Nule publiskots pētījumu centra SKDS pētījums „DnB NORD Latvijas barometrs”, kura laikā šā gada aprīlī pēc nejaušās izlases metodes visā Latvijā tika aptaujāti vairāk nekā tūkstoš iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 74 gadiem. Šis pētījums notiek jau 25 mēnešus, ar nemainīgiem jautājumiem noskaidrojot iedzīvotāju attieksmi un viedokļus par dažādiem sociāliem, ekonomiskiem, kā arī valsts tālākās attīstības aspektiem.
“DnB NORD Latvijas barometrs” (“Latvijas barometrs”) pirmām kārtām piedāvā ieskatu par kopējo sabiedrības noskaņojumu šobrīd Latvijā, kā tas ir mainījies kopš 2008. gada aprīļa, kad tika sākti “Latvijas barometra” mērījumi. Uzreiz var teikt – vairāk nekā puse iedzīvotāju lielākās problēmas ekonomikā vēl tikai gaida.
Kopējais iedzīvotāju noskaņojums – depresīvs
Kopējā noskaņojuma indekss raksturo sabiedrībā valdošo gaisotni un optimisma līmeni. Šis indekss aprēķināts, balstoties uz “Latvijas barometrā” iegūtajiem rādītājiem par iedzīvotāju attieksmi pret kopējo situāciju valstī, valdības darbu, ekonomikas stāvokli un attīstības tendencēm, darba iespējām, kā arī iedzīvotāju materiālās situācijas pašnovērtējumu. Šis indekss iegūts no astoņiem apakšindeksiem, un tas var svārstīties no +100 līdz -100.
Arnis Kaktiņš, SKDS direktors, pētījuma rezultātus raksturo šādi: “Šā gada aprīlis ir sestais secīgais mēnesis, kopš lēnām un pamazām uzlabojas kopējais iedzīvotāju noskaņojums. Kopš marta kopējā noskaņojuma indekss ir pieaudzis par diviem punktiem no -46 līdz -44. Kas mēneša laikā ir mainījies? Iedzīvotāju aptaujas dati liecina: aprīlī izskanējusī ziņa par to, ka martā pirmo reizi divu gadu laikā Latvijā nedaudz samazinājies bezdarba līmenis, nav palikusi nepamanīta. Darba izredžu vērtējuma apakšindekss mēneša laikā ir pieaudzis par pieciem punktiem (no -78 līdz -73). Taču tik un tā kopējais vērtējums vēsta par ļoti dziļu pesimismu, jo aprīlī kopumā iespējas atrast labu darbu kā sliktas novērtējuši 86% iedzīvotāju.
Mēneša laikā nedaudz ir uzlabojies valdības darba vērtējums. Aprīlī ar valdības darbu apmierināti bijuši 12% iedzīvotāju pretstatā 11% martā. Arī kopējās situācijas attīstības vērtējuma indekss ir pieaudzis – aprīlī viedokli, ka situācija Latvijā kopumā attīstās nepareizā virzienā, ir pauduši 72% iedzīvotāju pretstatā 75% pirms mēneša.
Taču pēdējos mēnešos vislielākā pesimisma samazināšanās ir vērojama iedzīvotāju vērtējumos par to, vai patlaban Latvijas ekonomiskā situācija uzlabojas. Vēl pagājušā gada decembrī 69% iedzīvotāju uzskatīja, ka tā pasliktinās, bet aprīlī šādu iedzīvotāju īpatsvars sarucis jau līdz 46%, bet 45% domā, ka situācija nemainās. Tātad var teikt, ka pirms pusgada iedzīvotāju vērtējumā kopējais ekonomikas stāvoklis bija slikts un turklāt tas kļuva aizvien sliktāks, taču patlaban iedzīvotāji to vērtē kā nemainīgi sliktu. Lai gan abi vērtējumi ir pesimistiski, taču šķiet, ka otrais tomēr ir labāks! Diemžēl, salīdzinot ar martu, aprīlī “Latvijas barometrā” samazinājies pašreizējā ģimenes finansiālā stāvokļa vērtējuma indekss (no -33 līdz -35).
Taču, lai kādi arī būtu uzlabojumi kopumā, sabiedrība joprojām atrodas dziļā pesimismā. Ja tīri mehāniski pieņem, ka kopējais pesimisms turpinās samazināties pašreizējā tempā, tad optimisma līmenis tiks sasniegts tikai aptuveni pēc pieciem gadiem. Visdrīzāk gan tā nebūs, jo priekšā ir sagaidāmi daudzi dinamiski sabiedrības noskaņojumu ietekmējoši jaunumi, piemēram, Saeimas vēlēšanas oktobrī. Tāpēc atliek cerēt, ka apkārtējie apstākļi mums radīs priekšnoteikumus straujākai noskaņojumu maiņai no depresijas un neticības rītdienai uz optimismu.”
Par pašu kļūdām vērtējums pieticīgs, par valsts kļūdām – bargs
Tātad, kā liecina pētījums, lielākā daļa iedzīvotāju pašreizējo ekonomisko situāciju Latvijā joprojām vērtē pesimistiski, turklāt vairums uzskata, ka lielākās problēmas vēl ir priekšā un uzlabošanās būs vērojama tikai pēc 2013. gada. Arī personiskais materiālais stāvoklis tiek vērtēts kritiski: nedaudz vairāk par vienu trešdaļu domā, ka viņu ģimene šobrīd ir sliktākā situācijā nekā jebkad iepriekš. Domājot, kā palielināt ģimenes ienākumus, 23% uzskata – tas nav iespējams, bet kā vēlamākos risinājumus saskata papildu darba vai jaunas, ienesīgākas darbavietas atrašanu, kā arī kāda ģimenes locekļa došanos strādāt uz ārzemēm.
Diemžēl 6% respondentu atzīst, ka piekristu nemaksāt daļu nodokļu un pat strādāt nelegāli. Bet sākt savu uzņēmējdarbību vēlētos tikai 3% aptaujas dalībnieku, pārkvalificēties uz citu profesiju – 2% aptaujas dalībnieku. Tātad aktīvi darboties savas labklājības celšanā gatavi ļoti maz iedzīvotāju. Turklāt atbildēs vērojama arī pretruna – kaut arī lielākā daļa iedzīvotāju atzīst, ka labu darbu pašlaik atrast faktiski nav iespējams, kā ienākumu palielināšanas ceļu norāda tieši šo risinājumu.
Jānis Ošlejs, uzņēmējs un ekonomists, norāda, ka “iedzīvotāju materiālā stāvokļa pašvērtējums ir šausminošs: lielākā daļa iedzīvotāju vērtē, ka viņu materiālais stāvoklis ir sliktāks nekā jebkad vai tikpat slikts kā laikā, kad sagruva PSRS. Vēl sliktāka ir bezcerība nākotnes vērtējumos: cilvēki neredz iespējas nopelnīt vairāk. No krīzes Latvija izkļūs, tikai radot iespējas strādāt; kamēr iedzīvotāji neredzēs, kā uzlabot savu materiālo stāvokli, tas neuzlabosies. Valdības pienākums patlaban ir radīt darba un izaugsmes iespējas”.
Aptaujā iekļauts arī jautājums – ko jūs uzskatāt par savām galvenajām kļūdām tā dēvētajos treknajos gados? Lielākā daļa (28%) uzskata, ka šādus bagātus gadus nemaz nav piedzīvojuši, bet 30% pārliecināti, ka nekādas vērā ņemamas kļūdas nav pieļāvuši. Tomēr 24% atzīst, ka lielākā kļūda bijusi tā, ka nav veikti uzkrājumi, pārāk daudz naudas tērēts ikdienas vajadzībām (18%), ņemot kredītu vai līzingu, pietiekami nav izvērtēti iespējamie riski (darba zaudējums, ienākumu mazināšanās u.tml.). Vēl 10% nožēlo trekno gadu neizmantotās iespējas, piemēram, izdevīgi pārdot nekustamos īpašumus, prasīt lielāku algu, mainīt darbu utt.
Par valsts līmenī pieļautām kļūdām, kas veicinājušas ekonomisko krīzi, iedzīvotāji ir bijuši ievērojami kritiskāki. Lielākā daļa (71%) minējuši tādas problēmas kā pārāk lieli izdevumi valsts aparāta uzturēšanai, korupcija (69%) un valsts izzagšana (65%). Viedokli, ka ievērojamu kļūdu valsts līmenī nebija un krīze radusies tikai ārējo procesu ietekmē, aptaujā atbalstīja tikai retais (0,2%).
Šīs atbildes lielā mērā izskaidro arī to, ka kopējā noskaņojuma indekss nebija pozitīvs arī pirms diviem gadiem, kad ekonomiskās krīzes ietekme mūsu valstī faktiski vēl nebija jūtama. Tad šis indekss svārstījās no -29 aprīlī līdz -51 decembrī, un šā brīža -44 nekādu ārkārtēju starpību neuzrāda. Arī tagadnes un nākotnes vērtējums pirms diviem gadiem iedzīvotāju uztverē bijis negatīvs, un 2008. gada pavasarī vairāk nekā 60% aptaujas dalībnieku bija pārliecināti, ka valsts attīstības virziens nav pareizs.
76% iedzīvotāju aprīļa aptaujā pauduši, ka mūsu valstī nepamatoti dārgi tiek maksāts par medikamentiem un veselības aprūpi, mājokļa uzturēšanu (62%) un pārtiku (54%).
Hroniskas neuzticēšanās radītas idejas
Protams, ja viss ir tik slikti, rodas jautājums – ko darīt, kā turpmāk veidot valsts ekonomiku un sociālo politiku? Ceturtā daļa (25%) aptaujas dalībnieku domā, ka Latvijas ekonomika ir jāveido, par paraugu ņemot Skandināvijas valstis. Igaunijas un Lietuvas piemēram iesaka sekot 12% respondentu, bet tikpat daudzi ir pārliecināti, ka no citām valstīm nekas nav jāpārņem. Tālāk ir ļoti interesanti. Lūgti izvēlēties, kādam sociālajam modelim iedzīvotāji dod priekšroku – pašlaik esošajam vai tādam, kurā ir jāmaksā minimāli nodokļi, bet netiek arī saņemts nekāds sociālais nodrošinājums no valsts vai pašvaldības, 45% deva priekšroku pirmajam variantam, bet otrajam atbalstu pauda 24% respondentu.
A.Kaktiņš to komentē šādi: “Raksturīgi, ka ļoti daudziem (31%) šajā jautājumā nav noteikta viedokļa. Tādējādi var apgalvot, ka patlaban esošās sistēmas saglabāšanu, pretstatot to vismežonīgākā kapitālisma sistēmai, izvēlas mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju. Manuprāt, tas ir pārsteidzoši.
Interesanta aina atklājas, ja šajā jautājumā salīdzinām atsevišķu sociālo un demogrāfisko grupu atbildes. Ne bez pamata var izvirzīt hipotēzi, ka par esošās sistēmas saglabāšanu biežāk balsos tie, kas pašlaik no valsts saņem vairāk nekā tai samaksā – pensionāri, nestrādājošie un trūcīgākie iedzīvotāji. “Latvijas barometra” aptaujas dati kopumā šādu sakarību pastāvēšanu apstiprina. Taču, izrādās, arī iepriekš minētās iedzīvotāju grupas nav nemaz tik vienotas savos uzskatos. Tā par esošās sistēmas saglabāšanu balso tikai 52% iedzīvotāju, kuri vecāki par 55 gadiem, 46% nestrādājošo un 40% trūcīgāko Latvijas iedzīvotāju. Turklāt visās šajās iedzīvotāju grupās, lai gan salīdzinoši mazāka, tomēr joprojām ievērojama daļa izvēlas minimālo nodokļu variantu.
Domāju, ka cēlonis šādas pārliecības pastāvēšanai ir gaužām prozaisks – hroniska neuzticēšanās valdošajām aprindām, valstij, pašreizējai politiskajai sistēmai, kas tiek uzskatīta par netaisnīgu, par tādu, kas nodokļos samaksāto naudu nebūt netērē tās maksātāju interesēs. Turklāt šī neuzticēšanās ir tik kritiska, ka liela daļa iedzīvotāju gatavi izvēlēties pat tādus reformas variantus, kas, racionāli domājot, nepārprotami ir pret viņu pašu interesēm. Ja mans pieņēmums ir pareizs, tad no tā izriet, ka varai jāveic it kā vienkārša, bet grūti izdarāma lieta – iesākumā jāatgūst iedzīvotāju uzticēšanās, un tikai pēc tam būs iespējamas jēgpilnas ekonomiskās reformas, kurām būs sabiedrības atbalsts.”
Eksperti: iedzīvotāju vēlmes nesaskan ar valsts šā brīža vajadzībām
“DnB NORD Latvijas barometra” eksperts Gundars Ķeniņš-Kings saistībā ar aptaujas rezultātiem izsaka šādas domas: “Manuprāt, aprīļa pētījuma nozīmīgākais sabiedrības atzinums ir tas, ka 37% vēlas paturēt saimniecisko sistēmu, ko var raksturot ar mērenu nodokļu slodzi un pieticīgu sociālo atbalstu trūcīgiem. Līdz ar to būs grūti ieviest tālejošus uzlabojumus saimnieciskajā dzīvē, piemēram, pieskaņošanos demogrāfiskajām realitātēm, kas jau tagad prasa minimālā pensiju vecuma paaugstināšanu 65-70 gadu līmenī.
Pētījumā paustais valdošais (52%) noskaņojums, ka lielākās grūtības vēl priekšā, ir gluži reāls. Lai gan Rietumu pasaule lēnām un nedroši atkopjas no krīzes, jau tagad ir skaidrs, ka tā vairs nespēj virzīties uz lepnu un arvien bagātāku dzīvi. Gaidāmas vēl neskaidri saredzamas strukturālas pārmaiņas, negaidot, ka bezdarbs sasniegs zemo 5% līmeni Amerikā, ka tur ražos vairāk un vairāk automašīnu un valsts deficīti būs visumā ar pozitīvām izmaiņām saimniecībā. Tas notiek zemē, kur naudas ieguldījumiem netrūkst. Klāt nāk Āzijas valstu jaunā loma, kas arī Latvijai nekā daudz nesola. Šie attīstības virzieni diktē godīgu un ciešu sabiedrības (valsts) sadarbību ar uzņēmējiem eksporta veicināšanā. Tie aicina vairāk paveikt gan darbā, gan mājās. Kopā ņemot, tas paredzamā nākotnē būs tiešām grūts, kaut pateicīgs uzdevums.”
R.Ķīlis: “Ļoti svarīgs “Latvijas barometra” mērījums ir vainas un atbildības sadalījums. Iedzīvotāji par galveno vaininieku uzskata valsti, kur galvenās kļūdas – lielie izdevumi valsts pārvaldei, valsts izzagšana un korupcija. Ļoti maz domā, ka tie ir ārējie apstākļi. Savukārt tikai ceturtā daļa par kļūdu uzskata uzkrājumu neveikšanu, bet vairāk nekā puse domā, ka viņu rīcībai nav bijis saistības ar krīzes iestāšanos.
Interese par status quo saglabāšanu sociālā modeļa izvēlē un tuvošanos Skandināvijas zemju ekonomiskajam modelim, protams, var šķist ideoloģiski uzmundrinoša. Diemžēl citi pētījumi liecina, ka cilvēkiem joprojām neizdodas sociālo modeli, nodokļu maksāšanu un sabiedrisko pakalpojumu finansēšanu attiecināt konkrēti uz sevi. Atcerēsimies tos 50%, kas uzskata, ka daļēja nodokļu nemaksāšana ir pieļaujama, un tas nu noteikti nav Skandināvijas modelis.”
Kā pārvarēt bezdarbu, atdzīvināt ekonomiku
Protams, ka valstī ir jāmeklē ceļi, kā atdzīvināt ekonomiku, radīt jaunas darbavietas. Par to, kā tas darāms, nav vienprātības arī ekonomikas ekspertu starpā. Tas skaidri izpaudās arī “Latvijas barometra” prezentācijas sanāksmē.
Samērā optimistiski noskaņots bija “DnB NORD bankas” prezidents Andris Ozoliņš: “Latvija Eiropas mērogā jau ir pierādījusi, ka spēj valstiskā līmenī pieņemt sāpīgus lēmumus, lai atveseļotu ekonomiku, un esmu pārliecināts, ka valsts jau paveiktais, kā arī tautsaimniecības stāvokli raksturojošo rādītāju pozitīvās tendences un ievērojamas iedzīvotāju daļas gatavība konstruktīvi rīkoties, lai uzlabotu savas ģimenes finansiālo situāciju, ļaus Latvijai uzsākt ilgtspējīgu tautsaimniecības attīstību jau tuvākajā nākotnē.” Viņš arī norādīja, ka, darba lietās tiekoties ar uzņēmējiem, paveras gluži pretēja aina – ražotnes tiek paplašinātas, modernizētas, eksports atdzīvojas, un šajā vidē valda darba spars un cerības, nevis nomāktība.
Ar viņa teikto sasaucās Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātes asociētās profesores Margaritas Dunskas sacītais: “Mūsu iedzīvotāji diemžēl ir ļoti ietekmējami. Pietiek publiskot kādu skandālu un vismaz nedēļu par to runāt, uzreiz mainīsies noskaņojuma rādītāju kopums. Es tomēr aicinātu vairāk domāt par pozitīvo, par labajiem piemēriem. Ozoliņa kungs minēja, ka Latvijā ir ļoti daudzi uzņēmēji, kuri veiksmīgi strādā, eksportē produkciju, bet daudzi par to nezina. Sabiedrība uzskata, ka viss ir slikti, viss tikai grimst uz leju. Turklāt iedzīvotāji vārdos neuzticas valstij, bet, tiklīdz praksē rodas problēmas, tā tūdaļ valstij prasa, ka jānodrošina tas un šitas.” Vēl viņa uzsvēra, ka uzņēmumu vājā vieta joprojām ir zemā produktivitāte un jāstrādā ir tieši šajā virzienā. Turklāt iespējami jācenšas importu aizstāt ar vietējiem izstrādājumiem, arī ražošana ar jaunām tehnoloģijām jācenšas attīstīt šajā virzienā.
Uzņēmējs Andris Šķēle savukārt norādīja – bezdarba līmenis jau sasniedzis tik katastrofālus apmērus, ka, iespējams, drīz uz vienu strādājošo būs viens cilvēks bez darba. Bet iekšējais tirgus turpina sabrukt, tajā darbavietas neradīsies, savukārt tie uzņēmumi – eksportētāji, kuri paplašinās, daudz strādnieku tik un tā nenodarbinās. Turklāt eksports nav vienīgais ekonomikas vilcējspēks – pat tad, ja tā apjomus palielinātu par 40%, tas papildus ekonomikā dotu tikai 200 milj. latu. Tātad ekonomikas sildīšanai “mikroielāpi” nederēs, un Latvijā jāatgūst aizplūstošais ārvalstu kapitāls. To varētu panākt, kā signālu, kā labo ziņu investoru pamudinājumam emitējot valsts uzņēmumu akcijas, laižot tās tirgū un iegūto naudu ieguldot ekonomikas sildīšanā.
Investīciju un konsultāciju kompānijas “Prudentia” padomes loceklis Ģirts Rungainis pauda pārliecību, ka mūsu valstij ir nepieciešama industrializācija, jo rūpniecības īpatsvars tautsaimniecības struktūrā ir pārāk mazs. Šajā virzienā varētu ieguldīt no valsts uzņēmumu kapitāla daļu pārdošanas iegūtos līdzekļus. J.Ošlejs ekonomikas atdzīvināšanā, protams, priekšroku deva lata devalvācijai, bet kā otro ceļu atzina arī A.Šķēles pieminēto variantu. Protams, visi uzsvēra, ka jebkādai privatizācijai jābūt caurskatāmai un iegūtā nauda valsts ekonomikā jāiegulda godīgi un mērķtiecīgi.
Autors: Mudīte Luksa / LV.LV
