Krītoties eksporta apjomam un samazinoties patērētāju pieprasījumam iekšējā tirgū, lielie pārstrādes uzņēmumi strauji samazināja piena iepirkuma cenu. Saimniecībās, kurās pēdējos gados bija investēti ievērojami līdzekļi, cena noslīdējusi zem pašizmaksas. Savukārt atsevišķos attālākos reģionos no piena iepirkšanas pārstrādātāji atteikušies vispār. Ne vienai vien saimniecībai, kuru jau tā māc kredītu slogs, draud bankrots.
Izeja tika atrasta, veicot izmaiņas Ministru kabineta noteikumos Nr. 875 (grozījumi 03.02.2009.) un ļaujot ražotājiem pašiem piegādāt pienu gala patērētājiem un tirgot to mazumtirdzniecībā. Tomēr līdz ar jaunajām iespējām radušās arī jaunas problēmas, kuras vasarā ne pa jokam var likt sevi manīt gan lauku piena realizētājiem, gan patērētājiem.
Kāpēc ražotāji spiesti nodarboties ar tirdzniecību
Tātad pievēršanās piena mazumtirdzniecībai nav tik daudz lauksaimnieku brīva izvēle, cik apstākļu spiesta nepieciešamība – izeja no bezizejas pašreizējā ekonomiskajā situācijā. Problēmas, kas skārušas piena lopkopību, nav radušās ne vakar, ne aizvakar, vienīgi krīzes apstākļos samilzušas tik tālu, ka ekonomikas lejupslīde sāka reāli apdraudēt visas piena rūpniecības eksistenci. Un paradoksālākais: pašlaik valstī izeja no krīzes tiek meklēta eksportā, bet piens un dažādi tā izstrādājumi bija tieši šāds atzīts eksporta produkts. Diemžēl arī eksporta tirgū pieprasījums pēc tā samazinājies. Taču Latvija var patērēt tikai apmēram pusi (vai pat mazāk) no saražotā piena un piena izstrādājumiem. Tas ir ap 300 tūkstošiem tonnu gala produkcijas no gadā izslauktajām apmēram 650 tūkstoš tonnām.
Otra problēma, kā skaidroja Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētājs Armands Krauze: piena lopkopības saimniecības strukturāli ir sadrumstalotas un ļoti sīkas – ganāmpulkā vidēji ap 5 govīm. Vienlaikus sadrumstalota ir arī pārstrāde. Tas paaugstina ražošanas izmaksas un sadārdzina produkciju. Tomēr galvenais: lielākie pārstrādes uzņēmumi nepieder pašiem lauksaimniekiem – lauksaimnieciskās produkcijas ražotājiem – un zemnieku kooperatīvo sabiedrību īpatsvars pārstrādes sektorā ir niecīgs. Pretstatā Somijai, Zviedrijai un citām ES valstīm, kur šis sektors gandrīz pilnībā atrodas pašu lauksaimnieku rokās.
Šajā situācijā lielākie zaudētāji izrādījušies tie, kam ir lieli, augstražīgi ganāmpulki, atbilstoši ES prasībām iekārtotas govju novietnes, ūdensapgāde, ko visbiežāk nodrošina dziļurbumi, un piena dzesēšanas iekārtas, nerunājot nemaz par citu veterināro un sanitāro prasību ievērošanu. Tas viss prasījis lielus kapitālieguldījumus, tikuši ņemti kredīti, un visi līdzekļi ieguldīti kvalitatīva piena ražošanā, nevis pārstrādē vai tirdzniecībā.
Lauksaimnieku viedoklis
To, ka viņi ir ražotāji, nevis tirgotāji vai pārstrādātāji, uzsvēra arī lauksaimnieki, kurus pirmdienas rītā satiku Čiekurkalna un citos tirgos. Tāpēc uz nepieciešamību pašiem pienu arī pārdot viņi raugās kā uz pagaidu situāciju.
Saimniecības “IK Regis” īpašniece S. Kārkliņa no Siguldas puses, kurai ir 107 slaucamas govis, atzīst, ka tirdzniecībā tiešāk vai netiešāk iesaistīti visi septiņi saimniecībā strādājošie, jo pašlaik tas esot viņu izdzīvošanas jautājums. Kopējais izslaukums – ap tonnu piena dienā. Tirgū sestdienās, svētdienās varot pārdot līdz 500 litriem, darbdienās ap 200-300 litru. Cena – 40 santīmu litrā. Pārējo pienu saimniecība nodod “Rīgas piensaimniekam” par 13,5 santīmiem litrā. Tomēr jau tagad zināms, ka tuvākajā laikā cena tikšot samazināta.
“Protams, man bija izdevīgāk, kad atbrauca mašīna, savāca visu pienu, samaksāja 25 santīmus plus vēl PVN,” saka S. Kārkliņa. “Ar pašreizējo piena cenu vairs nav iespējams atmaksāt kredītus, nerunājot par darbinieku algām un nodokļiem.” Tāpēc tirgus pagaidām ir vienīgais glābiņš.
Līdzīgi viedokli pauda arī kāda cita Vidzemes zemniece, kurai kūtī 70 slaucamas govis un kura divas reizes nedēļā tirgojas vienā no Rīgas zaļajiem tirdziņiem. Nedēļas laikā viņa mājās, savā virtuvē, biezpienā un sviestā pārstrādā ap pustonnu piena. Daļu pārdod reizē ar pienu, daļu izvadā pastāvīgiem klientiem. Pieprasījums esot ļoti liels. Ar naudu, ko saņemot par nodoto pienu, patlaban pietiekot tikai, lai nomaksātu kredītus un līzingus par tehnikas iegādi. Iztikšana ģimenei, kura strādā saimniecībā (algotu darbinieku viņiem nav), tiek nopelnīta tiešajā tirdzniecībā.
Īstais brīdis zemniekiem atgriezties tirgū
Iztiku ģimenei tirgū pelna arī “Kalna Ķemēlu” saimnieks no Veselavas pagasta, kuram 29 slaucamas govis. Katru otro dienu viņš savas saimniecības pienu realizē Čiekurkalna un Purvciema tirgū. Turklāt, ņemot vērā, ka Čiekurkalna tirgū tiek būvētas dzesēšanas kameras, saimnieks cer tirdzniecību turpināt arī vasarā. Tādējādi Veselavas pagasta zemnieks apstiprina LOSP valdes priekšsēdētāja A. Krauzes teikto, ka daļai zemnieku, kas savu produkciju paši sākuši tirgot, apstākļu spiesti, tirgū vajadzētu palikt arī pēc tam, kad situācija normalizēsies. Maz ticams, ka tie būšot lielo ganāmpulku īpašnieki, bet vidējo un mazo gan. Un tas esot dabiski, jo zemnieki savu produkciju tirgū un mājās realizējot gan Vācijā, gan Austrijā, gan citās vecajās ES valstīs. Latvijā zemnieki no tirgus bija aizgājuši, atstājot to starpniekiem un pārpircējiem. Tā viņi tikuši izstumti gan no pārstrādes, gan tirdzniecības sektora. Likumsakarīgi – tie, kas šos sektorus kontrolējuši līdz šim, zemniekiem sākuši diktēt savas cenas un noteikumus. Pašlaik esot īstais brīdis atgriezties tirgū.
Tirgus viedoklis
Tam piekrīt Čiekurkalna tirgus ģenerāldirektors Juris Āzers. Līdz ar lielveikalu “bumu” arī viņam šķitis, ka tirgi kā nacionālās tirdzniecības vietas Latvijā beigs pastāvēt. Kooperatīvās sabiedrības gan turpinājušas piegādāt preci, bet zemnieki ar pašaudzētu produkciju kļuvuši retums.
Lai izdzīvotu konkurences apstākļos, Čiekurkalna tirgus plānojis savā vairāk nekā 2 ha lielajā teritorijā uzsākt liela tirdzniecības kompleksa būvi ar diviem pazemes stāviem un līdz septiņiem stāviem virs zemes. Projekta kopējās izmaksas lēstas ap 30 miljoniem latu. Tikuši meklēti un pat atrasti investori, bet pēdējā brīdī grandiozajam projektam svītru pārvilkusi krīze.
Šajos apstākļos nācies meklēt jaunus risinājumus. Tos tirgus vadība negaidot atradusi, analizējot, kam tirgū ir vislielākais pieprasījums. Izrādījies – vislielākais pieprasījums ir vietējai, pašaudzētai un pašu zemnieku tirgotai produkcijai. Vajadzējis tikai par to pārliecināt zemniekus.
Laimīgas vai nelaimīgas sakritības dēļ šie centieni norisa vienlaikus ar situācijas saasināšanos piena nozarē. Iesaistoties Zemkopības ministrijai, Mārketinga padomei, LOSP un citām ieinteresētajām organizācijām, diezgan īsā laikā izdevies vienoties ar ražotājiem par savā saimniecībā iegūtā piena tiešo realizāciju mazumtirdzniecībā un informēt par to arī patērētājus. Jo vairāk šādu tirgotāju, jo kvalitatīvāks produkts. Līdz ar to – vairāk pircēju, kas izdevīgāk tirgum. Pašlaik Čiekurkalna tirgū astoņās tirdzniecības vietās dienā iespējams iztirgot līdz 5 tonnām piena. Bet varētu būt pat 10 tonnas.
Iztikt bez birokrātijas un liekām formalitātēm
J. Āzers neslēpj, ka grūtāk būs tirgotājus paturēt nekā piesaistīt. Pagaidām vēl vēsais laiks ir viņu sabiedrotais. Kas notiks vasarā? Piens ir produkts ne tikai ar ierobežotu realizācijas termiņu, bet arī epidemioloģiski riskants. Lai šo riskus novērstu, pēdējo mēnešu laikā tirgū jau atvērtas un vēl tiek plānots atvērt kopā ap 60 jaunas tirdzniecības vietas, kas garantē visu sanitāro normu ievērošanu un būs paredzētas tikai zemniekiem vai kooperatīvajām sabiedrībām. Vienlaikus tiek uzstādītas sešas aukstuma kameras piena uzglabāšanai. Pie tām būs ūdens piena trauku mazgāšanai, kā to paredz Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) prasības. Katras kameras ietilpība – ap tonnu piena kannās.
“Kas attiecas uz sanitārajām normām,” uzsver J. Āzers, “tad esmu pilnīgi vienisprātis ar PVD, ka šeit nedrīkst būt nekādu atlaižu. Cita lieta, ka no zemniekiem vajadzētu pieprasīt tikai tos produkcijas pavaddokumentus, kas tiešām nepieciešami tirdzniecībai, nevis arī tos, ko viņš jau iesniedzis, reģistrējot savu ganāmpulku vai saimniecību.”
Kā izrādījies, tirdzniecību uzsākot, pat pašiem PVD darbiniekiem neesot bijis īsti skaidrs, bez kuriem dokumentiem var iztikt. Darbojies princips: jo vairāk, jo labāk. It kā tas vienlaikus nozīmētu arī drošāk. Tāpēc ģenerāldirektors ir gandarīts, ka sadarbībā ar PVD vadību izdevies izstrādāt obligāti nepieciešamo dokumentu paketi zemnieku tirgotajām produktu grupām. Tajā skaitā arī pienam.
Viņaprāt, ar šo dokumentu paketi un analīzēm, kuras regulāri veic tirgū, pilnīgi pietiek, lai garantētu produkcijas kvalitāti. Tātad – lai patērētājs varētu justies drošs, savukārt zemnieks ar liekām formalitātēm netiktu aizbaidīts no tirgus, kā tas reiz jau noticis.
Tiešā tirdzniecība neatrisinās piena lopkopības problēmas
Jā, šis ir pirmais un galvenais secinājums, kam piekrīt arī paši lauksaimnieki. Patiesībā tas ir tikai plāksteris uz problēmas. Cilvēki gribēja ražot atbilstoši ES prasībām, strādāt mūsdienīgi un dzīvot moderni. Viņiem teica: “Paļaujieties uz sevi un lieciet lietā visus resursus. Mēs jūs atbalstīsim!” Viņi tā arī darīja, un tagad, lai nebankrotētu, spiesti stāvēt tirgū ar savām piena kannām. Bet tirgus ir ierobežots, ja runājam nevis par Čiekurkalna, bet gan piena tirgu valstī. Jo vairāk mazumtirdzniecībā pārdod zemnieki, jo mazāk piena produkcijas realizē veikalos. Līdz ar to – zaudē arī pārstrādātāji. Ne velti šajās dienās tie atkal grasās samazināt iepirkuma cenu, lai gan vēl vairāk samazināt to nav iespējams. Savukārt tukšo plastmasas pudeļu, kurās zemnieki pienu lej tirdzniecībai, cena mēneša laikā no 2 santīmiem pieaugusi līdz 7 santīmiem. Bet.. piena mazumtirgotāji savu produkciju drīkst pildīt tikai jaunās plastmasas pudelēs.
Tātad vēl viens secinājums – uz zemnieku rēķina gatavi “uzvārīties” visi, kam vien nav slinkums. Un acīmredzot tas turpināsies tik ilgi, kamēr Latvijā netiks pārstrukturēti ganāmpulki un paši ražotāji, kaut daļēji, nesāks kontrolēt arī pārstrādi. Bet tas jau ir cits stāsts. Šajā stāstā daudz svarīgāk ir tas, kas uztrauc PVD – tieša mazumtirdzniecība var iziet no kontroles. Atsevišķi fakti par to jau liecinot. Tāpēc vasara tiek gaidīta ar bažām.
Avots: LV.LV / Aivars Kļavis
