Kopš kodoldegvielas izvešanas no Salaspils kodolreaktora pagājuši jau 12 gadi, taču ar objekta likvidāciju vai lietderīgāka lietojuma atrašanu valdība nav pavirzījusies ne soli uz priekšu. Tā pat nespēj īstenot ieceri demontēt tikai bīstamākās reaktora daļas, pārvēršot kādreizējo kodolpētījumu centru degradētā, bet vairs ne tik bīstamā teritorijā. Kodolreaktora likvidācijai atvēlēto naudu nule nolemts uzdāvināt lauksaimniekiem, vēsta NRA.lv.
Kā formālais pamatojums lauksaimnieku aplaimošanai šai reizē kalpo putni, lāči un vērtīgi biotopi, kas nodara kaitējumu vai traucē saimnieciskajai darbībai. Papildus dāsnām subsīdijām valdība apņēmusies arī kompensēt dabas radītos traucēkļus un ierobežojumus lauku uzņēmējiem. Šobrīd izveidojies kompensāciju parāds par diviem gadiem, tāpēc reaktora likvidācijai atvēlētā nauda būs īsti laikā, lai uzdāvinātu vēl gandrīz miljonu eiro augkopības, akvakultūras, biškopības nozarēm, kā arī drusciņ – aizsargājamo teritoriju kompensācijām. Lielāko daļu kā vienmēr saņems labības audzētāji kā samaksu par putnu barošanu.
Tikai problēma tāda, ka Salaspils kodolreaktora novecojošajā infrastruktūrā joprojām atrodas ap 1200 kubikmetri radioaktīvo atkritumu. (Precīzs daudzums nav zināms.) Lauksaimniekiem atvēlētā nauda ir daļa no Salaspils kodolreaktora likvidācijas budžeta. Ja nav naudas, nenotiek likvidācija.
Tas nozīmē, ka Rīgas pievārtē – Salaspilī valstiskas neizdarības dēļ joprojām saglabājas liela mēroga vides katastrofas varbūtība. Emocionālam ieskatam, kā radiācija ietekmē dzīvas būtnes, var redzēt filmā “Černobiļa”.
Draudu mērogs, protams, nav tik liels. Salaspilī atrodas neliels pētnieciskais reaktors, taču radiācija paliek radiācija.
Neticama nolaidība
Kaut gan pats kodolreaktors tika apturēts 1995. gadā un kodoldegvielas tajā vairs nav, arī turpmākajos gados ir notikuši dažādi kodoldrošības incidenti. 2014. gadā tika konstatēta sūce vienā no dzesēšanas ūdens tvertnēm. Nākamajā gadā radioaktīvā ūdens noplūde atklājās arī otrā tvertnē. Tvertnes sametināja. 2017. gadā radiācijas monitoringa kontrolurbumā reaktora teritorijā tika konstatēts paaugstināts piesārņojuma līmenis ar radioaktīvu ūdeņraža izotopu – tritiju.
Respektīvi, nelikvidētais Salaspils kodolreaktors ir būtisks apdraudējuma avots. To pirms dažiem gadiem konstatēja arī Valsts kontrole. Revīzijā atklājās patiesi apstulbinoši fakti, jo visu, ko vien varēja izdarīt nolaidīgi un pavirši, Salaspils kodolreaktora likvidatori ir izdarījuši. Nepareizi izsludināti konkursi, desmit gadu senos aprēķinos balstītas aplēses, sadārdzinājums, kas pārsniedz divus miljonus eiro, un hroniska nesarunāšanās savā starpā. Turklāt kavēšanās ar reaktora likvidāciju ir saistīta ar vēl kādu būtisku problēmu. Drīz vairs nebūs speciālistu, kas var nodarboties ar šā objekta uzturēšanu daudzmaz drošā stāvoklī.
Vispirms nopirks papīrus
Zināms laiks pēc revīzijas atzinuma pagāja, līdz tika nomainīta par objekta likvidāciju atbildīgā kantora, proti, Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) valde. Tagad to vada Ingemars Harmsens un Egils Zariņš. Par to, ka nodoms kaut ko pasākt ar reaktoru nav pavisam atmests, liecina izsludinātais iepirkuma konkurss “Salaspils kodolreaktora izpēte, būvprojekta izstrāde Salaspils kodolreaktora likvidēšanai un demontāžai un autoruzraudzība”. Paredzamā iepirkuma summa ir 2 314 049 eiro. Jāuzsver, ka šai darba uzdevumā neietilpst pati demontāža, bet tikai pētniecība, un darba rezultāts būs jauni papīri.
Pieteikšanās konkursam noslēgusies, taču, vēl pirms pretendentu izvērtēšana sākusies, kāds dalībnieks jau vērsies ar sūdzību Iepirkumu uzraudzības birojā. Varbūt netika pielaists konkursam, varbūt atvēlētā nauda par mazu. LVĢMC iemeslus šobrīd neatklāj. Pat to ne, cik dalībnieku pieteikušies konkursā. Varbūt neviens.
Demontāžai naudas nav
Pēc 2000. gada reaktora kompleksa pilnīga likvidācija tika izcenota 23,9 miljonu eiro apmērā. Taču vēlāk potenciālie darbu veicēji iepirkumā pieprasīja krietni augstāku maksu. Tad Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija izdomāja, ka visu reaktora kompleksu var taču nelikvidēt. Ka pietiek tikai ar reaktora ēkas demontāžu, varbūt pat ne pilnībā. Likvidējot šāda veida riska objektus, ierastā kārtība gan ir visu nokopt un uzsēt virsū zāli. Tā kā tas tiek darīts Inčukalna gudrona dīķos. Taču ministrija tā vietā pēc būtības izplānojusi radīt jaunu degradētu teritoriju.
LVĢMC Informācijas analīzes daļas vadītāja Anta Jantone Neatkarīgajai skaidro, ka reaktora likvidācijas process šobrīd ir sadalīts divās daļās. Pirmajā tātad taps būvprojekts, demontāžas plāns un tāme. Par 2,3 (!) miljoniem, un – ja vispār taps. Un otrajā daļā sekos pati demontāža. Šobrīd nav skaidrs, kādā apjomā. Atkarībā no tāmes – varbūt tiks demontētas tikai ar radiāciju piesārņotās konstrukcijas. Varbūt visa ēka. Bet katrā ziņā tas nebūs viss reaktora komplekss. Konkursa rezultāti parādīs. Jācer, ka līdz tam visa Salaspils reaktoram rezervētā nauda nebūs izdāļāta putnu barotājiem vai kā citādi noēsta.
Jo šogad naudu nevajag
2014. gadā, kad reaktors no Latvijas Universitātes tika nodots LVĢMC, valdība tā likvidācijai piešķīra gandrīz četrus miljonus eiro. Kā vēlāk secināja Valsts kontrole, tiešajiem likvidācijas pasākumiem līdz šim izlietots vien 0,1% no šīs summas. Toties miljons jau iztērēts apsaimniekošanai. Un nu arī atlikušie trīs miljoni strauji kūst, bet nepavisam ne reaktora drošai noglabāšanai.
Valdības lēmumā par naudas pārdali paskaidrots, kāpēc: “Pēc iepirkuma līguma noslēgšanas plānots, ka pirmie maksājumi tiks veikti 2021. gadā no iepriekšējos gados LVĢMC piešķirtajiem finanšu līdzekļiem. Līdz ar to no attiecīgās budžeta programmas 2020. gadā netiks izmantoti 684 287 euro.” Ar katru līdzīgu lēmumu kopš 1995. gada valdība galvaspilsētas tuvumā uztur jaunu radiācijas incidentu risku.
Imants Vīksne
