Tomēr, kā reportāžā novēroja Neatkarīgā, daļa nodarbināto nemaz nenojauš, ka pēc četru mēnešu noteiktā darba termiņa pieteikties atkārtoti varēs tikai 2013. gadā. Ilūzija par iespēju atgriezties pagaidu darbos savukārt dzen izmisumā uzņēmējus, kuri ikdienā redz, cik kūtri cilvēki meklē patstāvīgu un bieži vien smagāku darbu. Domē gan norāda – vairāk nekā 300 jēkabpiliešiem, kas gaida rindā uz pagaidu darbiem, 100 latu samaksa būtu vienīgais glābiņš no trūkuma.
Marita Zālīte no Jēkabpils ir starp tiem nepilniem 4% janvārī reģistrēto bezdarbnieku, kas februārī beidzot atraduši patstāvīgu darbavietu. «Pašmācības ceļā reiz apguvu angļu valodu, un sludinājumos nepārtraukti meklēju iespēju to izmantot. Nesēdēju bezdarbībā, bet atradu iespēju pamatlīmenī valodu mācīt pieaugušajiem vietējā Valodu vēstniecībā,» atceras M. Zālīte, kura iepriekš strādājusi tieši algotajos pagaidu darbos.
Atšķirībā no Maritas liela daļa citu pagaidu nodarbināto pēc iestāšanās programmā par savas konkurētspējas uzlabošanu nedomā, par spīti bezmaksas speciālistu konsultācijām. «Zināmā mērā darba tirgus tiek degradēts, veicinot stagnāciju. Vienlaikus pagaidu darbi daudziem ir izdzīvošanas jautājums,» duālo situāciju Neatkarīgajai skaidro domes izpilddirektors Dainis Līcis, kurš uzsver spējīgu darbinieku, nevis darba trūkumu. Viņam personīgi zvanījuši vietējie uzņēmēji, piemēram, no kokapstrādes, sūdzoties, ka pat ziemā smaga fiziska darba darītājus atrast ir grūti.
Tikmēr pilsētas sociālajā dienestā vēršas aizvien vairāk bezdarbnieku, kas, gaidot rindā uz valsts nodrošināto darbu, pieprasa trūcīgā statusu. 2011. gadā trūcīgo ģimeņu ir par 115 saimēm vairāk nekā ekonomiskās lejupslīdes apogejā 2009. gadā. Savukārt garantētā minimālā ienākuma pabalstam, kam pirms trim gadiem novirzīti 270 229 lati, pērn Jēkabpilī tērēti jau 376 475 lati. Šogad gan situācija beidzot stabilizējas.
Kopumā Jēkabpilī pagaidu darbos pašreiz nodarbināts 81 cilvēks, bet rindā gaida vēl 332. Darba vietas iekļauj ne tikai fiziskus darbus, tādus kā teritoriju sakopšanu un pēdējā sniega tīrīšanu, bet arī darbu sociālajā aprūpē, pilsētas Vēstures muzejā un domes laikraksta iznēsāšanā. «Tomēr aptuveni 10% nodarbināto neievēro darba režīmu, tāpēc jau pirmajās nedēļās atskaitījām trīs cilvēkus. Konkurences dēļ gan ir vērojams uzlabojums salīdzinājumā ar simtlatniekiem,» norāda Iveta Vārna, Jēkabpils domes nodarbinātības nodaļas vadītāja.
Satraukumu par bezdarbnieku skaita stabilizēšanos palielina tas, ka lielākā daļa iesaistīto pagaidu darbinieku neizmanto iespēju pārkvalificēties mācību kursos. Piemēram, darba tirgū būtisko datorprasmi Jēkabpilī pašreiz apgūst tikai pieci no 81 nodarbinātā, visgausāk ar to sokas pirmspensijas vecuma cilvēkiem.
Arī jēkabpiliete Svetlana Kozlova, pēc profesijas šuvēja, darbu pazaudējusi krīzes laikā un bez NVA piedāvātā pagaidu aroda nespētu nodrošināt sevi un slimo māti. Iepriekš vairāki gadi simtlatnieces darbā viņu patstāvīgai darbavietai nav tuvinājuši un, visticamāk, no tās pat attālinājuši, kas norāda uz skaudru krīzes mācību – daļa, kas no darba tirgus vides reiz izkrituši, tur atgriezīsies, iespējams, tikai ekonomiska uzplaukuma laikā. Taču to Latvijai tuvākajos gados neprognozē.JēkabpilsNVA
