Politiķu un uzņēmēju līdzšinējās publiskās aktivitātes radījušas iespaidu, ka runa ir par dažu pārmērā rijīgu miljonāru ādas glābšanu.

Un ja tā – nodokļu maksātājiem patiešām nav jārūpējas, lai bagātnieki arī turpmāk sev maksātu neiztērējamas algas, pirktu ekskluzīvas spēļmantiņas un sievas dzimšanas dienas svinētu Turcijā, ar čārterreisiem no Krievijas uz turieni lidinot visādas allas pugačovas viesu izklaidēšanai. Diemžēl stāsts ir sarežģītāks, jo Liepājas metalurga skandalozā fasāde piesedz 3000 strādniekus – melnā darba darītājus, kuri saņem desmitiem reižu mazākas algas nekā viņu priekšnieki.

Bail neaiziet par vēlu

Rūpnīcas bojāeja nozīmētu ne tikai taisnīgu tirgus atmaksu par alkatību – dažiem, bet arī salauztas vienkāršo cilvēku dzīves. Daži, protams, atrastu alternatīvas. Piemēram, Inese Gausena, kura strādā par saimniecības pārzini administratīvajā pārvaldē, spriež – sliktākajā gadījumā viņa varētu aiziet strādāt apzaļumošanā vai siltumnīcās. Tāpat savās profesijās darbu atrastu elektriķi un atslēdznieki. Taču kur paliktu metalurgi, ja tuvākais radniecīgais uzņēmums atrodas Baltkrievijā? Liepājas metalurgu arodbiedrības priekšsēdētājs Jānis Grava gan stāsta, ka pirms kāda laika dāņi mēģinājuši vilināt tēraudlējējus pāri jūrai uz Skandināviju. Tomēr toreiz vervētājiem neveicās. Piesolītā 1100 latu alga nevienam liepājniekam nešķita tik interesanta, lai dotos svešumā. Tagad pēc treknajiem gadiem algas uzņēmumā esot krietni nokritušās – uz rokas vidēji 400 latu. Maz, bet kaut kā iztikt var.

Pagaidām arī kavējušās neesot, taču, kas notiks uz priekšdienām, – neziņa. Piektdien strādājošajiem teikts, ka pasūtījumi uzņēmumam ir tikai līdz 9. aprīlim. Darbs pēdējās nedēļās notiekot neregulāri – brīžam divās, brīžam vienā un brīžam nevienā maiņā. Īpaši bažīgus strādniekus tas dara, jo no atalgojuma būs atkarīgi izmaksājamie bezdarbnieku pabalsti, ja nu viss patiešām sagrūs. Elektrotēraudkausēšanas ceha celtņa operators Edgars Kļava stāsta, ka daudziem tagad ir bail nokavēt īsto aiziešanas brīdi. Ja pēkšņi pāris tūkstoši cilvēku Liepājā paliks bez darba, kaut ko jēdzīgu atrast būs ļoti grūti. Un metalurgi jau nav kā jūrnieki, kam katrā ostā sava sieva. Metalurgiem ir ģimenes, bērni, daudzi ir vienīgie apgādnieki. Kādam Edgara kolēģim mājās ir pat piecu bērnu pulciņš…

Darbs vairs nesokas

Bet marts izskatījies cerīgāks. Uzņēmuma iekšējais laikraksts Metalurgs pēdējā numurā optimistiski vēstīja – «Atkal strādājam nepārtrauktā režīmā». Par finansiālajām grūtībām, kas rūpnīcu un visus tās iemītniekus var paraut zem ūdens, avīzītē ne vārda: «Ražošanas daļas vadītājs J. Jansons 5. martā plkst. 9.50: – Elektrotēraudkausēšanas cehs no 1. marta atjaunojis darbu nepārtrauktā režīmā, un pirmajā dienā darbs ritējis smagi – bija problēmas ar sagatavju nepārtrauktās liešanas iekārtas katalizatoriem, veiksmīgāk varēja nostrādāt arī tehnoloģiskais personāls. Vakar cehā atlieti 26 kausējumi, izpildīt ražošanas uzdevumus izdodas ar ļoti lielām grūtībām. (..) Lūžņu sagatavošanas cehs strādā saspringti, jo patlaban viņu rīcībā esošais metāllūžņu atlikumu daudzums ir ierobežots.»

Iespējams, izejvielu trūkums kaut kā ir saistīts ar faktiem, ko atklājuši Polijas žurnālisti. No viņu zemes uz Latviju vesti metāllūžņi, bet atpakaļ gādātais tērauds par dempinga cenām it kā pārdots melnajā tirgū. Ja tā ir taisnība, tad pašlaik notiek barbariska apgrozāmo līdzekļu izgrābšana no uzņēmuma. Tā, atsaucoties uz TV3, vēsta ziņu aģentūra LETA.

Ceturtdien uzņēmuma vadība un divi no trim akcionāriem tikās ar saviem darbiniekiem, un atsauksmes pēc sapulces ir visnotaļ pretrunīgas. Liepājas mēram Uldim Seskam darīts zināms, ka strādnieki konstruktīvi uzklausījuši vadības viedokli un pauduši atbalstu tās īstenotajām darbībām. Tikmēr no sapulci apmeklējušajiem darbiniekiem Neatkarīgajai ir citas ziņas.

Zaharjins izsējis pesimismu

Pēc galvenā akcionāra I. Zaharjina uzstāšanās darbinieki ir vēl drūmākā noskaņojumā. Glābēja – investora nav. Valdība ar akcionāriem spēlē futbolu. Celtņa operators E. Kļava stāsta, ka atbalsts priekšniecībai nebūt nav viendabīgs. Jā, ir daļa, kas uzskata, ka visa atbildība par notiekošo jāuzņemas valstij. Šķiet, ka arī arodbiedrība rūpnīcas glābšanu redz galvenokārt nodokļu maksātāju, nevis tās īpašnieku naudā.

«Taču daļa darbinieku uzskata, ka akcionāriem pašiem kaut kas jādara, jo galu galā viņi savu bagātību ir sapelnījuši ar strādnieku rokām!» spriež E. Kļava. «Jā, valdībai vajadzētu nākt pretī ar to OIK nodokli, atcelt vai atlikt. Bet arī akcionāriem ir jāliek savi līdzekļi iekšā.»

Metalurgi, tāpat kā dzelzceļnieki, nav raduši palaist muti. Viņi bubina cehos pa kaktiem, tur visi gudri, bet, kad jārunā skaļi, labākajā gadījumā čukst ausī pāris drosmīgākajiem – pasaki to un to. Cer, ka E. Kļava, I. Gausena vai arodbiedrība pateiks sasāpējušās lietas. Bet pašreizējā situācijā baidīties ir bezjēdzīgi. «Tagad ir tikai jārunā. Tagad vairs nevar baidīties,» saka Inese. Šobrīd visi ar nepacietību gaida 16. aprīli, kad valdībā paredzēts atkārtoti vērtēt iespējamo valsts līdzdalību rūpnīcas glābšanā. Būšot arī pikets. Un tad jau redzēs, cik daudzi sakāps Sergeja Zaharjina saorganizētajos autobusos.

Krāsns ir vērtība

Ar Liepājas metalurgu kaut kāda saistība ir ceturtajai daļai liepājnieku – vai nu paši tajā strādā, vai tuvinieki. Pašā rūpnīcā nodarbināti aptuveni 2300 cilvēki, vēl kādi 700 – metalurga meitasuzņēmumos. Tostarp tādos, kam ar metalurģiju vispār nekāda sakara. Pieskaitot vēl visas tās bodes, kantorus, bulciņu ceptuves un transporta firmas, kas pakalpo metalurgam, rūpnīcas ietekmēto cilvēku skaitu var palielināt vēl par tūkstošiem piecpadsmit.

Ja rūpnīca apstātos, daži tūkstoši paliktu bez darba, daudziem tūkstošiem samazinātos ienākumi. Šādos apstākļos likumsakarīga būtu vispārēja atalgojuma samazināšanās Liepājas darba tirgū un kriminogēnās situācijas pasliktināšanās. Pilsētai tas nozīmētu lielu grūtību laiku. Mērs Uldis Sesks Neatkarīgajai vēsta, ka šādas x stundas iestāšanās netiek izskatīta. Ja uzņēmums nebūtu modernizēts, tad ar vecajām martena krāsnīm tas, visticamākais, jau būtu beidzis pastāvēt. Taču pašlaik Liepājas metalurga tēraudkausēšanas krāsns ir modernākā Eiropā. «Es neredzu nekādu iemeslu, kāpēc šai krāsnij nebūtu kā tautsaimniecības vērtībai jāstrādā Latvijas labā. Sliktākais scenārijs būtu, ja šī krāsns strādātu kādas citas valsts labā un radītu tai pievienoto vērtību,» atzīst U. Sesks. Jau šogad pasaules būvniecības tirgi sāk ceļu uz atveseļošanos, un tas nozīmē, ka darbs būs. Uzdevums ir vienīgi noturēties pāris gadus. Atklāts paliek vien jautājums, kurš šo noturēšanos apmaksās – trīs miljonāri, 3000 strādnieki vai visi Latvijas valsts nodokļu maksātāji.