav saprotama tehniskā realizācija. Piemēram, kad būs jaunas mācību grāmatas, jo jaunais saturs jau ir klāt. Neder atbilde, ka kaut kad jau būs. Tām jābūt jau rītdien! Varam jau priecāties, ka sabiedrībā kopumā uzskata, ka izglītība ir vērtība, taču ar to nevar bezgalīgi spekulēt. Jābūt ir atbilstošiem resursiem. Ja to nav, tad varbūt sākt ar to, kam tie ir pieejami. Nevar darīt tā, ka speram vienu soli un tad riskējam spert nākamo – sak, skatīsimies, kur nonāksim. Tā var nonākt arī līdz bezdibenim,” uzskata profesors.
Vērtējot IZM ieteikumu uzņemt augstskolā tikai tos, kam vidējā atzīme atestātā nav zemāka par septiņi, Segliņš norādīja, ka tas rāda domāšanas veida absurdumu. “Ja mēs pasakām vidusskolēnam, ka augstskolā viņš netiks, ja nebūs sasniegts šāds rādītājs, tad teju viņam pavēstām, ka pretējā gadījumā būs jāiet grāvjus rakt vai jābrauc uz ārzemēm. Vai tas bija mērķis? Ja būtu smadzenēs vairāk krociņu, ieteicēji varēja paredzēt trīs gadu pārejas periodu. Taču vēl labāk būtu, ja jau sestajā septītajā klasē skolēnu mudinātu izvēlēties savu ceļa virzienu. Varbūt tad nebūtu situācija, ka jaunieši (un tādu ir ceturtā daļa) studiju programmu izvēlas pēc draugu ieteikuma. Nedomājot, vai tas viņam tiešām ir vajadzīgs un vai varēs atrast darbu,” norādīja Segliņš.
