Ja Labklājības ministrijas sagatavotais priekšlikums par minimālā ienākuma līmeni pagājušajā gadā būtu apstiprināts valdībā, jau no šāgada janvāra spēkā būtu pavisam cita sistēma un Satversmes tiesas nemaz nebūtu bijis, uzskata labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV LV).
NRA.lv vēsta, ka ministre vēlreiz atgādināja, ka vairāk nekā desmit gadus nebija paaugstināts ne trūcīguma līmenis, ne arī minimālā pensija. Sekojot Satversmes tiesas spriedumiem (pašlaik lēmums ir pieņemts četros no kopumā sešiem procesiem), Labklājības ministrija sagatavojusi priekšlikumus garantētā minimālā ienākuma līmeņa palielinājumam un nabadzības riska noteikšanai. Tomēr problēmas risinājumam ministrija, visticamāk, piegājusi mehāniski, operējot ar dažādiem skaitļiem un budžeta aprēķiniem, neievērojot vienu no Satversmes tiesas galvenajiem secinājumiem: nav skaidrs dažādo pabalstu mērķis un arī pabalsta apmēra noteikšanas metode.
Diskusiju nevar būt, naudai jābūt
Labklājības ministre Ramona Petraviča iepazīstināja Saeimas deputātus ar ministrijas sagatavotajiem priekšlikumiem, kā noteikt gan garantētā minimālā ienākuma līmeni, gan ienākumu slieksni, pie kura personu vai ģimeni var atzīt par trūcīgu. Labklājības ministrija piedāvā divus variantus gan viena, gan otra sociālās palīdzības rādītāja noteikšanā.
Par galveno aprēķinu rādītāju izvēlēta ienākumu mediāna, kas 2018. gadā bija 545 eiro (tas ir Latvijas iedzīvotāju ienākumu vidējais rādītājs, neņemot vērā viszemākos un visaugstākos ienākumus), un nabadzības riska slieksnis rēķināts 60 procentu apmērā no šiem 545 eiro, tātad 327 eiro. Savukārt minimālā ienākuma līmeni varētu noteikt 40 procentu apmērā, tas ir, 218 eiro, kas arī atbilstu trūcīgas personas ienākumu līmenim (pašlaik 128 eiro). Vēl ministrijas eksperti piedāvā noteikt vienu – trūcīgās personas ienākumu līmeni, nedalot atsevišķi trūcīgo vai maznodrošināto, un tas būtu 273 eiro. Valdībai piedāvāts izlemt, kādu no variantiem izvēlēties. Garantēto minimālo ienākuma līmeni ministrija piedāvā noteikt 20 vai 30 procentu apmērā no mediānas – 109 vai 164 eiro mēnesī. Nevar teikt, ka šādi aprēķini būtu vienas ministrijas iedoma, tādus izmanto arī citviet Eiropā.
Ramona Petraviča atzina, ka sarunas par nākamā gada budžetu vēl nav sākušās, tomēr “garantētā minimālā ienākuma līmenis būs jāpalielina, lai izpildītu Satversmes tiesas lēmumu šajā jautājumā, te nebūs diskusijas, ir vai nav nauda, spriedums būs jāpilda”. Nākamnedēļ ministrei paredzēta tikšanās ar premjerministru Krišjāni Kariņu, bet vasaras beigās tiks iesniegts valdībā piedāvājums.
Kas tie par cilvēkiem, kuri saņem GMI?
Tik daudz skaitļu rindu un terminu samulsināja deputātus, jo “aiz tiem neredz cilvēkus”. Tam var piekrist. Tomēr aktuāls ir jautājums, kāpēc deputātiem un politiķiem kopumā šāds jautājums neradās kaut vai pagājušajā gadā, kad Labklājības ministrijas izstrādātā koncepcija par minimālo ienākumu, pie kuras strādāts gadiem, vienkārši tika noraidīta un pieņemts formāli politisks lēmums. Sociālo jautājumu eksperts Pēteris Leiškalns atgādināja, ka
tā vietā pieņēma politiski iniciētu lēmumu par diferencētu neapliekamo minimumu cilvēkiem ar mazu algu, kur ieguvēji bija cilvēki bez apgādājamiem, bet “nabadzības mazināšanai nedeva neko”.
Kuri ir tie strādājošie cilvēki Latvijā, kas saņem pabalstu garantētā minimālā ienākuma nodrošināšanai? Vai tā var būt, ka cilvēks strādā, bet vienlaikus viņam ir tiesības saņemt šādu pabalstu. Dati rāda, ka pērn trūcīgas personas statuss bija vairāk nekā 40 000 cilvēku, no tiem 17249 saņēma tieši garantētā minimālā ienākuma pabalstu. Trūcīgo personu sarakstos patiešām ir strādājošas personas – 3378, no tām 1374 saņēma arī garantētā minimuma pabalstu. “Šāda situācija var veidoties, ja ir viens apgādnieks ģimenei, kurš strādā ar minimālo algu, bet ģimenē ir vairāki bērni vai apgādājamie,” skaidroja R. Petraviča. Apskatoties datus par to, kāda ir minimālā pensija Latvijā vai arī kāds ir minimālais sociālais nodrošinājums personām ar invaliditāti, vairumam cilvēku nerodas jautājumi, kas ir tie pensijas vecuma cilvēki, kuri ir trūcīgi. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras dati rāda, ka vismaz 20 000 Latvijas senioru piešķirtā pensija ir 20‒100 eiro apmērā, bet pensijas zem 200 eiro ir vairāk nekā desmitajai daļai (!) pensionāru.
Neesam apmierināti
Tiesībsarga biroja speciāliste Ineta Rezevska, iepazīstoties ar risinājumiem, atzina, ka Labklājības ministrijas piedāvājumā redzami tikai skaitļi, tehnisks piegājiens. “Mēs neesam gandarīti, nav ievērots cilvēka cieņas aspekts,” sacīja I. Rezevska. Svarīgākais būtu reformēt visu sociālās palīdzības sistēmu, lai būtu skaidrs sociālās palīdzības mērķis, kam, kādās situācijās un kāds materiālais atbalsts jāsniedz. Kāds ir ienākumu līmenis mēnesī, kas ļautu nodrošināt pamatvajadzības? Ja tie nav 109 vai 164 eiro mēnesī, tad – cik? Pagaidām īsti atbildes uz šo jautājumu nav. Pagājušajā gadā Labklājības ministrija strādāja pie jauna iztikas minimuma groza, kas atspoguļotu minimālā patēriņa vajadzības. Sākotnēji tika aprēķināts, ka mēnesī patēriņa izdevumi uz vienu cilvēku ir 333 eiro.
Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājs Andris Skride rosināja veidot ekspertu komisiju vai darba grupu, lai vienotos par šiem jautājumiem, ņemot vērā tik dažādos viedokļus un neapmierinātību ar vienas ministrijas piedāvātajiem variantiem. “Mēs taču visi dzīvojam vienā valstī!” teica A. Skride. Tiesa, lielu atsaucību tas ne no viena neguva.
Inga Paparde
Foto: Valsts kanceleja
