9. septembrī Valsts prezidents Egils Levits attālināti uzrunāja starptautiskās konferences “Augstāko tiesu loma konstitūcijas vērtību stiprināšanā” dalībniekus.
“Man ir patiess prieks, ka mūsu Augstākā tiesa – Senāts – ir aktīvi līdzdarbojies Satversmes simtgades atzīmēšanā. Senāts ir sarūpējis daudz vērtīgu pasākumu, kas devuši iespēju mums visiem paraudzīties uz labi zināmo Satversmi no cita skatpunkta. Es gribu atgādināt, ka Latvijā tieši Augstākajai tiesai – Senātam – vēsturiski ir bijusi īpaša loma Satversmes piemērošanā un aizsardzībā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un līdz Satversmes tiesas izveidošanai 1996. gadā Senāta kompetencē bija Satversmes galīga iztulkošana un konstitucionāli tiesisko jautājumu izlemšana. Arī starpkaru periodā Latvijas Senāts faktiski īstenoja konstitucionālās kontroles funkciju Latvijas tiesiskajā sistēmā. Tas pārbaudīja konkrētajā lietā piemērojamo normatīvo tiesību aktu atbilstību Satversmei. Senāts tādējādi faktiski piemēroja tā saucamo “difūzās konstitucionālās kontroles” principu,” sacīja Levits.
Pēc viņa teiktā, arī tolaik pastāvēja aktīvs dialogs starp Senātu un Saeimu par Satversmes iztulkošanu. Tolaik Saeimā darbojās daudz Satversmes autoru, un viņi ne vienmēr bija priecīgi par to, kā Senāts bija iztulkojis Satversmi. Taču Senāta teiktais vienmēr tika cienīts un respektēts: “Tiesiskā valstī citādi nemaz nevar būt – tiesas lemtais ir jārespektē un jāpilda.”
“Satversmes simtgades svinībās Augstākajā tiesā es šodien īpaši gribu atcerēties savu akadēmisko skolotāju profesoru Dītrihu Andreju Lēberu. Nākamā gada 4. janvārī, viņa 100. dzimšanas dienā, Valsts prezidenta institūcija un Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte rīkos šim notikumam īpašu pasākumu. Kā senatora Augusta Lēbera dēls viņš paveica nenovērtējamu darbu, lai saglabātu Latvijas Senāta tradīcijas un atjaunotu tās Latvijas tiesiskajā sistēmā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Šajā vietā es gribu izcelt vienu īpašu Senāta spriedumu, un tas ir 2018. gada 22. jūnija Administratīvo lietu departamenta spriedums, ar ko tika atjaunots vēsturiskais taisnīgums jautājumā par Lēbera dzimtas piederību Latvijas pilsoņu kopumam. Šajā spriedumā sniegta fundamentāla valsts nepārtrauktības doktrīnas analīze, juridiski precīzi novērtēts Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta darbs ārzemēs Latvijas okupācijas laikā, kā arī nostiprināti un padziļināti Latvijas valsts konstitucionālie pamati,” sacīja prezidents.
“Savukārt 2013. gada 30. aprīļa spriedumā Administratīvo lietu departaments ir izcēlis vienu īpašu Satversmes 1. panta aspektu, tas ir, no tā izrietošo pašaizsargājošās demokrātijas principu, kas mums šodien pret mūsu gribu ir kļuvis ļoti aktuāls. Es citēšu: “Demokrātiskai valsts iekārtai nebūt nav jānogaida, kamēr attiecīgās darbības, kas vērstas uz demokrātiskas valsts iekārtas likvidēšanu, būtu sasniegušas tādu līmeni, ka tās jau konkrēti destabilizētu un apdraudētu šo iekārtu. Tad šī apdraudējuma novēršana varētu prasīt no valsts daudz lielākas pūles un sabiedrībai varētu būt jāpacieš lielāki tiesību ierobežojumi, un iznākums būtu nedrošāks. Tad jau varētu būt par vēlu. Tādēļ valsts ir tiesīga, un tai ir pienākums nepieļaut šādu apdraudējumu jau agrā stadijā.”,” sacīja Levits.
“Bet savā 2014. gada 12. februāra spriedumā, definējot Satversmes 2. panta jēdzienu “Latvijas tauta”, Administratīvo lietu departaments sintezēja divus Satversmes ievadā noteiktus Latvijas valsts iekārtas virsprincipus, ka Latvija ir vienlaikus kā demokrātiska, tā arī latviski nacionāla valsts. Tas nozīmē, ka ‘Latvijas tauta’ jēdzienā ietilpst gan visi Latvijas pilsoņi, kuri ar Latvijas valsti saistīti ar juridisko pilsonības saikni, gan visi latviešu valstsnācijas piederīgie, kuri ar Latvijas valsti saistīti ar nacionāli-kulturālās piederības saikni. Citiem vārdiem – Latvijas tautu Satversmes 2. panta izpratnē veido gan visi Latvijas pilsoņi neatkarīgi no tautības, gan visi latvieši neatkarīgi no pilsonības,” sacīja Levits.
“Savukārt Latvijas tautas vārdā kā politisks orgāns darbojas pilsoņu kopums, kas sastāv no visiem rīcībspējīgajiem pilsoņiem, bet katram latvietim atbilstoši nacionālas valsts virsprincipam ir tiesības iegūt Latvijas pilsonību. Šis spriedums arī nosaka, ka pilsoņu kopuma identitāte ir Latvijas valsts konstitucionālās identitātes sastāvdaļa. Ar to nedrīkst manipulēt. No tā izriet, ka masveida naturalizācija bez individuālas pārbaudes, vai attiecīgais kandidāts ir lojāls un ir iekļāvies jau pastāvošajā pilsoņu kopumā, it sevišķi pārzinot valsts valodu un izpildot citus noteikumus, nav pieļaujama. Atgādināšu, ka spriedums bija par tautas nobalsošanas iniciatīvu automātiski piešķirt pilsonību visiem nepilsoņiem,” sacīja Levits.
“Visbeidzot minēšu vēl vienu Administratīvo lietu departamenta spriedumu par valsts konstitucionālajiem pamatiem. Tas ir 2014. gada 28. marta spriedums, kur tas vispirms norādīja, ka Latviju kā nacionālu valsti ir izveidojusi latviešu valstsnācija, pamatojoties uz savu Satversmes varu jeb poivour constituant, kā mēs zinām to no tiesību teorijas. No tā izriet arī iepriekšminētā Satversmes 2. panta ‘Latvijas tauta’ izpratne. Tālāk šajā spriedumā ir noteikts, ka nedz pilsoņu kopums, nedz arī Saeima kā likumdevēji nedrīkst grozīt Satversmes kodolu. Satversmes kodols ir neaizskarams. Svarīgi, ka šajā spriedumā Senāts arī nosaka, ka Satversmes kodolu nedrīkst aizskart Eiropas Savienības normas. Pretrunu gadījumā priekšroka dodama Satversmei, respektīvi, Satversmes kodolam. Šis spriedums tātad jau vairākus gadus pirms tam, kad Eiropas Savienībā ir aktualizējušās diskusijas par šo jautājumu, rūpēs par mūsu Satversmi jau ir noteicis Satversmes kodola aizsardzību kā no antikonstitucionālu Satversmes grozījumu puses, tā arī no potenciālo Eiropas Savienības Satversmes kodola aizskarošu normu puses,” sacīja Levits.
“Šie konkrētie manis minētie spriedumi, kā arī daudzi citi Senāta nolēmumi pierāda, ka Satversmes iztulkošanā līdzās Satversmes tiesai būtisku pienesumu sniedz Senāts, veidojot vienveidīgu tiesu praksi, pārbaudot zemākā līmeņa tiesu nolēmumu tiesiskumu un tieši piemērojot Satversmi. Lai jums iedvesma un spēks vienmēr iestāties par Latviju un mūsu Satversmi,” noslēgumā uzsvēra prezidents.
