No visām Baltijas valstīm viszemākais nodokļu slogs iedzīvotāju ienākumiem ir Igaunijā, lai gan šajā valstī ienākumi ir visaugstākie. Latvijas iedzīvotājiem nodokļos ir jāsamaksā ievērojami lielāka daļa, līdz ar to pēc nodokļu nomaksas mājsaimniecības rīcībā paliek mazāk naudas, raksta NRA.lv.
Gaidāmās izmaiņas nodokļu jomā, proti, diferencētā neapliekamā minimuma palielināšana, lielākajai daļai strādājošo rocību būtiski nepalielinās.
Arī ienākumu nevienlīdzība Igaunijā, salīdzinot ar Lietuvu un Latviju, ir vismazāk izteiktākā. Šajā ziņā Baltijas rekordiste ir Lietuva – piektdaļa šīs valsts vislabāk atalgoto cilvēku gūst septiņas reizes lielākus ienākumus nekā piektdaļa trūcīgāko.
Krīzes periodā – 2009. gadā – visu trīs Baltijas valstu iedzīvotāji piedzīvoja ienākumu kritumu – bruto ienākumi (alga un citi ienākumi uz papīra) Lietuvā gada laikā samazinājās par 6,8 procentiem, Igaunijā – par 5,5 procentiem un Latvijā – par 1,1 procentu. Taču jau pēc gada Lietuvā un Igaunijā ienākumi atkal sāka palielināties, bet Latvijā arī 2010. gadā joprojām bija novērojams 1,3 procentu kritums, liecina Maxima mazumtirdzniecības kompasa dati. No 2000. gada līdz 2018. gadam bruto ienākumi uz vienu iedzīvotāju Igaunijā vienmēr ir bijuši ievērojami lielāki nekā Latvijā un Lietuvā, lai gan ienākumu pieaugums bijis ne tikai Igaunijā, bet arī Lietuvā un Latvijā.
Pēdējos astoņos gados visās trīs Baltijas valstīs iedzīvotāju ienākumi gadā palielinājušies vidēji par sešiem procentiem. Pagājušā gada laikā visstraujākais pieaugums ir bijis Lietuvā – par 8,9 procentiem. Latvijas iedzīvotāji vidēji pērn saņēma par 8,2 procentiem uz papīra vairāk nekā 2017. gadā, bet Igaunijā pieaugums bijis 7,2 procentu apmērā.
Taču iedzīvotāju labklājību ietekmē ne tikai bruto ienākumu līmenis – svarīgs ir arī nodokļu slogs. No visām Baltijas valstīm viszemākais nodokļu slogs ir Igaunijā. Pēc Maxima mazumtirdzniecības kompasa datiem, Latvijā neprecētam, strādājošam cilvēkam, kuram nav bērnu, no bruto algas nodokļos ir jāmaksā 28,4 procenti, Lietuvā 22,1 procents, bet Igaunijā – tikai 15 procentu. Tiesa, Eiropas Savienībā vidējais nodokļu slogs iedzīvotāju ienākumiem ir vēl lielāks – 29,85 procenti.
Salīdzinot iedzīvotāju ienākumu attiecības visās trīs Baltijas valstīs pēc ienākumu atšķirību koeficienta (tas parāda ienākumu attiecību starp 20 procentiem iedzīvotāju ar lielākiem ienākumiem un 20 procentiem iedzīvotāju ar mazākiem ienākumiem), redzams, ka 2017. gadā Lietuvā atšķirība bijusi viena no augstākajām,proti, 7,3 reizes. Tas nozīmē, ka 20 procentu iedzīvotāju ar lielākiem ienākumiem saņem septiņas reizes vairāk naudas nekā iedzīvotāji ar zemākiem ienākumiem. Savukārt viszemākais ienākumu atšķirību koeficients starp Baltijas valstīm saskaņā ar šo pētījumu bijis Igaunijā – 5,4 reizes, kas ir ļoti tuvu Eiropas Savienības vidējam līmenim – 5,1. Kopš 2005. gada Igaunijā šis rādītājs nav būtiski mainījies, kas norāda uz valsts ekonomikas stabilitāti un efektīvu nodokļu politiku, lēš pētnieki. Savukārt Lietuvā ir vērojamas vislielākās svārstības un augšupejoša tendence. Tas, pēc pētnieku domām, norāda uz ienākumu nevienlīdzības pieaugumu ar katru gadu. Lai gan arī Latvijā ienākumu atšķirība ir salīdzinoši liela – indeksam sasniedzot 6,3 reizes, tomēr tas ar katru gadu nedaudz samazinās.
Līdz ar atšķirīgiem ienākumu līmeņiem atšķiras arī iedzīvotāju tēriņi. Piemēram, šobrīd viens Igaunijas iedzīvotājs, iegādājoties produktus pārtikas veikalos, vidēji šādiem pirkumiem iztērē 2034 eiro gadā, viens Latvijas iedzīvotājs – 1602 eiro gadā, bet Lietuvas iedzīvotājs – 1649 eiro gadā.
Tomēr, pat neskatoties uz izaugsmi, Baltijas valstis globālā mērogā ir neliels tirgus. Pat saskaitot kopā visus Baltijas valstu iedzīvotājus, tie veido tikai 1,2 procentus no kopējā Eiropas 28 valstu iedzīvotāju kopskaita. Starp Baltijas valstīm visblīvāk apdzīvotā ir Lietuva, kur vienu kvadrātkilometru 2017. gadā apdzīvojuši vidēji 45 cilvēki. Latvijas un Igaunijas iedzīvotāju blīvums ir ļoti līdzīgs – attiecīgi 30,7 un 30,3 cilvēki vienā kvadrātkilometrā.
Pētījums atklāj, ka iedzīvotāju migrācija pārsvarā notiek uz valsts ekonomiski aktīvajiem centriem – lielākajām pilsētām ar plaši pieejamām izglītības un darba iespējām.
«Cilvēku blīvums dažādos valsts reģionos ir viens no aspektiem, kas ietekmē bezdarba līmeni un brīvo vakanču skaitu, jo pastāv iespēja, ka cilvēku koncentrācija ir vienā valsts daļā, bet darbaspēka trūkums – otrā. Pēdējo gadu laikā visās Baltijas valstīs ir ievērojami samazinājies cilvēku skaits un šis samazinājums valstu reģionos nav bijis vienmērīgs,» secina pētnieki.
Latvijā laika periodā no 2001. līdz 2017. gadam kopējais iedzīvotāju skaits samazinājās par 17,1 procentu, Lietuvā – par 18 procentiem, bet Igaunijā – tikai par sešiem procentiem. Vērtējot valsts reģionus, Latvijā iedzīvotāju skaita pieaugums ir bijis tikai Pierīgā, pārējos reģionos, kā arī galvaspilsētā, iedzīvotāju skaits samazinās. Vislielākais iedzīvotāju skaita kritums ir vērojams Latgalē, kur 16 gadu laikā iedzīvotāju skaits samazinājies gandrīz par trešdaļu. Igaunijā tikai Põhja reģionā ir vērojams iedzīvotāju skaita pieaugums (+9,4 procenti 16 gadu laikā), pārējos reģionos, kā arī Tallinā, iedzīvotāju skaits samazinās. Visstraujākais kritums Igaunijā ir bijis Kirde reģionā. Lietuvā nav tāda reģiona, kurā vērojams pozitīvs iedzīvotāju skaita pieaugums, taču vismazākais iedzīvotāju skaita samazinājums ir vērojams galvaspilsētas apvidū Viļņā (-5,3 procenti), bet vislielākais kritums Utenos apkārtnē (-28,4 procenti).
Neskatoties uz to, šobrīd tieši Lietuvā bērnu, pensionāru un cilvēku darbspējas vecumā skaita attiecība ir vislabākā starp Baltijas valstīm. Igaunijā un Latvijā šī attiecība ir līdzīgā līmenī, taču tuvākajos gados situācija var mainīties – Lietuvā notiks pakāpeniska iedzīvotāju novecošanās. Visaugstākais jaunāko vecuma grupu iedzīvotāju īpatsvars šobrīd ir Igaunijā, kas varētu pozitīvi ietekmēt ziemeļu kaimiņvalsts darba tirgus situāciju nākotnē un samazināt demogrāfiskās slodzes līmeni.
Ilze Šteinfelde
