Labklājības ministrijas izstrādātie risinājumi garantētā minimālā ienākuma palielināšanai nākamā gada budžetā papildus pieprasa no 25 līdz 45 miljoniem eiro, taču Saeimas atbildīgās komisijas deputāti uzskata, ka arī tik ievērojamu līdzekļu pārdalīšana negarantēs cilvēka cienīgu dzīvi un ministrija aiz skaitļiem pazaudējusi cilvēku. Tiesa, tiek solīts, ka nauda pabalsta palielināšanai nākamā gada budžetā tiks atrasta, vēsta NRA.lv.
Jau vēstīts, ka Satversmes tiesa, vērtējot tiesībsarga Jura Jansona pieteikumu, atzinusi, ka pašlaik ar likumu noteiktais garantētais minimālais ienākums (GMI) 64 eiro apmērā neļauj dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi un ir pretrunā ar Valsts pamatlikumu. Tādēļ līdz 2021. gada sākumam likumdevējam šī situācija jālabo, grozot attiecīgos likumus.
Naudu atradīšot
Nu Labklājības ministrija izstrādājusi divus variantus, starp kuriem būs jāizvēlas valdībai. Viens no tiem paredz GMI noteikt 109 eiro apmērā, kas nākamā gada budžetā, salīdzinot ar šo, prasīs par 25,37 miljoniem eiro vairāk. Otrs variants paredz krietni straujāku GMI palielināšanu – 164 eiro, bet šāds risinājums nākamā gada budžetā prasītu par 42,66 miljoniem eiro vairāk.
Finanšu ministrs Jānis Reirs (“Jaunā Vienotība”) jau brīdinājis, ka nākamā gada budžetā sākotnēji brīvās fiskālās telpas nebūs un līdzekļi jaunajām vajadzībām būs jārod vai nu ar jaunām politikām, kas rada ieņēmumus, vai kaut kur ietaupot.
Par Labklājības ministrijas darbu politiski atbildīgā KPV LV ir apņēmusies sociālās apdrošināšanas sistēmas uzlabošanai nepieciešamos līdzekļus atrast, taču tai būs jākonkurē ar koalīcijas partneru vēlmēm. Tā “Attīstībai/Par!” deklarējusi, ka tās prioritāte ir jau 2019. gadā apsolītā veselības aprūpes darbinieku algu palielināšana, bet Jaunā konservatīvā partija apņēmusies realizēt vēl pirms 13. Saeimas vēlēšanām solīto – ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamā minimuma palielināšanu līdz 500 eiro, ģimenes valsts pabalstu sistēmas reformu un šo pabalstu palielināšanu un pedagogu atalgojuma, kā arī ieguldījumu zinātnē paaugstināšanu.
Abu partiju mērķi ir fiskāli ambiciozi, turklāt JKP ir pārliecināta, ka tās projektiem nauda budžetā ir atrodama. Piemēram, JKP Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Krišjānis Feldmans, mudinot palielināt budžeta deficītu, norādījis, ka finanšu ministrs katru gadu sakot, ka naudas nav. Taču šogad Covid-19 krīzes dēļ Eiropas Komisija ir noņēmusi budžeta veidošanas rāmi, kas dod iespēju īstermiņā veikt ieguldījumus būtisku reformu īstenošanai.
Parlamentā gan valda pārliecība, ka Satversmes tiesas spriedums iespēju robežās ir jāpilda un sociālās apdrošināšanas sistēmas uzlabošanai nepieciešamie līdzekļi ir prioritārāki pār pārējiem plāniem. “Satversmes tiesas spriedums ir prioritāte,” lakonisks ir Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Mārtiņš Bondars, kurš atgādināja, ka Saeimā budžets nonāks tikai oktobrī, un viņš cer, ka valdības prioritātes sakritīs ar Saeimas prioritātēm.
Neseko tiesas spriedumā norādītajam
Taču GMI palielināšanai nepieciešamās naudas atrašana ir tikai daļa no problēmas. Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas deputāti, kurus labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV LV) iepazīstināja ar ministrijas izstrādātajiem risinājumiem, dzirdētajā ir vīlušies.
Satversmes tiesas spriedumā publicētajos secinājums pausts: “Tas [GMI] uzskatāms par zemāko atskaites punktu, kas Latvijā tiek izmantots, paredzot sociālā atbalsta pasākumus nabadzības un sociālās nevienlīdzības mazināšanai.
Tādējādi pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai mērķa definēšana, kā arī GMI līmeņa noteikšanas metodes pamatprincipu izstrāde ir tik būtiski jautājumi, ka tie jāizlemj pašam likumdevējam. Satversmes tiesa secināja, ka likumdevējs šos būtiskākos ar GMI līmeņa noteikšanu saistītos jautājumus nav izlēmis.
Satversmes tiesa uzsvēra, ka no cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa izriet Ministru kabineta pienākums, īstenojot likumdevēja piešķirto pilnvarojumu, GMI līmeni noteikt pēc pamatotas un argumentētas metodes, jo tikai tādā veidā būs iespējams pārliecināties par to, ka noteiktais līmenis kalpo cilvēka cieņas aizsardzībai.”
Atbildīgajā komisijā strādājošie deputāti uzskata, ka Labklājības ministrija ar šo uzdevumu nav tikusi galā vai pat nav tam pievērsusies – GMI pabalsta mērķis tā arī nav definēts, bet cilvēka cienīgu dzīvi arī palielinātais pabalsts negarantē.
Aiz skaitļiem neredz cilvēku
Saskaņā ar deputātu redzējumu ministrija, gatavojot jauno piedāvājumu, jautājumam piegājusi aritmētiski, nevis centusies noskaidrot, kādēļ cilvēki nonāk līdz nepieciešamībai saņemt GMI pabalstu un piemērot pabalstu dažādu sociālo grupu nepieciešamībām.
“Labklājības ministrijai šodien bija unikāla iespēja, izmantojot Satversmes tiesas spriedumus, grozīt attieksmi pret pabalstiem. To, ka tā salika par kaut kādiem eiro klāt, neatrisina galveno pārmetumu no tiesībsarga un Satversmes tiesas,” saka Andrejs Klementjevs (“Saskaņa”).
Viņa redzējumā ministrijai ir jāsadala GMI saņēmēji atsevišķās sociālajās grupās un pabalstu apmērs jāpielāgo diferencēti – atkarībā no katras grupas nepieciešamībām konkrētu mērķu sasniegšanai.
“Šis pabalsts ir matemātiski izdomāts skaitlis, kas iemests sejā, lai dzīvo no tā. Viņi neredz konkrētu grupu cilvēkus, redz tikai skaitļus un ciparus,” saka deputāts.
Pārlieku formālu pieeju sociālo pabalstu sistēmai Labklājības ministrijas risinājumā saskata arī Anda Čakša, kas kopš Zaļo un zemnieku savienības pamešanas ir neatkarīgā deputāte, bet “de facto” darbojas “Jaunās Vienotības” Saeimas frakcijā.
“Uzskatu, ka šobrīd nav vērtēts kopējais skatījums, ka Satversmes tiesa pēc būtības iedod ministrijai instrumentu mainīt apdrošināšanas sistēmu, paskatīties daudz precīzāk uz tām personām, kas nonāk GMI saņēmējos. Prezentācija vairāk atspoguļoja ekonomisko vai finanšu domāšanas veidu, bet aiz šiem skaitļiem pilnībā pazudis cilvēks, kas GMI kontekstā ir uzmanības centrā,” saka atbildīgās komisijas priekšsēdētāja vietniece A. Čakša un piebilst, “šobrīd to redzu kā matemātisku vingrinājumu, nevis domāšanu sistēmiski”.
Arī Evita Zālīte-Grosa (Jaunā konservatīvā partija) uzskata, ka ministrijas izstrādātie risinājumi ir pārāk formāli. “Uz pirmo acu uzmetienu ir tā sajūta, ka ir budžeta rāmis, zem kura paliek cilvēku, galvenais, lai viņš vispār dabūtu kaut kādu pabalstu. No vienas puses, to var saprast, jo budžets ir tik liels, cik ir, bet, no otras puses, tad nevar gribēt, lai cilvēki būtu apmierināti. Mums jāmēģina tuvināties individualizētiem risinājumiem. Mēs visu laiku pazaudējam aiz cipariem cilvēku,” saka deputāte.
Vienlaikus E. Zālīte-Grosa atzīst, ka individualizētus risinājumus izstrādāt ir sarežģīti un sarunas ar ministriju jāturpina, bet līdz ar likumprojekta nonākšanu Saeimā, atbildīgās komisijas deputātiem sadarbojoties, jārod labāks risinājums. “Riešanās neko nedos, ir katram roka jāpieliek,” saka politiķe.
Jānis Lasmanis
