Latvija un Igaunija iecerējušas sākt jaunu starpvalstu projektu enerģijas ieguves jomā. Iespējams, līdz 2030. gadam jūras atkrastē taps pāris vēja parki ar kopīgu kabeli uz sauszemi. Jo sauszemē iedzīvotāji propellerus nevēlas, bet Baltijas enerģijas bilancē ir iztrūkums, un arī klimata plāni pieprasa attīstīt atjaunojamo resursu enerģiju, vēsta NRA.lv.
“Četri kabeļi pa perimetru ir labi, bet pilnīgai Latvijas energodrošībai ar to nepietiek,” tā Latvijas interesi iesaistīties šai pasākumā skaidro Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Dzintars Kauliņš. Prognozes liecina, ka nākotnē arī Latvijā varētu veidoties ģenerējošo jaudu trūkums. Baltijā kopumā tāds jau pastāv, jo lietuvieši paši spēj pieražot tikai 30% nepieciešamās elektrības. Turklāt ES dalībvalstis savos klimata aprūpes plānos ir apņēmušās palielināt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru.
Lai prom no acīm
Vējš šobrīd tiek atzīts par optimālāko alternatīvu gāzei, akmeņoglēm un kodolspēkstacijām. Taču ar vēju ir viena liela problēma. Sauszemē atklātās vietās uzstādīti vēja ģeneratori iedzīvotājiem nepatīk. Jebkuri jauni mēģinājumi veidot vēja parkus saskaras ar teju nepārvaramu pretestību. Cits variants būtu vēja ģeneratoru izvietošana mežos, taču, vēl neesot skaidrības, kā to izdarīt. Dzintars Kauliņš stāsta, ka arī šī iespēja būs jāpēta, bet tikai tādā gadījumā, ja pašreizējā iecere par jūras izmantošanu sākotnējā izpētē ekonomiski vai kā citādi neattaisnosies.
Būvēties jūrā ir visdārgāk, taču sabiedrības pretestība vēja parku attīstībai jūrā ir vismazākā. Un arī vēja jūrā ir gana daudz.
Pirmais posms kopprojektā ar Igauniju būs izpētes darbu veikšana – sociālekonomisko ieguvumu un zaudējumu analīze. Jūras gultnes izpēte, lai noteiktu konkrētas vietas, kur iedēstīt vējdzirnavas. Protams, arī ietekmes uz vidi analīze – zivis, roņi, putni un visa pārējā flora un fauna. Pēc tam, kad valdības sniegušas attiecīgu pilnvarojumu un ekonomikas ministri būs parakstījuši starpvalstu apņemšanos īstenot šādu projektu, abas valstis varēs pieprasīt naudu pirmā posma īstenošanai no Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta CEF.
Līdzdalība 50/50
Tikai tad, ja izpēte apliecinās ieceres lietderību, valstis varēs ķerties pie nākamā projekta posma, proti, izsolīt tiesības uz vēja enerģijas ieguvi konkrētos jūras laukumos. Valdības pašas neražotu elektrību. To darītu uzņēmumi, kas vinnētu konkursā. Tie varot būt gan valsts uzņēmumi, gan arī privātas kompānijas. Lūk, skaidrojums no valdībā vakar skatītā ziņojuma “Par Latvijas Nacionālajā enerģētikas un klimata plānā 2021.-2030. gadam iekļautā uzdevuma īstenošanu un saprašanās memorandu par kopīgu Igaunijas‒Latvijas atkrastes vēja parka projekta īstenošanu”:
“Kopprojekts ir apgabals vai vairāki apgabali, kas atrodas Igaunijas un Latvijas ekskluzīvajās ekonomiskajās zonās (EEZ) vai teritoriālajos ūdeņos un kuri tiks attīstīti saskaņā ar šo memorandu un piedāvāti izsolē elektroenerģijas ražošanai atkrastes vēja parkos, kā arī tam nepieciešamā tīkla infrastruktūra, tostarp uz sauszemes. Saistītie pētījumi un analīze ir Kopprojekta daļa. Kopprojekts paredz vienas vai vairāk atkrastes vēja elektrostaciju attīstību ar kopējo elektrisko jaudu 700 līdz 1000 MW diapazonā. Kopprojekta atrašanās vieta tiks izvēlēta pēc piemērotu vietu Latvijas un Igaunijas ekonomiskajās zonās un/vai teritoriālajos ūdeņos priekšizpētes. Izvēlētajai atrašanās vietai jābūt abu valstu interesēs, ņemot vērā galvenokārt sociālekonomiskos aspektus, bet vērtējot arī elektriskos tīklus un citus valstiski svarīgus aspektus. Kopprojekta mērķis ir vienmērīgi sadalīt visas izmaksas un ieguvumus starp valstīm, tiecoties uz 50/50 sadali.”
Kā lietot jūru
Pirms vairākiem gadiem Latvija mēģināja iesaistīties citā starptautiskā energoprojektā, kurā piedalījās visas trīs Baltijas valstis ar mērķi uzbūvēt kopīgu atomelektrostaciju. Iecere izčākstēja. Vēja parku iecerē lietuvieši nepiedalās. Kamēr Latvija un Lietuva nebūs panākušas vienošanos par jūras robežu, nekāda sadarbība, kas saistīta ar konkrētu jūras teritoriju atvēlēšanu saimnieciskajai darbībai, nebūs iespējama. Ar Igauniju gan ir. Iespējamie vēja enerģijas ieguvei atvēlamie jūras apgabali ir iezīmēti Jūras plānojumā. Tas ir nacionāla līmeņa ilgtermiņa teritorijas attīstības plānošanas dokuments, kurā rakstveidā un grafiski noteikta jūras atļautā izmantošana un izmantošanas nosacījumi Latvijas Republikas jurisdikcijā esošajiem iekšējiem jūras ūdeņiem, teritoriālajai jūrai un ekskluzīvajai ekonomiskajai zonai.
Robežstrīds ar Lietuvu
Latvijas jurisdikcijā ir ievērojama Baltijas jūras daļa ‒ 28,5 tūkstoši kvadrātkilometru jeb 7,6%. Taču arī konkurence uz tās lietojumu ir ļoti liela. 33% Latvijai piekrītošās jūras teritorijas pasludināta par aizsargājamu, un saimnieciskās aktivitātes še labākajā gadījumā ir ierobežotas, bet sliktākajā ‒ pilnīgi neiespējamas. Tad vēl ievērojamas teritorijas atvēlētas militāriem mērķiem. Igauņu pusē vēja enerģētikai atvēlēts apgabals iepretim Ainažiem. Vēl viens laukums ir iepretim Pāvilostai, bet lielākie iespējamie vēja parku lauki iezīmēti iepretim Rucavai, taču tur vismaz tuvākajā laikā nekādas aktivitātes nebūs iespējamas, kamēr netiks atrisināts robežstrīds ar Lietuvu, un jāatgādina, tā pamatā ir nevis abu valstu pretenzijas uz vēju, bet gan naftu. Lietuvieši robežlīgumu ir ratificējuši, mēs ‒ ne. Atradne viena, un sadalīt to uz diviem neizdodas.
Imants Vīksne
