Medību saimniecībai ir nepārvērtējama nozīme, jo, meža dzīvnieku skaitu atstājot dabiskā pašplūsmā, uz ceļiem būtu vairāk autoavāriju, lauksaimniecībai tiktu nodarīti lielāki postījumi un stiprākas populācijas pārmāktu vājākās. Tomēr attiecībā uz lūšiem situācija ir komplicētāka, jo viņu medību nepieciešamību pamatā noteic medību tradīcija, nevis saimnieciska vajadzība. Par to arī strīds, vēsta NRA.lv.
Pērnruden notika kārtējais mēģinājums aizliegt lūšu medības caur Vides konsultatīvo padomi. Daļēji tas bija sekmīgs, jo medību termiņš tika par mēnesi saīsināts un arī nomedījamo dzīvnieku limits samazināts. 2019./2020. gada sezonā atļauts nomedīt 100 īpatņu – no 1. janvāra līdz 31. martam. Valsts meža dienesta rīkojumā arī ietverts aicinājums nemedīt lūšus medībās ar dzinējiem bezsniega apstākļos un lūšu mātītes, ar kurām ir kopā iepriekšējā pavasarī dzimuši mazuļi. Sniega faktiski nav. Medības notiek, un to pretinieki nekavējas publiskot mednieku kļūdas, lai virzītos uz nosprausto mērķi – medību tradīcijas aizliegumu.
Viņi ir jāsoda!
Pirms trim gadiem sašutuma vētru nemednieku sabiedrībā izdevās uzpūst, noplūdinot no iekšējās sarakstes kādas mednieces lielīšanos ar nomedīto lūšu mammu. Atstāt mazuļus bez mātes ir medību ētikas pārkāpums – viņi aiziet bojā. Tātad lielīties ar šādu trofeju nevajadzētu.
Nule noticis kas līdzīgs. Nežēlastībā kritis kāds Latgales mežsaimnieks – slēgtā mednieku sarunu grupā ierakstījis, viņaprāt, smieklīgu pastāstiņu, kā abi ar švāģeri lūšu medības sarīkojuši. «Eduards zvana un saka, ka četri lūši mūs izsmējuši – apsmidzinājuši harvestera traktoram visas riepas un nostaigājuši pa motora pārsegu. Eduards teica, mēs tā to nevaram atstāt – viņi ir jāsoda!» Tālāk tika sasaukti vēl deviņi mednieki, divi dzinēji un trīs lūši tika «sodīti». Ja runa būtu par sporta slengu, nevienu nesatrauktu, ka pretinieku kāds grib sodīt, iznīcināt, sagraut, pārmācīt. Bet šajā gadījumā no mednieku pļāpātavas saturs atkal izraisījis sabiedrības sašutumu. Autors savu ierakstu jau izdzēsis un sarunā ar Neatkarīgo atzīst, ka bijusi kļūda to publicēt. Nemednieki medniekus sabiedrībā tāpat nosoda. Viņš atvainojas, ja ieraksts kādu aizskāris, kaut gan beigās ne viņš pats tos lūšus nomedījis: «To stāstu es uzrakstīju arī, lai būtu smieklīgi, bet saprotu, ka cilvēki ļoti pārprot!» Tad nu arī saņēmis nopēlumu.
Rudenī cīņa atsāksies
Formāli raugoties, šis cilvēks ir pārkāpis arī Latvijas Mednieku savienības izstrādāto ētikas kodeksu, kas citastarp medniekam uzdod «veidot pozitīvu iespaidu par medībām un mednieku saimi» un noteic, ka «mednieks ar savu individuālo rīcību medībās un ārpus tām ir atbildīgs par visu mednieku reputāciju». Cita lieta, ka šobrīd vairākas sabiedriskās organizācijas un atsevišķi indivīdi pārliecības vadīti šo reputāciju cenšas apzināti graut. Savukārt atsevišķi politiķi izmanto iespēju sabiedrību emocionāli aizskarošu tematu izmantot savas popularitātes veicināšanai. Par medību ekspertu pieteicies pat Aldis Gobzems, sociālajos tīklos bez kāda īpaša pamatojuma pavēstot, ka lūšu medības jāaizliedz.
Latvijas Mednieku savienības vadītājs Jānis Baumanis konstatē, ka šosezon medību pretiniekiem lūšu medību aizliegumu panākt vēl neizdevās, taču rudenī cīņa sāksies no jauna. Nenovēršami.
Kaķis glītāks par cūku
Mednieku argumenti par labu lūšu medībām nav tik spēcīgi kā attiecībā uz citām sugām. Piemēram, mežacūkas ir sarainas, neglītas un plašā publikā nekādu aizkustinājumu neraisa, tās izrakņā zālienu, apdraud satiksmi un vēl mēri pārnēsā. Turpretim lūši nevienam netraucē, ir skaisti, graciozi un cilvēkam teju neredzami. Bet konkurē viņi vienīgi ar medniekiem, jo ēd stirnas, kuru skaitu mednieki cītīgi regulē. Jānis Baumanis min tikai divus argumentus par labu lūšu medībām – pirmkārt, tā ir medību tradīcija, un, otrkārt, sugas monitorings. Nekā citādi uzskaitīt lūšus, izņemot nomedīto īpatņu skaitīšanu, neesot iespējams. Tātad arī rūpēties par sugas labklājību. Eiropas Savienībā lūsis ir aizsargājama suga, taču Latvijā un Igaunijā izņēmuma kārtā tos limitētā apjomā medīt drīkst, jo populācija ir salīdzinoši liela, stabila, bet ar nosacījumu, ka tiek veikts sugas monitorings. Ar šo monitorēšanu acīmredzot īsti nesokas, jo Valsts meža dienests operē ar pilnīgi citiem datiem nekā valsts mežzinātnes institūts Silava, kas izstrādājis Eirāzijas lūša Lynx lynx sugas aizsardzības plānu 2018. līdz 2028. gadam.
Statistiskā nobīde
Meža dienesta statistikā pašreizējais lūšu skaits ir 1452. Silava tikai pārsimt lielāku uzrāda visu Baltijas un vēl daļu Polijas un Ukrainas lūšu populāciju. Savukārt Latvijā, kā norādīts sugas aizsardzības plānā, pirms medību sākuma mīt 600-800 lūšu. Aprēķinu metodikas atšķiras.
Turpat gan arī teikts, ka, «raugoties plašākā mērogā, lūšiem Latvijā pašreiz ir labākais populācijas stāvoklis pēdējo 100 gadu laikā».
Lai arī zinātnieki ir pieprasījuši medību limitu samazināšanu, tomēr pilnīgs lūšu medību aizliegums viņu ieskatā nebūtu nosakāms, jo pastāv malu medību risks. Kā sacīts sugas aizsardzības plānā: «Lūšu medības nav tikai pasākums plēsēju skaita ierobežošanai, bet visdrīzāk medību tradīcija pati par sevi. Medību tradīcijas mainīt vai aizstāt ir nesalīdzināmi grūtāk nekā regulēt to apmērus. Līdz ar to ir ļoti būtiski izvēlēties pamatotus argumentus lūšu medību ierobežojumiem, neradot iespaidu, ka tiek apdraudētas medību tradīcijas.»
Imants Vīksne
