Telpas ierēdņiem gādājošā iestāde Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ) skaidro, kāpēc tai vajag izcirst kokus un uzcelt vēl vienu jaunu ēku ierēdņu izvietošanai. Atklājas, ka «VNĪ šobrīd regulāri saņem valsts iestāžu pieprasījumu izveidot tām biroju telpas atbilstoši mūsdienu vajadzībām ļoti īsā laikā, bet nevar to nodrošināt, jo atbilstoši būvniecības un publisko iepirkumu procesam vidējais projektu īstenošanas ilgums ir trīs līdz pieci gadi. Tāpēc nereti šīs valsts iestādes izvēlas telpas nomāt no privātā sektora», raksta NRA.lv.

VNĪ paskaidrojums tika laists klajā pēc tam, kad sabiedrības iniciatīvu portālā Manabalss.lv tika ļoti ātrā tempā savākti 10 000 parakstu pret koku izciršanu Rīgā, Brīvības gatvē 207. Tas ir iespaidīgs rādītājs. Pirmkārt, ka daudzi cilvēki gatavi izpausties attiecībā uz vienu konkrētu zemes pleķi. Otrkārt, tagad cilvēkiem jādala sava uzmanība starp dažnedažādām iniciatīvām, kas attiecas uz daudz plašāku personu loku.

Sabiedrības vētrainajai reakcijai tomēr ir iemesls, kas daudz svarīgāks nekā tikai konkrētajā zemes pleķī augošie koki. Šajā gadījumā cilvēki reaģē ne tik daudz uz valsts, cik uz Rīgas pašvaldības politiku. Tā ir apstādījumu iznīcināšana kā galvenais, ko Rīgas pašvaldība saprot ar vides sakopšanu. Koku izzāģēšanu Rīgā bremzē tikai naudas trūkums, jo par koku zāģēšanu pašvaldība ļoti dāsni maksā. VNĪ tad nu nepalaimējās kļūt par grēkāzi, kam jācieš pašvaldības vietā.

Par Rīgas pašvaldību vispār un par būvvaldi jo īpaši stāsta, ka jebkura dokumenta saskaņošana tur prasot gadus, taču principiālu atļauju koku likvidēšanai VNĪ tur dabūjusi vieglāk par vieglu. It kā taču būtu bijusi jārīko šāda priekšlikuma sabiedriskā apspriešana, bet tā nenotika. «Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 309 Noteikumi par koku ciršanu ārpus meža publiskā apspriešana rīkojama, ja koku ciršana paredzēta publiski pieejamā īpašumā. Konkrētajā gadījumā normatīvie akti nav pārkāpti,» būvvaldes skaidrojumu par sabiedriskās apspriešanas nerīkošanu Neatkarīgajai sniedza iestādes pārstāvis Edgars Butāns. Bet – kurā brīdī publiski pieejamā velotreka Marss teritorija kļuva publiski nepieejama? Tagad žogs tai apkārt ir, bet vai pietiek ar to, ka kāds pa nakti iežogos teritoriju, lai no rīta saņemtu būvvaldes atļauju koku ciršanai, jo iežogotā teritorija taču nav publiski pieejama?

Birokrātu valodā runājot, VNĪ no būvvaldes ir ieguvis «minimāla sastāva būvprojektu», kas praktiski ir atļauja izstrādāt gatavu būvprojektu, saskaņot to un tad prasīt atļauju ierīkot būvlaukumu, kas nozīmētu koku ciršanu. Tagad loģiski būtu tā, ka VNĪ nogaidīs kaislību norimšanu, bet tā nav garantija, ka koki neizrādīsies nocirsti rīt ap šādu laiku ar kārtējo atzinumu, ka «normatīvie akti nav pārkāpti». Iespējams arī tas, ka nevis VNĪ, bet koki izpildīs ierēdņu prasības saņemt «biroju telpas atbilstoši mūsdienu vajadzībām ļoti īsā laikā» un tūlīt nokaltīs paši no sevis.

Gadu desmitiem koptajai nožēlai par pārāk zemajām darba algām valsts pārvaldes iestādēs pievienojusies nepieciešamība sagādāt ierēdņiem tādus darba apstākļus, kādi vecākās un pat vidējās paaudzes cilvēkiem sapņos nerādās.

«Dzīves kvalitāte aug. Nāk jauni cilvēki, kuriem pirmais nosacījums ir darba vide un tehnoloģijas. Ja tās viņus neapmierina, tad viņi dažu gadu laikā no iestādēm pazūd,» Neatkarīgajai apliecināja Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis. Tāds ir viņa skaidrojums jeb pamatojums, kāpēc valstij jāceļ jaunas biroju ēkas laikā, kad nepielūdzami un neapšaubāmi samazinās valsts iedzīvotāju kopskaits un jo īpaši darbspējīgo cilvēku skaits, bet par ierēdņu skaita samazināšanas plāniem un to izpildi valsts iestādes vismaz runā.

Atkal «fui» Saeimai

Pašsaprotami, ka arī J. Citskovskis galvo par ierēdņu skaita samazinājumu un tā tempu 2-3% gadā ar papildu apliecinājumu, ka tie neesot atskaišu rakstītāju triki ar neaizpildīto vakanču likvidēšanu vai ierēdņu iejaukšanu skolotāju, mediķu, bibliotekāru u. tml. valsts kalpotāju masā, kas tiešām var samazināties proporcionāli atlikušajam iedzīvotāju skaitam. Par samazinājuma tempu tik un tā var strīdēties, jo lieli ierēdņu bari mitinās aiz «neatkarīgo» iestāžu izkārtnēm, kuru saraksts sākas ar Saeimu, Valsts prezidenta kanceleju, tiesām utt. – kopumā daudziem cilvēkiem, kuru algām valdībai ir jāsagādā nauda bez tiesībām painteresēties, cik viņu ir, kāpēc viņu ir tik daudz un ko viņi par šo naudu dara. Tieši tas pats sakāms par pašvaldībām. Sabiedrības neapmierinātību ar šādu situāciju valsts iestādes cenšas mazināt ar jau minētajiem apgalvojumiem par ierēdņu skaita samazināšanu un arī ar tādu piekāpību, kādu valsts izrādīja tieši vakar, 2020. gada 14. janvārī. Proti, Centrālā vēlēšanu komisija nolēma parakstu vākšanai reģistrēt iniciatīvu par Saeimas deputātu skaita samazināšanu no 100 līdz 50. Par izredzēm gada laikā savākt apmēram 155 000 balsstiesīgo Latvijas iedzīvotāju parakstu (1/10 daļa no potenciālo vēlētāju skaita) pagaidām spriest priekšlaicīgi, taču parakstu vākšanas rezultāti kalpos par dzinuli partijām ierakstīt šādu lozungu starp nākamo Saeimas vēlēšanu kampaņas solījumiem. Tādā veidā uzpūšas ļaužu pārliecības burbulis, kas tik tiešām novedīs līdz Saeimas sastāva mazināšanai, ja vien Latvijā nenotiks šobrīd neparedzams pavērsiens, kas burbuli pārdurs vai saspiedīs.

Apkaimes aktīvistu miniuzvara

Saeimas deputātu skaita deldēšanas uzkurināšanai kā radīts ir vēl viens skandāliņš, ko izprovocējusi valsts a/s Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ). Rīgas VEF apkaimes entuziastiem ir izdevies savākt desmit tūkstošu parakstu pret VNĪ plānu apbūvēt teritoriju, kas palikusi mantojumā no nojaukta velotreka. Tas nozīmētu nocirst visus vai noteikti daudzus kokus, kuri vai nu kādreiz bija savietojušies ar velotreku, vai varbūt vēlāk izauguši tā vietā. VNĪ ar pašvaldības būvvaldes palīdzību bija izdevies izlavierēt tā, lai plāna saskaņošana notiktu bez sabiedriskās apspriešanas, taču apkaimes entuziasti ir atraduši citu veidu, kā piespiest VNĪ vismaz vārdos un ļoti nenoteikti, bet tomēr piekāpties. Uzņēmuma sabiedrisko attiecību pārstāve Inta Plūmiņa piekāpšanos ietērpa tādos vārdos, ka VNĪ nevis vienkārši, bet «pilnībā» izprotot «sabiedrības rūpes un vēlmi veidot sev tīkamu apkārtnes vidi. Kā valsts interešu pārstāvis VNĪ darbojas tikai likuma ietvaros un saskaņā ar kapitālsabiedrības deleģētajiem uzdevumiem. Ja savāktie iedzīvotāju paraksti tiks iesniegti tālākai izskatīšanai Saeimā, respektēsim aktīvistu izvēlēto tiesisko ceļu un kā atbildīga kapitālsabiedrība rīkosimies atbilstoši pieņemtajam lēmumam». Tādējādi Saeimai tiek dots mājiens ar mietu formāli vai neformāli, bet nodrošināt tādus lēmumus, kas cilvēkus netracina – kas nepārvērš visus tos, kuri savu nostāju pauduši ar parakstiem pret zemes gabala apbūvi, par tiem, kuri parakstīsies par jebko, lai tikai ieriebtu Saeimai.

Ierēdņi dod ierēdņiem

Sabiedrības mierināšanai domātais VNĪ vēstījums tomēr ir pielīdzināms eļļas liešanai ugunī, jo VNĪ centās arī izskaidrot, kāpēc koku ciršanas organizēšana kļuvusi VNĪ par valstisku pienākumu: «VNĪ šobrīd regulāri saņem valsts iestāžu pieprasījumu izveidot tām biroju telpas atbilstoši mūsdienu vajadzībām ļoti īsā laikā, bet nevar to nodrošināt, jo atbilstoši būvniecības un publisko iepirkumu procesam vidējais projektu īstenošanas ilgums ir trīs līdz pieci gadi.» Tāpēc, lūk, VNĪ savlaicīgi atbrīvo zemes pleķi no kokiem, lai pēc iespējas ātrāk varētu apmierināt kārtējā ierēdņu bariņa prasību «izveidot tam biroju telpas atbilstoši mūsdienu vajadzībām». Saeimas deputātu skaita samazināšana tik tiešām būtu īstais veids, kā šādas prasības piebremzēt. Saeima taču ir visa valsts aparāta labklājības līmeņa reprezentants un garants. Kamēr Saeimas deputāti drīkst noteikt paši sev algas, kompensācijas, piemaksas un pabalstus bez jebkādas atbildības par sava darba rezultātiem, tikmēr uz kaut ko līdzīgu pretendē arī visas citas valsts iestādes. Ja Saeimas deputāti pierausies kaut vai bailēs no štatu samazināšanas, arī pārējās iestādes kļūs pieticīgākas un to darbinieki neprasīs telpas, kādas citiem sapņos nerādās.

Ilgais ceļš uz bērnudārzu

Ne sapņos, bet Igaunijā šādas telpas redzējis J. Citskovskis. Tur padomju laika ēka nojaukta un tās vietā divu torņu veidā ierīkotas telpas piecām ministrijām. No pārvaldes viedokļa atzīmējama visu šo ministriju grāmatvedību, juridisko un vairāku citu dienestu apvienošana, bet šeit stāsts ir par telpām. J. Citskovska vārdiskajā aprakstā un fotoliecībās tās rada iespaidu par bērnudārza iekārtojumu: aktivitāšu stūrīši un klusuma stūrīši, sanāksmju telpas sēdvietas kā šūpoles utt.; turpat vēl rotaļu istaba «īstajiem», t. i., ministriju darbinieku, bērniem, turpat masāžas kabinets pieaugušo rotaļām. Jātic J. Citskovskim, ka Igaunijā tā tas viss ir, bet šādas laika pavadīšanas sekas gan nav zināmas. Vai cilvēki šajās ministrijās vispār strādā, un kādi ir šā darba rezultāti? Kamēr valsts vispār pastāvēs, igauņi stāstīs, ka darba rezultāti brīnišķīgi.

No otras puses, izputējušas taču ir valstis, sākot ar vairākām impērijām, kas kādreiz bija perfekti iekārtotas atbilstoši tiem priekšstatiem, kādi joprojām valda Latvijas vecākās un vidējās paaudzes cilvēku prātos. Vismaz fragmentu veidā šādu telpu iekārtojumu demonstrē Saeimas ēka no 19. gadsimta un Ministru kabineta ēka kā viegla 19. gadsimta modernizācija. Tātad – augsti griesti, smagi rakstāmgaldi un visur visvisādi greznojumi. Kādreiz pārvaldēs kvalitāti apliecināja sirmas galvas pie galdiem, tagad – datori uz galdiem. Daudzas ar šādiem aksesuāriem pārvadītas valstis jau dabūjušas galu, bet par jaunās pārvaldes efektivitāti ziņu trūkst, jo kaut cik pabeigtā veidā tā nefunkcionē pat Igaunijā. Kopš pagājušā gadsimta 90. gadu sākuma spēkā ir novērojums, ka Igaunijā viss parādās par pāris gadiem ātrāk nekā Latvijā.

J. Citskovskis atzīst, ka ar vienu lēcienu mēs līdz Igaunijas tagadējam līmenim netiksim. Tas nozīmē, ka pašlaik VNĪ jāgādā ne uzreiz tādas telpas kā Igaunijas šobrīd galējā piemērā, bet kaut kas uz to pusi. Pēc tam nākamās telpas būs vēl līdzīgākas un pēc tam vēl līdzīgākas tam, kas Igaunijā ir tagad un būs vēlāk. J. Citskovskis to skaidro ar līdzību, ka arī sakaru tehnoloģijās Latvija nevarēja nogaidīt un tagad būvē G5 sistēmu. Tai nebūtu nekāda pielietojuma (nebūtu lietotāju, nebūtu uzturētāju), ja nebūtu bijušas G4 un G3 sistēmas un viss iepriekšējais kopš peidžeriem pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā.

Valsts rāda sliktu piemēru

Tikpat tracinoša kā rūpes par ierēdņu atbrīvošanu no tradicionālajiem pārvaldes darba pienākumiem vai pazīmēm ir valsts līdzināšanās bomžiem, kas pieķēza vienu trepjutelpu vai dārza mājiņu un tad meklē apmešanās iespējas kaut kur citur. Tieši tāpat valsts iestādes nolaiž savas ēkas gandrīz līdz graustu līmenim un tad tās pamet faktiski sagrūšanai.

VNĪ tik vien tā darba, kā maskēt valsts politiku ar pamesto īpašumu laišanu izsolēs, kuru noteikumi rakstīti tā, lai neviens tajās nepieteiktos. Tas ļauj imitēt darbu ar aizvien nākamajām izsolēm, kuru norises laikā valstij it kā nekas vairs nav jādara šo ēku stutēšanai. Demonstratīvākie piemēri šādai rīcībai ir Vāgnera nama (koncertzāles) izsole, kas pēc vairākiem mēģinājumiem (pagaidām?) pārtraukta, un Stūra mājas izsole, ko VNĪ pēc kārtējās izgāšanās atjauno kopš pagājušā gada pavasara. Īpatnēji, ka tās ir nomas tiesības izsoles: lai kāds uzņemas pussagruvušas ēkas atjaunot, 30 gadus maksāt par tām nomu, nodokļus un visu pārējo un tad lai atdod ēkas valstij. Kāpēc valsts nesaved šīs ēkas kārtībā, ja tas vispār ir izdarāms par naudu, kāda grozās Latvijā, kur valsts taču ir lielākais darba devējs un maka turētājs? Atbilde banāla, ka tas izmaksātu dārgāk nekā ēku celtniecība tukšā vietā, kur vienīgie izdevumi būvlaukuma sagatavošanai ir kaut kādu nožēlojamu koku iznīdēšana.

Pagaidām valsts nevar saņemties un samazināt savu ierēdņu aparātu tik jūtami, lai atlikušajiem caurmērā sāktu maksāt tik lielas algas, par kādām nevajadzētu žēloties. Par to gan jāšaubās, vai ierēdņi īstenībā to grib, t. i., grib nežēloties, jo ar žēlošanos dažkārt var panākt piemaksas un vienmēr var taisnoties par nepadarītiem darbiem. Prasības iekārtot ierēdņu darba telpas bērnudārza stilā pagaidām skan daudz klusāk nekā prasības pēc lielākas algas, taču divu līdz piecu gadu laikā Latvija līdz šādām prasībām var nonākt, ja evolūciju nepārtrauks drīzāk importēta nekā vietēja revolūcija.

Arnis Kluinis