Pirms trim gadiem valdībai bija jāpieņem valsts civilās aizsardzības plāns – shēma, kā rīkoties lielākas vai mazākas nelaimes gadījumā. Dokuments ir izstrādāts, iesniegts valdībā, bet netiek pieņemts, jo iesaistītās ministrijas nevēlas uzņemties atbildību. Ja kādā no Latvijas minerālmēslu novietnēm notiktu sprādziens kā Beirutā vai kāda cita liela ķibele industriālajās zonās, teroristu vai neveiksmīgu sakritību izraisīta, nacionāla mēroga glābšanas operācijas sekmes būtu neprognozējamas, vēsta NRA.lv.

Savi civilās aizsardzības plāni ir paaugstinātas bīstamības uzņēmumiem, savi plāni ir pašvaldībām. Taču tāda viena kopēja valsts līmeņa virsplāna ar apdraudējumu uzskaitījumu, rīcības algoritmiem un atbildīgo amatpersonu kontaktiem – nav.

Kā izglābt sēņotāju

To, ka šāds virsplāns ir nepieciešams, pirms pāris gadiem apliecināja kaut vai lielie ugunsgrēki Kurzemē Stiklu purvā un arī ugunsnelaime Ādažu poligonā, kad no gaisa desantētās reaktīvās platformas aizdedzināja sprādziensauso virsāju. Iedzīvotāji nezināja ‒ evakuēties dūmu dēļ vai ne, pašvaldība un glābšanas dienesti neko nespēja paskaidrot, jo netika laisti tuvumā sabiedroto spēku operēšanas zonai. Kaut kā jau galu galā tos uguņus apdzēsa, bet arī runas par neatliekami nepieciešamo civilās aizsardzības sistēmas sakārtošanu pieklusa. Līdz nākamajai reizei – ugunsgrēkam, plūdiem, sprādzienam, kas agri vai vēlu notiek. Un ir labi, ja šādā reizē atbildīgo dienestu darbinieki nevis krīt panikā vai histēriski rosās, bet rīkojas atbilstoši gudrai iepriekš zināmai shēmai.

Lai kaut vai vienu cilvēku izglābtu, piemēram, apmaldījušos sēņotāju, ir jābūt plānam.

Pārmeklējamais apgabals jāsadala kvadrantos. Zināmam skaitam meklētāju jāizvēršas ķēdē. Meklētājiem jāspēj sazināties savā starpā un neapmaldīties. Tātad arī tehniskie līdzekļi vajadzīgi. Ja glābjamo skaits ir liels, nepieciešami arī lieli resursi un spēja tos efektīvi pārvaldīt. Tas tad arī ir civilās aizsardzības plāna uzdevums.

Plāna izpilde kavējas

Kāpēc plāna nav, lai gan likums paredz tāda sagatavošanu, Neatkarīgā vaicāja Iekšlietu ministrijai. Izrādās, ka tuvāko nedēļu laikā tas atkal tiks virzīts izskatīšanai Ministru kabinetā. Dokumentu izstrādājis Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) sadarbībā ar citām institūcijām. Iesniedzis pērnā gada nogalē. Ministrijā skaidro:

“Plāna pieņemšana bija smagnēja, un ilga aptuveni 2 – 2,5 gadus, savukārt Pārejas noteikumos ietvertie termiņi tā arī netika grozīti, kas rezultējies ar to, ka valsts civilās aizsardzības plāna izpilde kavējas. Būtisks kavēklis bija arī tas, ka plānā ir noteiktas jaunas prasības gan ministrijām, gan pašvaldībām.”

Kavējusies arī katastrofas risku novērtēšanas metodoloģijas izstrādāšana, jo tās priekšnoteikums bija 12 Ministru kabineta noteikumi, tostarp Noteikumi par civilās aizsardzības plāna struktūru un tajos iekļaujamo informāciju. Tie pieņemti 2017. gada beigās, un 2018. gadā metodoloģija tika izplatīta visiem katastrofas pārvaldīšanas subjektiem.

Ministrijas neapzinās riskus

Gatavojot civilās aizsardzības plānu, VUGD arī konstatēja, ka ministrijas nemaz nav apzinājušas riskus savās saimniecībās:

“VUGD, pieprasot informāciju no Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likumā minētajiem katastrofas pārvaldīšanas subjektiem (ministrijām), saskārās ar izteiktu problemātiku – ministrijas un to padotības iestādes nevarēja iesniegt kvalitatīvu informāciju par savas nozares riskiem vai apdraudējumiem ‒ kā vēl viens iemesls civilās aizsardzības plāna neesamībai. Cēlonis tam bijusi arī pieejas maiņa informācijas pieprasījumā, kurā mazāks uzsvars ir likts uz institūciju reaģēšanas pasākumiem, bet vairāk uz īstenojamiem preventīvajiem un gatavības pasākumiem.”

Iekšlietu ministrija gan mierina, ka arī bez civilās aizsardzības plāna eksistē dokumenti, kuros aprakstīts, kā rīkoties ārkārtas situācijās:

“Uz pandēmijas laiku, neskatoties uz to, ka valstī nebija civilās aizsardzības plāna, 90% gadījumu spēkā esošajos normatīvajos aktos jau ir apkopotas noteiktās prasības un atbildība. Proti, civilās aizsardzības plāns ir plānošanas dokuments, kurā vienkopus ir apkopota informācija no citiem spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.”

35 veidu katastrofas

Iespējamo katastrofu saraksts lasāms pirmajā pielikumā. Uzskaitīti 35 katastrofu veidi, kas apkopoti lielākās grupās – piecu veidu dabas katastrofas – ģeofiziskās, hidroloģiskās, meteoroloģiskās, klimatoloģiskās un bioloģiskās, tehnogēnās katastrofas, transporta avārijas un visbeidzot cilvēku izraisītas katastrofas. Pie kurām būtu pieskaitāms sprādziens minerālmēslu noliktavā, lai eksperti tagad domā, jo postošs ķimikāliju sprādziens kā atsevišķs apdraudējums nav izcelts, taču skaidrs, ka pēc Beirūtas sprādziena amonija nitrāta krājumi ir jāvērtē kā īpašs apdraudējuma avots. Un ne jau tikai uzņēmumā “Riga Fertilizer Terminal”. Amonija nitrāts ir Latvijā otrs populārākais minerālmēslojuma veids pēc kompleksajiem minerālmēsliem. Graudaugiem vidēji izlietoti 140 kilogrami uz hektāru. Tātad ne tikai lielie minerālmēslu pārkraušanas uzņēmumi Rīgā, Ventspilī un Liepājā ir potenciāls riska objekts, bet teju katra saimniecība, kas nodarbojas ar intensīvo lauksaimniecību. Protams, riskam pakļauto cilvēku skaits pilsētās ir nesalīdzināmi lielāks.

Minerālmēslu daudzums ‒ milzīgs

Piemēram, Liepājas civilās aizsardzības plānā kā potenciāls riska avots minēta Liepājas dzelzceļa stacija, kur īslaicīgi tiek uzglabātas bīstamās kravas un var notikt lieli ugunsgrēki, sprādzieni un stipras iedarbības indīgo vielu noplūde no dzelzceļa cisternām: “Saindējuma zonā var nokļūt ap 2‒3 tūkstoši cilvēku (O. Kalpaka, Flotes, Baseina, Rīgas, Ventspils, Krūmu un Raiņa iela, Stacijas laukums un ziemas ostas rajons)”. Un minerālmēslus ražo arī Liepājas ostā. Uzrādītais amonija nitrātu saturošo mēslojumu daudzums, kas vienlaikus var atrasties uzņēmumā “NPK Expert”, ir 5000 tonnas. Beirūtā uzsprāga 2750 tonnas. Bet Rīgā, Atlantijas ielā 35 var atrasties 30 000 tonnu – tā rakstīts pilsētas civilās aizsardzības plānā. Desmit Beirūtas, ja minerālmēsli netiktu pienācīgi uzglabāti un pienācīgi sargāti. SIA “Riga fertilizer terminal” civilās aizsardzības plānā uzrādīts vēl trīskārt lielāks maksimālais uzglabājamā amonija nitrāta daudzums 95 040 tonnas.

Līdz šim incidenti Latvijas noliktavās nav notikuši, un arī uzraugošās institūcijas apgalvo, ka ar minerālmēsliem valstī viss esot kārtībā. Ja nebūtu un uzietu gaisā, tad civiliedzīvotāju glābšanas shēmas atbildīgajiem dienestiem nāktos meklēt visur kur citur, tikai ne valsts civilās aizsardzības plānā. Jo pagaidām tāda nav.

Imants Vīksne