Uz Jura Paidera jautājumiem atbild Eiropas parlamenta deputāts no TB/LNNK Roberts Zīle

– Vispirms – kā no Eiropas parlamenta skata punkta ir saprotams Latvijas un globālās krīzes smagums?

– Martā pieņemamajā Eiropas parlamenta rezolūcijā ir vairāk uzmanības pievērsts kopējam problēmu lokam, jo krīze vienā reģionā vai izraisīt jūtamu pasliktināšanos citā Eiropas daļā. Mūsu reģiona situāciju lielā mērā raksturo nesenā ziņa Reuters, atsaucoties uz Moody”s, ka zviedru kapitāls ir izvietots Baltijas valstīs aptuveni 80 miljardu ASV dolāru apjomā, kas ir 20% no Zviedrijas IKP. Ja situācija Baltijā pasliktināsies, tad tas atsauksies uz Zviedrijas un visas Skandināvijas valstu ekonomiku. Tostarp uz Zviedrijas kronas kursu. Eiropas parlaments pieņēma rezolūciju, aicinot garantēt lielu kredīta mehānismu eirozonas valstīm, un paustas bažas, ka neeirozonas valstis var izraisīt domino efektu uz pārējām valstīm. Rezolūcijā ir izteiktas bažas par solidaritāti ES, ka nedrīkst šo principu zaudēt, jo krīzē jaunās ES valstis cieš vairāk nekā vecās. Valstīm, kuras nav eirozonā, bet kuras izvēlējušās fiksētu kursu pret eiro, vajadzētu noturēt vietējās valūtas stabilitāti, kas ir nepārprotams mājiens, ka eiro ieviešanas standarti vairs nevar būt atbilstoši pirms ilga laika pieņemtajiem Māstrihtas kritērijiem. Jaunās valstis tādus inflācijas vai budžeta deficīta kritērijus vienkārši pārskatāmajā nākotnē nevarēs sasniegt.

Saglabāt nacionālo valūtu kursus nav iespējams bez politiska lēmuma palīdzēt tām valstīm, kas strādā ar fiksētu valūtas kursu. Pavisam cits jautājums ir attieksme pret tām valstīm, kas darbojas ar peldošu eiro kursu.

Vēl viena joma, kuru sāka aktivizēt Eiropas komisāre Meglena Kuņeva no Bulgārijas – attiecināt patērētāju aizsardzības vienoto politiku arī uz banku sektoru, uz izsniegtajiem kredītiem patērētājiem. Šajā ziņā situācija Baltijas valstīs ir vairāk nekā satraucoša, un kopēja politika varētu palīdzēt tieši tām valstīm, kuras krīze skārusi visvairāk.

– Kas tad ir Latvijas ekonomisko nedienu galvenais cēlonis?

– Ir jāvērtē divas dimensijas, vispirms globālā dimensija. Krīze sākās ASV un no Amerikas sasniedza Eiropu, un skar visas attīstītās un jaunattīstības valstis. Krīze mūs skartu tā vai tā, taču neapšaubāmi mazāk. Un vēl viens aspekts, pat ja pieņemam, ka pēdējos desmit gadus notiktu pretējais un Latvija nestimulētu kredītus, neļautu uzpūsties nekustamo īpašumu burbulim. Pieņemsim, ka visus pēdējos desmit gadus mēs īpaši attīstītu eksportspējīgu ražošanu ar augstu pievienoto vērtību. Paradokss ir tur, ka mēs pa kaklu dabūtu tā vai tā! Rūpnīcas apstātos vai strādātu kā Japānā ar 25% jaudu.

– Te kā piemēru var minēt Ukrainu. Doņeckas industriālais mezgls 80% produkcijas eksportēja, un krīze to tagad skar vēl smagāk nekā Latvijā. Ražošana apstājusies. Algas nemaksā, bezdarbs ir vairākumam, nevis tikai 10 procentiem.

– Tas pats norisinās Vācijā. Vācijas šā brīža lielākā problēma – kur likt tos produktus, kuriem ir augsta pievienotā vērtība. Taču tā ir viena dimensija.

Ir otra dimensija. Un tā ir atbilde uz jautājumu par krīzes cēloni. Mēs izveidojām greizu nodokļu politiku. Šī gan ir lieta, ko varēja mainīt un kur laiks tika nokavēts. Pamatproblēma bija tā, ka ar nodokļiem tika aplikts tikai tas ienākums, kurš tika saņemts kā darba samaksa. Citi ienākumi – no nekustamā īpašuma pārdošanas, no kapitāla daļu pārdošanas – palika neaplikti ar nodokli, un, protams, nauda patēriņā sāka arvien vairāk un vairāk ienākt tieši no šiem ienākumu veidiem.

Nodokļu sistēma tika izveidota tāda, ka nebija izdevīgi radīt darba vietas. Brīdis, aptuveni 2005. gads, kad šādas pārmaiņas bija jāievieš, tika palaists garām. No krīzes mēs neizvairītos, bet, ja paši nebūtu ekonomiku pārkarsējuši ar aplamu fiskālo politiku, tad šodienas sekas būtu daudz mazākas.

Tātad krīzes cēlonis ir nevis budžeta deficīts, bet privātais patēriņš. Kredītus 120% no IKP lieluma bizness un iedzīvotāji galvenokārt aizlaida patēriņam.

– Ja krīzes cēlonis ir privātais patēriņš, kas balstījās nevis uz reāliem ienākumiem, bet uz kredītiem, tad kā būtu jācīnās pret krīzi? Visi piekrīt, ka teorētiskie risinājumi ir divi – monetārais (devalvācija) vai iekšējā patēriņa samazināšana. Latvijas valdība ir izvēlējusies otro ceļu. Mazināt algas nedevalvējot. Kā virzāmies pa šo ceļu? Vai kurss ir jāmaina?

– Jā, mēs izvēlējāmies šādu ceļu. Valūtas fonda pozīcija bija vai nu devalvācija, vai veikt ieņēmumu devalvāciju. Apgriezt patēriņam novirzītos līdzekļus gan valsts, gan publiskajā, gan privātajā sektorā. Tā ir tāda pati devalvācija, tikai nemainot valūtas kursu.

Es domāju, ka interese izvēlēties šādu ceļu nāca no Latvijas Bankas puses un no Zviedrijas puses un lata piesaistes koridors netiek paplašināts.

Ja lēmums ir pieņemts, tad jāmēģina turēt šo apņemšanos. Tas ir nepārprotami. Tomēr tas ir izdevīgi vairākām vecajām dalībvalstīm. Tagad Latvijai ir jārada drošība un jārealizē izvēlētais kurss. Ko var darīt vēl? Es neredzu iespēju attīstīt eksportu. Tā būs liela veiksme noturēties tajos tirgos, kuros vēl esam iekšā, bet kuros nacionālās valūtas kurss ir krities.

– Manuprāt, šāds plāns – reformēt pārkarsēto Latvijas ekonomiku – tika izstrādāts pirms gadiem diviem. Doma bija to sākt īstenot, tiklīdz Latvijas burbulis pārplīsīs. Tieši tāpēc plāns paredzēja atbalstīt tikai eksportu un nav plāna aizvietot importu. Maksimāli eksportējam. Tagad šāds vecs plāns tiek mehāniski realizēts, neskatoties uz to, ka situācija apkārtējos tirgos ir radikāli cita. Japānā februārī eksports samazinājās par 49% pret pagājušo gadu.

– Es arī neredzu, kur Latvijai ir tas eksports, kuru tagad varētu tā veiksmīgi attīstīt. Atbalstīt tikai eksportu laikā, kad visi eksporta tirgi krīt, ir pretrunā ar realitāti.

– Vai nav prātīgāk atbalstīt vietējos pakalpojumus un ražošanu, kas var aizvietot importu?

– Es piekrītu. Daudz lētākās poļu preces izspiež laukā mūsu preces no Latvijas vietējā tirgus. Mums ir jārod legālas metodes, kā noturēties pašiem savā tirgū. To dara citas valstis un ar stipri skarbākām metodēm.

Taču es nepiekrītu, ka importa aizvietošanas programma tagad būtu Latvijas valstij vissvarīgākais. Daudz dramatiskāka un nopietnāka problēma ir nodarbinātība.

Viens no variantiem, ko izsaka citu valstu kolēģi, ir pavērt zaļo gaismu mikro uzņēmumiem. Lai uzņēmuma pamatkapitāls ir viens eiro un to var nodibināt dažu dienu laika. Lai tajā nodarbina savus ģimenes locekļus. Tā ir izeja un veids, kā attīstīt iekšējo tirgu. Jārada apstākļi, lai attīstās nišu pakalpojumi. Eksportam ir jāpalīdz, bet jāsaprot, ka eksporta pieauguma nebūs.

– Tad kāda jēga iezīmēt 600 miljonus eksporta atbalstam?

– Jēga ir. Ir tirgi, kaut vai, piemēram, Latvijas finierim, kurus nevajag pazaudēt. Tajos ir jānoturas. Un arī tikai Latvijas tirgus ir par mazu nopietnam uzņēmumam. Atbalstam ir jābūt. Tagad Latvijas eksportētājiem ir jāpārvar divas barjeras. Protekcionisms, kas strauji atgriežas, un stiprais valūtas kurss.

Kaut vai tūrismā, kas arī ir eksports. Var atcelt viesnīcu pakalpojumu PVN kaut vai pavisam, bet britu tūristam jau tā mārciņa pret latu nokritās par gandrīz

30 procentiem. Viesnīcu cenas kopā ar valūtas izmaiņu un jauno PVN likmi britu tūristam tagad ir stipri dārgākas. Kā tad pārliecināt britu tūristus tērēt savu naudu Latvijā? Kā šādu neizdevīgumu pārvarēt?

– Tie 30%, par kuriem nokritās britu mārciņa, ir arī liels trieciens Latvijas darbaspēka eksportam, jo naudas sūtījumi uz mājām, uz Latviju, latu izteiksmē kļuvuši par trešdaļu mazāki.

– Lielbritānijā tagad ir vērojami protesti pret viesstrādniekiem un aicinājumi saglabāt darba vietas britiem. Tādu pašu procesu tagad var vērot Polijā, tikai attiecībā pret ukraiņu un baltkrievu viesstrādniekiem, no kuriem liela daļa strādā nelegāli. Viņi sāk aizsargāt savu tirgu. Polija rēķinās, ka liela daļa Lielbritānijā un Īrijā strādājošo poļu krīzes izraisītā bezdarba dēļ atgriezīsies atpakaļ Polijā, un tagad valsts ir ķērusies pie legālām metodēm, lai izbrīvētu darba vietas tiem, kas brauks atpakaļ.

– Ko darīt situācijā, kad ES ir vienots tirgus, bet viena valsts, piemēram, Polija, uztur ļoti zemu savas valūtas kursu? Ja valūta devalvējas Krievijā vai Ukrainā, tad šo valstu preces vēl var zināmā mērā apturēt uz ES ārējās robežas.

– Īsti gan nevaram…

– ES var izmantot subsīdijas savām eksporta precēm, sākt antidempinga procedūras.

– Tikai ne ES iekšējā tirgū. Taču pret ārējo tirgu vēl ir iespējami tarifu instrumenti.

– Polijas monetārās politikas dēļ tiek izputinātas Baltijas valstis. Ko tur var darīt? Kā ES var palīdzēt veidot normālu konkurenci? Latvijas uzņēmēji aicina vispār aizliegt ievest poļu preces. Polijai IKP aug, mums janvārī IKP neoficiāli ir ar 20% kritumu.

– Manuprāt, ir jāsapulcējas Eiropas līderiem un jāvienojas nepārkāpt monetārā protekcionisma sliekšņus, lai cilvēki nezaudētu darbu savās valstīs. Taču nevar arī pārspīlēt, lai nesagrautu to labumu, ko dod brīvais iekšējais tirgus. Tikai man ir bažas, ka šāda vienošanās var neizdoties. Es aicinātu atbildēt Polijai nevis emocionālā, bet likumīgā līmenī. Man nav atbildes, ko citu tagad var darīt. Ir bažas, ka Eiropa var atgriezties pie protekcionisma.

Kur es saskatu izeju Latvijai?

Ja mēs apsolījām kreditoriem no valūtas fonda un Eiropas komisijas, ka mēs nelietosim monetāro sviru, tad jāatrod veids, kā sadabūt valūtu, lai segtu starpību starp eksportu un importu. Un tas, ka Latvijas Banka priecājas, ka janvārī pirmoreiz Latvijā tekošā konta bilance bija pozitīva, ir vājš mierinājums, vienkārši imports ir krities dramatiski, jo IKP ir strauji sarucis.

– Ja eksports krītas un kritīsies arvien vairāk, tad mēs būsim spiesti turpināt aizņemties valūtu, lai pirktu enerģētikas resursus. Kad aizdevums izbeigsies, ko tad? Aizdevuma laikā ir jārada eksporta potenciāls, no kura tad nākotnē varēsim samaksāt kredītus. Kas notiks, ja eksporta potenciāls neradīsies?

– Šādā gadījumā es saskatu tikai politiskus instrumentus un ārpus Latvijas. Vecā Eiropa ir ieinteresēta, lai mums būtu stabils kurss. Mums politiski ir jāaicina mainīt kritērijus attiecībā uz Baltiju. Mēs kopumā neesam liela problēma, jo mūsu iedzīvotāju skaits pret ES nav ievērojams.

– Ja mainīs noteikumus, tad tie būs jāpiemēro arī par Latviju pieckārt un desmitkārt lielākām valstīm – Rumānijai un Polijai.

– Ja Latvija tiek uzņemta eirozonā, tad pazūd spiediens uz latu un tad var teikt, ka monetārā politika bija pareiza. Tad vairs nebūtu jācīnās, lai pietiktu valūtas rezervju. Ja tas politiski neizdosies, tad es nezinu, kā varēsim tikt galā, neaiztiekot valūtas kursu. Taču tas nav viena vai vairāku mēnešu jautājums. Pagaidām ar aizdoto naudu varam izdzīvot. Taču jebkurā gadījumā būtu jāatrisina problēma ar privātpersonu kredītiem, jo nav iespējama veiksmīga ekonomikas atveseļošanās, ja cilvēki nevar nokratīt bezcerīgu parādu nastu ilgstošā termiņā. Latvijas Civillikums pakarina kredītus līdz mūža beigām.

– ASV riski ir sadalīti vienmērīgi. Aizdevējs, ja hipotekārais kredītņēmējs nevar atdot parādu, saņem dzīvokli, un viss. Tas gan neatturēja Ameriku iekulties miljardiem lielā hipotekāro kredītu afērā.

– Amerikā galvenie cietēji bija nevis miljoniem ģimeņu, kas pirka savu vienīgo mājokli, bet tie, kas spekulēja. Ko darīt Latvijā?

Ir jānodala to cilvēku grupa, kas aizņēmušies vienam mājoklim, kas nav spekulējuši. Tiem ir jāsniedz atbalsts un zaudējumi principā jādala uz trim. Daļēji zaudētu cilvēks, kas ņēma kredītu, daļēji zaudētu banka, un daļēji maksātu valsts. Situācijas, kad cilvēkiem atņems ķīlu un viņam paliks milzīgs parāds uz atlikušo dzīves laiku, nedrīkst pieļaut. Tas demoralizēs cilvēku. Tas atņems motīvus strādāt legālu darbu, un šie cilvēki var kļūt par bandiniekiem pelēkām vai noziedzīgām struktūrām.

– Jā, šādiem cilvēkiem interese par nelegāliem ienākumiem būs lielāka nekā par legāliem.

– Psiholoģiski tas sagrauj cilvēkus.

Otra ir finansiāla metode. Ja visi uzskata, ka latam ir jābūt stipram, tad kāpēc Latvijas Banka pieļāva, ka tik daudzi cilvēki uzņēmās valūtas risku? Kredīti eiro bija lētāki nekā latos, un mājokļu pārdevēji arī vēlējās saņemt eiro. Čehijā hipotekārie kredīti pamatā ir kronās un procents citās valūtās ir ļoti neliels. Latvijai, iespējams, ir jārīkojas, ar likumu pieļaujot pāriet no eiro uz latiem, nemainot līguma nosacījumus. Tas, protams, nozīmētu, ka valūtas risks tiek pārlikts uz bankām. Tas bez šaubām ir loti ekstremāls solis, taču pie augstas sociālas spriedzes arī šāda metode var tikt lietota, bet tā izsauks lielu starptautiskās finanšu un politiskās vides nepatiku un pretdarbību. Taču tas vairāk nodrošinātu lata stabilitāti. Ja jau uzticaties latam, tad nav nekādas starpības, ja klientu saistības no eiro tiek pārskaitītas latos un ja Latvijas Bankai ir pietiekamas valūtas rezerves. Tā ir tiesiska metode, kura jāizvērtē, ja bankas nenāks pretī Latvijas centieniem stabilizēt situāciju. Pašlaik vairums Latvijas komercbanku nevēlas pat pieļaut sanāciju. Bankas vēlas maksātnespējas procesus redzēt tikai ar likvidāciju un pieprasa bankrotu. Tas nozīmē, ka darba vietu tur vairs nebūs. Valsts, to atļaujot, atļauj iznīcināt darba vietas.

– Varbūt problēma ir tā, ka bankas cer, ka valsts par SVF naudu atpirks sliktos kredītus, tāpēc steidz mākslīgi palielināt slikto kredītu masu, jo par sliktajiem kredītiem (uzņēmums aizlaists uz bankrotu) tās gatavojas saņemt visu kredīta apjomu, bet, ja uzņēmums ies uz sanāciju, tad tas netiks atzīts par slikto un nav zināms, cik un kad tiks atgūts?

– Banku interesēs pašlaik, īstermiņā, nav veicināt nodarbinātību, bet gan atgūt to, ko var atgūt.

– Viens no iespējamiem glābšanas riņķiem Latvijai ir Eiropas nauda, fondi, solidaritātes atbalsts utt. Kas notiks, kad atklāsies, ka ES nauda masveidā ir aizgājusi neceļu, lai uz papīra veidotu Indrā vai Kombuļos lāzeršovus?

– Tēls, ko Latvija rada, tiek vērtēts. Nauda ir gājusi neceļus. Ir jāpamato, ka domāts jau bija labi. Ja pierādīsies, ka tēriņi bija nepamatoti, tad visi šie izdevumi gulsies uz Latvijas budžeta līdzekļiem. Latvijai būs jācīnās un jāpierāda, ka, ja kļūdas bijušas, tās nav bijušas lielas. Ja kritiskā masa kādā pozīcijā jau ir sasniegta, tad labāk ir visu atzīt un veikt publisku soli, es nelietotu vārdu paraugprāva, bet vismaz publiska nepareizību atzīšana un solījumi to vairs nekad nepieļaut. Tas Latvijai uzlabotu publisko tēlu.

– Pāris nedēļas pirms Indras lāzeršovu publiskošanas EK pārstāvji neoficiāli sūtīja signālus Latvijas valdībai, ka EK aicina Latvijas valdību pārtraukt dot naudu nelielās porcijās visiem. No EK izskanēja aicinājums atbalstīt lielus projektus lieliem uzņēmumiem. Vēstījums jau nāca pirms tam, kad sāka publiskot ziņas par dīvainajiem projektiem. Latvijas lietotā struktūrfondu apgūšanas shēma EK nav noslēpums. Mazāk attīstītā teritorijā nodibina fiktīvu uzņēmumu, kura funkcija ir par ES līdzekļiem iepirkt iekārtas Rīgas apkārtnes vajadzībām. Tā rodas desmitiem projektu, kuriem katram ir vismaz seši cipari atbalsta summā. Tikai tam nav nekāda sakara ar kohēzijas un reģionālās izlīdzināšanas politiku. Tā tiek tikai palielināta Latvijas reģionālā nevienlīdzība. Kā tagad būtu jārīkojas Dombrovska valdībai?

– Ir jāsoda tās amatpersonas, kas to ir pieļāvušas. Polijā bija pat kriminālsodi fondu izpildītājiem. Es nesaku, ka Latvijā tas tūdaļ jādara, bet kļūdas jāatzīst. Tagad Latvijas reputācijas jautājums ir ļoti svarīgs.

Avots: NRA.lv