Latviešu skaitu Latvijā uztur nevis dzimstība, bet latviešu skaita uzturēšanai pakārtota jaundzimušo tautības reģistrācijas kārtība, kas nedod garantijas par to, kādā tautā un kultūrā šie bērni īstenībā iekļausies.
Vakar, 20. jūnijā, NRA.lv atreferēja dzimtsarakstu, pilsonības un statistikas iestāžu kopīgo versiju par dažādu Latvijā dzīvojošo tautu dzimstības un mirstības rādītājiem 2016. gadā. Šie dati vēsta, ka latvieši bijuši vienīgā tautība Latvijā, kuras piederīgie šeit vairāk dzimuši nekā miruši. Paldies tam labdarim, kas internetā uzrādīja tikpat oficiālus datus, ka Latvijas skolās astoņus gadus pēc kārtas audzis nevis latviešu, bet krievu valodā apmācāmo bērnu īpatsvars.
Datu avots ir Izglītības kvalitātes valsts dienests. Šīs iestādes Licencēšanas un reģistru departamenta direktora vietnieks Ivans Jānis Mihailovs norādīja, ka ne latviešu – gan krievu valodā atsevišķā sadaļā, gan angļu, franču, poļu un vēl citās valodās kopā citā sadaļā – apmācāmo bērnu un jauniešu skaita pieaugumu vismaz daļēji izskaidro gadi, kad Latvija centās maksimāli daudz nopelnīt, tirgojot visā Šengenas zonā derīgas uzturēšanās atļaujas. Vairums atļauju pircēju un viņu ģimeņu locekļu Latvijā gan neapmetās, un Izglītības kvalitātes valsts dienestam nācās skaidrot, ka galvenokārt uz šo ģimeņu bērnu rēķina Latvija sāka izskatīties pēc valsts bez obligātas pamatizglītības. Dienests skaidroja, ka tie bērni, kuri Latvijā reāli dzīvo, iet šejienes skolās. Parasti tās ir skolas ar krievu mācību valodu. Šīs skolas piesaista ieceļotājus ar to, ka piedāvā izglītību valodā, kas pasaulē nesalīdzināmi izplatītāka nekā latviešu, bet varbūt vēl svarīgāka ir skolu griba piesaistīt kaut jel kādus audzēkņus, lai skolas netiktu slēgtas audzēkņu trūkuma dēļ. Latviešu skolas, t.i., šo skolu administrācijas, atļaujas slinkot jeb dusēt uz savas piederības Latvijas titulnācijai. Šeit teiktais attiecas ne tikai uz uzturēšanās atļauju pircēju, bet uz visu ieceļotāju bērniem. Krievvalodīgo skolu audzēkņu īpatsvara pieaugumu Latvijā aizsāka ar tā sauktajiem treknajiem gadiem saistītā ieceļotāju plūsma, bet uzturēšanās atļauju pircēji nāca pēc tam.
Par latviešu dzimšanu nevis dabā, bet papīros liecina tas, ka krievu skolu audzēkņu īpatsvara pieaugums netika apturēts ap 2012. vai 2013. gadu, kad skolās parādījās tas pusotrs tūkstotis bērnu gadā, cik latvieši uz papīra ieguva ar 2005. gadā veiktajiem bērnu tautības reģistrācijas grozījumiem. Diez vai ar tiem varētu saistīt krievvalodīgo apmācāmo skaita samazināšanos 2016./17. mācību gadā, par ko vēl nevar pateikt, vai tas aizsāk ilglaicīgu tendenci. Nākamā reforma par labu papīra latviešu producēšanai notika 2013. gadā. Bez tās latvieši nevarētu sevi uzmundrināt ar sava skaita pieaugumu, par kura reālo saturu mēs kaut ko uzzināsim 2020. gadā, kad 2013. gada jaundzimušie sadalīsies pa skolām ar dažādu mācību valodu.
Arnis Kluinis
Foto:Pexels/https://pixabay.com/en/users/Pexels-2286921//https://creativecommons.org/licenses/by/2.0/
