«Tikko nolasījām pirmo agro zemeņu kilogramu. Taču vēl laiciņš jāpagaida, līdz varēs pārdot vairumā,» ar roku uz lauka pusi pamāj Māra, bioloģiskās saimniecības Stūri īpašnieces Ingunas Zukures meita. Pat agrīnās šķirnes – tādas kā ‘Zefīrs’, ‘Sāra’, ‘Elsanta’ – Rūjienas pusē vēl nav pilnīgi gatavas, raksta NRA.lv.

«Skat, ogu galiņi pazaļi, un tas nozīmē, ka vēl ir skābas. Cilvēki nereti nolasa sārtas, bet tām taču nav īstās garšas buķetes. Arī zemeņu krūms beidz ražot ātrāk, ja tam novāc pazaļās ogas. Skaidrs, ja vajag vest uz tirgu, pilnīgi gatava zemene nav transportējama, tāpēc bieži uz tirgus galdiem redzam pusgatavas,» teic Māra. Uzmanīgi šķirstīdama zemeņu čemurus, viņa atrod pa kādai pilnīgi sarkanai ogai un dod nogaršot, sniedzot īsu to raksturojumu: «Šis ir vecais, labais ‘Zefīrs’. Ļoti salda, taču nav tālu pārvadājama – jau pirmajās stundās zaudē savu skaistumu. Ja pircējs nezina šīs šķirnes īpatnības, domās, ka pārdevējs grib iesmērēt nostāvējušos preci. Tai blakus ir ‘Sāra’, kas ir meža un dārza zemenes krustojums, ārēji it kā neizskatīga, bet ar īstu savvaļas ogas piesitienu.»

Stūros aug apmēram 40 šķirnes, desmit no tām ir ražojošās, bet 30 – iestādītas pārbaudei, lai redzētu, kā tās iedzīvojas saimniecības tīrumā. «Šķirnes dažādās Latvijas vietās jūtas atšķirīgi. Arī ražot sāk dažādos laikos – nobīde var būt pat pāris nedēļas. Tāpēc jaunas šķirnes uzreiz nepērku vairumā – vien pa kādam stādam, lai vairākus gadus novērotu, un tikai tad, kad esmu pilnīgi pārliecinājusies, ka tām manā laukā patīk, ieviešu ražošanā,» skaidro Stūru īpašniece I. Zukure, kura ir viena no lielākajām šo ogu audzētājām Valmieras apkaimē. Zemenes viņas saimniecībā aizņem 1,5 hektārus zemes.

«Rūpalu sāku pirms 12 gadiem. Tad man bija vien sešas vagas un divas šķirnes. Vispār jau nedomāju nodarboties ar zemenēm tik nopietni, taču pieprasījums pēc manām ogām bija tik liels, ka ar katru gadu lauku nācās paplašināt,» stāsta I. Zukure. Saimniecībā visu audzē videi draudzīgi, bet gandrīz vienīgā viela, ko lieto augsnes uzlabošanai, ir nātru virca. «No malas skatoties, te nav tik skaisti un uzfrizēti, arī raža ir krietni mazāka nekā tad, ja visu apstrādā ar ķimikālijām. Man labā gadā izaug apmēram 4 tonnas no hektāra, bet nebioloģiskajās saimniecībās – daudz vairāk, ārzemēs pat vairāk nekā 20 tonnas no hektāra,» norāda Stūru saimniece, piebilstot, ka konkurēt apjomu un cenas ziņā ar Spānijas un Polijas zemenēm ir neiespējami. Peļņu jau nekādu zemeņu bizness neienesot, – labi, ja aiziet pa nullēm, tāpēc ogu audzēšana viņas saimniecībā ir tāds kā hobijs. «Gribu uzsvērt to, ka zemeņu audzēšana ir darbietilpīgs process, un bioloģiskajā variantā – vēl jo vairāk. Joprojām daudzi darbi jāveic ar rokām, tad nu iesaistu kopšanā un lasīšanā visu savu saimi. Meitas jau zina, ka no jūnija beigām, kad sāk ražot agrīnās šķirnes, līdz pat augustam, kad beidzam novākt vēlās zemenes, nāksies ik dienu līkņāt pa vagām,» atzīst I. Zukure. Nekur uz tirgiem produkciju nevedot, tikai vienu gadu, kad raža bijusi liela, aizbraukusi uz Valmieras tirgu. Visi Stūru zemeņu cienītāji braucot uz vietas iegādāties ogas, pirms tam bieži vien jāpierakstās rindā, lai dabūtu kāroto našķi. «Daži pat brauc no Rīgas, jo zina, ka man tiešām ir tīras un garšīgas ogas – turklāt tieši no dobes!» lepojas Stūru saimniece.cenasLīgozemenes