Latvijā trūkst kvalitatīvas mediju kritikas un arvien biežāk sabiedrība vairs nespēj atšķirt augstu kvalitātes žurnālistiku no bezgaumīga skandāla, uzskata mediju eksperte Gunta Līdaka.
Intervijā “Neatkarīgajai” Līdaka norādīja, ka “mediķu un sabiedrisko mediju konflikts parādīja, ka mēs neanalizējam šādus procesus, apriori pieļaujot, ka medijiem ir taisnība.”
“Bet mums jāiemācās analizēt šādas situācijas. Mediķos bija ļoti liels sarūgtinājums pret sabiedriskajiem medijiem. Ja medijam tieši tikpat agresīvā formā teiktu: mēs tam neuzticamies, medijs melo! – tas ļoti sarūgtinātu manus kolēģus. Ja mediķiem būtu pieejams mediju resurss, mediķi arī varētu izveidot kampaņu pret žurnālistiem… Šī situācija kopumā neveicina uzticēšanos sabiedriskajam medijam. Mēs katrs varam kļūdīties, tāpēc ir svarīgi atzīt un analizēt kļūdas. Mūsu sabiedrība ir mazskaitlīga, un mēs ar nepārdomātu rīcību varam cits citam nodarīt pāri ļoti ātri un sāpīgi. Tāpēc ir vajadzīgs normāls dialogs,” norādīja Līdaka.
Pēc viņas sacītā, arī demokrātijas un drošības kontekstā uz Latvijas medijiem neviens nav palūkojies. “Ir taču vajadzīga informācijas telpa, kopienas komunikācija, skaidrojums par notikumiem un procesiem. Šo sadaļu politiķi joprojām nav sapratuši. Tas, ka prezidents Levits demokrātijas sakarā runā par finansējumu partijām, lai tās netiktu finansētas no apšaubāmiem sponsoriem, protams, ir apsveicami, taču tikpat milzīga nozīme ir mediju satura neatkarības nodrošināšanai, jo mediji ir tie, kuri “pieskata” politiskos procesus valstī. Tikai atbalstot abus varas atzarus, veidojas politiskais līdzsvars. Atbalstot tikai vienu, tiek veicināts kroplas demokrātijas modelis, jo politika iegūst varu pār medijiem,” uzskata Līdaka.
“Arī politiķi mēdz aiziet ļoti tālu. Paskaties uz pasaules politiķiem, piemēram, Trampu. Mēs tīksmināmies par to, kā mēs cits citu aplamājam – tā vietā, lai cits citu saprastu. Politiķu mērķis ir iestāstīt cilvēkiem, ka visi žurnālisti feiko, ka viņi ir angažēti un pērkami. Es gribētu, lai šī diskusijas ir argumentēta, ar faktiem… Bet faktu nav. Taču būtu svarīgi, ja mēs rakstītu un diskutētu par politisko kultūru, tomēr tas nenotiek, ir tikai tīksmināšanās par to, cik “smalki” viens otru aplamājis… Arī žurnālisti nereti grēko, jo viņiem šķiet svarīgs klikšķu skaits: uzliek iespaidīgu virsrakstu, viss kārtībā! Bet teksts patiesībā ir tukšs… Šajā aspektā vairāk vajadzētu domāt žurnālistu organizācijām, lai celtu žurnālistikas kvalitāti – lai augstas raudzes žurnālistiku atšķirtu no lētās feiku plūsmas. Diemžēl auditorijai bieži sajūk: tā nespēj atšķirt augstu kvalitātes žurnālistiku no bezgaumīga skandāla,” pauda mediju eksperte.
“Žurnālistu organizācijām ir jārod sevī uzņēmība pateikt: lūk, šie cilvēki kvalificējas kā žurnālisti, bet tie – ne. Protams, mēs ikviens varam aprakstīt sienas ar dažādiem tekstiem, varam tviterā vai sejugrāmatā ierakstīt visu, ko vēlamies, bet tas nemainīs situāciju, kurā mēs joprojām cits citu nesaprotam un nedzirdam. Politiķis runā muļķības, izlamā žurnālistus? Sabiedrība parausta plecus: nu un?! Tas taču pat stilīgi – tā uzvesties! Tāda uzvedība nodrošina politiķiem nemainīgu uzmanību,” norādīja Līdaka.
Savukārt runājot par LNT likvidāciju un TV3 reorganizāciju, pēc kā sekoja politiķu satraukums par to, kā mēs dalāk dzīvosim bez kvalitatīvām ziņām, Līdaka norādīja, ka tas bija vienkārši politisks žests.
“Bet ko šobrīd dara Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija? Ko dara Mediju politikas apakškomisija? Jaunajai Vienotībai tā bija vienkārši iespēja izmantot situāciju, lai politiski paspīdētu, nevis lai sniegtu jēgpilnu piedāvājumu, kā mainīt situāciju medijos. Tas neizskatījās ne pēc kā cita kā vienīgi pēc vēlēšanās izrādīties. Ko politiķi ir darījuši TV industrijas labā? Neko daudz nav darījuši. Savulaik, kad Ilze Viņķele bija labklājības ministre, viņa solīja, ka sakārtos sociālā nodrošinājuma jautājumus žurnālistiem. Nekas netika izdarīts. Tagad pie Saeimas komisiju galdiem sēž citas sejas un runā par to pašu tēmu. Tad kāds pamats industrijai uzticēties politiķiem? Paldies vienīgi Inārai Mūrniecei (NA), kuras laikā (kad viņa bija komisijas vadītāja) tika izveidots Mediju fonds, Mediju politikas nodaļa. Sākums bija labs, diemžēl tam nesekoja turpinājums. Nozarei ir melots ļoti daudz – piemēram, par sabiedrisko mediju finansējumu. Fragmentāri un nesistēmiski kaut ko iemetot nozarē, tā neattīstās, tikai agonē. Tāpēc ļoti labi saprotu mediķus, kuri pateica – pietiek, solījumi ir jāpilda! Mediju nozarei arī vajadzētu pateikt politiķiem: beidziet mums melot, beidziet mūs vazāt aiz deguna! Sāciet pildīt solījumus,” uzskata Līdaka.
