Jumpravas internātpamatskolā nu jau vairāk nekā 40 gadu mācās bērni ar dažādiem garīgās attīstības traucējumiem. Šobrīd gan personāls, gan vecāki ir satraukti par mācību iestādes nākotni, jo valsts vēlas atteikties no šādu skolu uzturēšanas, pārliekot tās uz pašvaldību pleciem. Vai vietvarai pietiks labās gribas un naudas – uz to atbildes nav.
Vissmagākais nav ne naudas apcirpšana, ne nemitīgās izmaiņas un reformas, bet gan neziņa – kas notiks ar skolu. Tik daudz tajā ielikts – gan līdzekļu, gan laika un enerģijas, pirms skolas gada sākuma raizējas Jumpravas internātpamatskolas direktore Benita Lisovska.
Pašreiz nozarē notiekošais liekot domāt, ka mūsu valstī nevajag ne gudrus, ne arī slimus bērnus. Viņa ir diezgan skeptiska attiecībā uz iekļaujošo izglītību: ne katrs bērns ar garīgās attīstības traucējumiem spēj mācīties kopā ar pārējiem – it īpaši lielās skolās. Diemžēl nereti speciālajās mācību iestādēs bērni nonāk tad, kad vairs nespēj mierīgi nosēdēt parastās skolas solā, un tas vфisbiežāk notiek pusaudžu gadus, un tad, izrādās, dažs pat lasīt nav iemācījies. «Tā nu ir iznācis, ka tieši zēni nespēj ilgi klusi un mierīgi sēdēt, gaidot, kad pie viņiem kāds pienāks, un tad sākas uzvedības problēmas, un viņi nonāk šeit. Patlaban pie mums no 62 audzēkņiem ir tikai 18 meitenes, kas lielākoties apgūst programmu ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem (C līmenis),» NRA.lv skaidro skolas direktore. Šobrīd te tiek piedāvātas astoņas programmas: divas pirmsskolai, četras pamatskolai un divas profesionālajā izglītībā – sagatavojot pavāru un remontstrādnieku palīgus. Ir plašs interešu izglītības piedāvājums – bērni dzied, dejo, piedalās integratīvajā mākslas festivālā Nāc līdzās, skolēnu dziesmu un deju svētkos, sporta pasākumos, uzskaita B. Lisovska. Skolā daudz kas izdarīts, lai nodrošinātu arī vides pieejamību – sliekšņu nav, kāpnes ir tikai uz otro stāvu. Arī tas šogad kļūs ērtāk sasniedzams «ratiņniekiem»: iekārtots pacēlājs. Tas jo akūti bijis vajadzīgs vienai no skolniecēm. Tāpat šogad izveidota sajūtu istaba, kur audzēkņi varēs ar krāsu, taustes, skaņu un aromterapiju palīdzību attīstīt sajūtas, domāšanu un runu, relaksēties un mazināt spriedzi, teic skolas direktore, piebilstot, ka tas viss izmaksājis gana dārgi, bet pieredze rādot – šādas vietas ļoti palīdz bērniem.
Skolu uzteic arī 9. klases skolnieka Reiņa vecmāmiņa: mazdēls te jūtoties labi, un viņa nevar iedomāties, ja viņam nāktos apmeklēt parasto skolu. Lai ko arī nerunātu par integrāciju, ikdienā to grūti īstenot – šādus bērnus vienaudži apceļ vairāk nekā citus, un gana ļauni. Vieni otri varbūt arī spēj laist to gar ausīm, bet ne viņas mazdēls, un tas izraisa emocionālas eksplozijas. Turklāt te viņš spēj sacensties ar pārējiem – ir lepns, ja spēj «apdzīt» otru labāko skolēnu klasē (tajā mācās pieci bērni). Lielajā skolā viņš tomēr justos atšķirīgs. Diez vai viņš citur būtu ticis korī un arī dziesmu svētkos, bet te ir. Arī pēc pamatskolas beigšanas palikšot te – apgūšot pavāra palīga profesiju. Viņai un mazdēlam ļoti patīkot vide gan skolā, gan ap to. Zaļums, miers, klusums, nelielas klases, kurās var apgūt dzīvei nepieciešamās prasmes un iemaņas, ir valsts apmaksāts internāts, ēdināšana, veselības aprūpe. Un tas šādiem bērniem, no kuriem daudzi nāk no mazturīgām ģimenēm, ir ļoti būtiski. Skaidrs, ka šāda izglītība ir dārga, taču tad ir jādomā gan Labklājības, gan Veselības, gan Izglītības un zinātnes ministrijai, kā šo sistēmu sakārtot tā, lai tas tomēr nebeidzas ar šādu skolu slēgšanu. Ja tās paliks tikai pašvaldību (tā pašlaik nav skolai iedevusi ne centa) pārziņā, var gadīties, ka tā arī notiks, bažījas skolas direktore.
Aisma Orupe
Foto: StockSnap/https://pixabay.com/en/users/StockSnap-894430/https://creativecommons.org/licenses/by/2.0/
