Tieši tādēļ katrai partijai un sabiedriskajai organizācijai pašlaik ir radikāli atšķirīgs redzējums par to, kas un kā ir tiesīgs izlemt eiro likteni Latvijā.
Pēc pagājušajā nedēļā notikušā Saeimas balsojuma par Eiro ieviešanas likumu Zaļo un zemnieku savienības pārstāve Iveta Grigule uzsākusi mēģinājumu savākt 34 deputātu parakstus, lai vērstos pie Valsts prezidenta un panāktu tautas nobalsošanu. Tiesa, šī iecere, visticamāk, izgāzīsies, jo gan daļa I. Grigules partijas biedru, gan Saskaņas centrs (SC) pēkšņi strauji mainīja iepriekš pausto nepatiku pret pārsteidzīgu atteikšanos no lata. Atbildīgajā brīdī viss kreisais flangs ar vāju argumentāciju atteicās parakstīt vēršanos pie Valsts prezidenta, tādējādi radot minējumus par sev izdevīgu, slēptu vienošanos ar koalīciju apmaiņā pret labvēlību eirolikumam. Lai gan SC pārstāvis Valērijs Agešins Neatkarīgajai šādas baumas noliedza, tomēr kādu citu, ticamu pamatojumu viņš arī neminēja.
Tikmēr pati I. Grigule apliecina, ka centieni bremzēt eiro ieviešanu esot protesta solis pret varas patvaļu. «Valdība cenšas attālināt tautu no lēmumu pieņemšanas. Eiro ieviešanas jautājumā sabiedrība ir aktīva, ar savu nostāju un vēlmi līdzdarboties. Taču koalīcija neļauj tautai izpausties, kas ir augstākajā mērā nedemokrātiski. Tas ir ceļš uz diktatūru un nepareizā viedokļa iznīdēšanu,» atzina I. Grigule. Jāpiebilst, ka augstprātība pret «nepareizā viedokļa paudējiem» bija jūtama arī vakar, kad Vienotības pārstāvis Ainars Latkovskis I. Grigules neveiksmīgo iniciatīvu sociālajos tīklos komentēja ar vārdiem «visi piesmej Griguli».
Savukārt Valsts prezidenta likumdošanas un juridiskais padomnieks Edgars Pastars sarunā ar Neatkarīgo akcentē: iecere vākt 34 Saeimas deputātu parakstus, pēc viņa domām, ir mēģinājums «līst caur sētas durvīm, lai gan juridiski šāda rīcība neko nespēs mainīt». Eksperts akcentēja, ka Eiro ieviešanas likums ir tehnisks dokuments, kas nenosaka nedz eiro ieviešanu, nedz konkrētu ieviešanas datumu. «Šā brīža diskusija maldina tautu, jo, rīkojot referendumu par Eiro ieviešanas likumu, sabiedrība varētu lemt tikai par tiem jautājumiem, kurus šis likums skar,» akcentēja E. Pastars. Tādējādi pat, ja Eiro ieviešanas likums tiktu nodots referendumam, sabiedrībai nebūtu iespēju, piemēram, noraidīt eiro ieviešanas ideju vai attālināt atteikšanos no lata.
Valsts prezidenta padomnieks arī atgādināja, ka kādai no iniciatīvas grupām joprojām ir tiesības nākt klajā ar jaunu likumprojektu par eiro ieviešanas kārtību. Kā zināms, lai likumprojektu varētu iesniegt Centrālajā vēlēšanu komisijā (CVK), iniciatīvas grupai sākotnēji nepieciešams savākt ne mazāk kā 30 000 vēlētāju parakstu. Ja tas izdodas, CVK rīko otru parakstu vākšanas kārtu. Ja to atbalsta ne mazāk kā viena desmitā daļa no pēdējās Saeimas vēlēšanās balsstiesīgo pilsoņu skaita, tad likumprojekts tiek iesniegts Valsts prezidentam, kurš to nodod izskatīšanai Saeimai. Tiesa, E. Pastars neslēpa, ka sastādīt juridiski korektu likumprojekta tekstu, kas izietu CVK filtru, būtu ļoti sarežģīti un tas prasītu milzīgu profesionālo kompetenci.
Jāpiebilst, ka vēl viena iespēja ieklausīties sabiedrības viedoklī būtu konsultatīva aptauja, līdzīga tai, kādu pērn Lietuvas valdība rīkoja par Visaginas AES būvniecību. Lai gan šāda aptauja politiķiem nebūtu saistoša, tomēr tā ļauj precīzāk apzināt iedzīvotāju viedokli par Latvijas dalību eirozonā.
