Latvijas strādājošie iedzīvotāji var pilnīgi brīvi izvēlēties, kurā no 27 otrā līmeņa pensiju plāniem naudu ieguldīt un obligāti zaudēt naudu. Tiem, kuri dzimuši pēc 1971. gada 1. jūlija, nodokļu nauda pensiju plānos jāieskaita obligāti (valsts šo naudu iekasē un izvieto neatkarīgi no tā, vai cilvēks to lūdzis, vai nav lūdzis), bet laika posmā starp 1951. gada 2. jūliju un 1971. gada 1. jūliju dzimušajiem tiek dota izvēle, vai nu atvēlēt visu savu sociālās apdrošināšanas maksājumu tagadējiem pensionāriem, vai atstāt kādu daļu arī sev pašam. Šī daļa bija uzkāpusi līdz 8% no apdrošināšanas, aiznākamgad to atkal paredzēts celt līdz 6%, raksta NRA.lv.
No vienas puses – kāpēc gan nekrāt, ja apdrošināšanu (tikpat labi to var saukt par nodokli) valsts iekasē tik vai tā. No otras puses, zaudējumus nesošā krāšana nozīmē, ka nodokļu maksātājam jāmaksā dubulti pensiju fondam un valstij, piemēram, šogad ieviestais suņubūdu nodoklis. Valdība mierina, ka tā summa būšot samērā neliela – daudzkārt mazāka par tiem 66 miljoniem latu, kurus plānots šogad novirzīt pensiju fondiem. Nākamgad šīs iemaksas pieaugšot līdz pat 166 miljoniem latu, kas nozīmē tikai vienu – Finanšu ministrija jau tagad izdomā vairākus jaunus nodokļus un esošo nodokļu likmju celšanu uz aiznākamo gadu, lai aizvietotu bankām atdodamo naudu. Tas, protams, gadījumā, ja iedzīvotāji šogad bez iebildumiem piemaksās tos 100 miljonus latu, kuru papildu iekasēšana ir paredzēta valsts 2012. gada budžeta projektā. Ja iedzīvotāji maksāt negribēs vai nevarēs, tad bankām tiks palūgts pagaidīt naudu līdz labākiem vai mierīgākiem laikiem.
Paldies valstij un bankām par to, ka zaudējumu kopējai dinamikai iespējams izsekot dienu pēc dienas interneta vietnē manapensija.lv. Savu pensijas uzkrājumu apmēru gan pirmajā, gan otrajā līmenī var uzzināt daudzu internetbanku klienti. Kāpēc gan bankas pieļauj šādu antireklāmu saviem produktiem? Tāpēc, ka tādā veidā tiek sadalīta morālā atbildība par situāciju ap 1971. + 60 = 2030. gadu, kad būtu jāsākas masveida izmaksām no pensiju fondiem – būs jāsāk pa īstam apkalpot 1971. gadā dzimušie, kad tiem pienāks pensionēšanās vecums. Šobrīd var tikai zīlēt, kādā tieši vecumā cilvēki tiks laisti vai dzīti pensijā un kā tas sadalīsies starp vīriešiem un sievietēm. Vēl jo mīklaināk, kādā valūtā vai varbūt precēs un pakalpojumos šīs izmaksas tiks veiktas. Daudz drošāk pasakāms, ka šo izmaksu vērtību preču un pakalpojumu grozā varēs izteikt ar tādu sērkociņkastīšu skaitu, kādu iespējams noturēt vienā vai abās rokās. Neko daudz iebilst pret šādām izmaksām pensiju fondu klienti nevarēs, jo viņi par rezultātu tika brīdināti gadu desmitiem.
Protams, kaut kāda piemaksa tam, ko valsts varēs atvēlēt veco cilvēku uzturēšanai kā pirmā līmeņa pensiju, ir vairāk nekā nekāda piemaksa. Pensiju fondi spēj kompensēt daļu no zaudējumiem, kādus inflācija nodara zeķēs un jebkur citur noslēptai naudai. Fondi it kā būtu drošāki pret naudas maiņām, bet ir zināms Argentīnas piemērs, kā valsts fondu uzkrājumus konfiscēja vai, mīkstāk sakot, aizņēmās un ilgu laiku.
Nepārtrauktā informēšana par pensiju uzkrājumu dinamiku dod cilvēkiem iespēju izvēlēties starp konservatīvajiem pensiju plāniem, kur naudas vērtības zudums atgādina zeķēs glabātās naudas vērtības zudumu, un aktīvajiem pensiju plāniem, kuri uzrāda naudas vērtības kāpumus un kritumus. Tā ir tikai sagadīšanās, ka pensiju plānu sarakstā pirmais ir konservatīvais plāns Klasika, kam šobrīd vislabākie naudas vērtības pieauguma rādītāji. Tomēr arī tas nespēj sekot inflācijas tempam Latvijā.
Lai vismaz uz brīdi uzmundrinātu savus klientus, pensiju fondu pārvaldnieki pērk Grieķijas u. c. valstu parādzīmes, kuras tiek piespiestas par savām parādzīmēm maksāt desmitiem procentu gadā. Uz dažiem mēnešiem šo valstu vidū bija arī Latvija. Tā savas saistības vismaz pagaidām spēj nokārtot uz suņubūdu nodokļa u. tml. maksājumu ieviešanas un paaugstināšanas rēķina, bet Grieķija, Itālija, Spānija u. c. valstis norēķinās ar naudu, ko šo valstu vajadzībām nodrukājusi vai nu Eiropas Centrālā banka, vai ASV Federālo rezervju banka, kuras produkciju pasaulē izplata Starptautiskais valūtas fonds. Šādā veidā apgrozībā ieplūdinātie triljoni eiro un ASV dolāru ceļ patēriņa un tāpat ražotāju cenu līmeni visā pasaulē un tajā skaitā Latvijā, kuras lats ir piesaistīts eiro.
Cik lielā mērā inflāciju Latvijā bremzē tas, ka Latvija pati savus latus šādi nedrukā, tik lielā mērā inflāciju veicina suņubūdu un visu citu nodokļu ieviešanas un celšanas paketes, kādas jau četrus gadus pēc kārtas producējušas visas trīs valdības ar Valdi Dombrovski priekšgalā.
