Arvien lielāks pieprasījums pēc enerģijas, fosilā kurināmā krājumu sarukšana, vides piesārņojums un klimata pārmaiņas radījušas augošu interesi par atjaunojamiem energoresursiem (AER). Tieši tāpēc par nozīmīgu Eiropas Savienības politikas sastāvdaļu ir kļuvis atbalsts atjaunojamo energoresursu izmantošanai.
Atjaunojamo resursu daļa – arvien lielāka
Kā zināms, atjaunojamie energoresursi ir ūdens, vējš, saules starojums, biomasa (koksne, atkritumi utt.), zemes siltums jeb ģeotermālā enerģija, ūdens viļņi, kā arī paisuma un bēguma norises, kas gan Latvijā ir visai niecīgas.
Piemēram, pašlaik Lielbritānijā 137 dažādās vietās darbojas aptuveni 1800 vēja ģeneratoru ar kopējo nominālo jaudu 2034 megavati.
Eiropas Savienība (ES) stratēģiskos mērķus enerģijas jomā sākotnēji definēja Eiropas Komisijas Baltajā grāmatā “Enerģija nākotnei: atjaunojamie enerģijas avoti” (1997. gads), kas noteica, ka atjaunojamo energoresursu daļa ES primāro resursu bilancē jāpalielina no 6% 1997. gadā līdz 12% 2010. gadā. Šo pasākumu uzmanības centrā atradās enerģijas apgādes drošības paaugstināšana un ilgtspējīga attīstība. Šīs ES enerģētikas politikas turpinājums bija Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/77/EK (27.09.2001.) par elektroenerģijas, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus, lietojuma stimulēšanu iekšējā ES tirgū. Tās mērķis ir palielināt no atjaunojamajiem energoresursiem saražoto daļu līdz 22,1% no kopējā ES elektroenerģijas patēriņa 2010. gadā.
Atsevišķs mērķis tika izvirzīts arī attiecībā uz biodegvielu – Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/30/EK gada (8.05.2003.) nosaka, ka biodegvielas īpatsvaram ES dalībvalstīs jāsasniedz 2% 2005. gadā un 5,75% 2010. gadā.
Jaunākā Eiropas Komisijas priekšlikumu pakete klimata un enerģētikas jomā cita starpā izvirza mērķi līdz 2020. gadam sasniegt 20% atjaunojamo enerģijas avotu īpatsvaru ES kopējā enerģijas patēriņā un 10% – transporta nozares patēriņā.
Šobrīd ES dalībvalstīs atjaunojamās enerģijas īpatsvars koppatēriņā svārstās no 0% Maltā līdz 39% Zviedrijā. Latvijā tas ir visai ievērojams – 34,9%, paredzot 2020. gadā sasniegt 40 procentus. Taču vidēji ES atjaunojamās enerģijas īpatsvars koppatēriņā nesasniedz pat 9%, kas ir pārlieku maz. Ja AER sasniegtu plānotos 20%, ES gadā varētu samazināt fosilās degvielas patēriņu par 200 līdz 300 milj. tonnu, bet ogļskābās gāzes izmešu daudzumu – par 600 līdz 900 milj. tonnu.
Taču ir arī kāda slikta ziņa – pētījumi liecina, ka klimata pārmaiņas varētu būt vēl ievērojamākas un tālab fosilās degvielas patēriņu acīmredzot nāksies samazināt vēl vairāk.
Ambiciozi, bet reāli mērķi
Rīgas Tehniskās universitātes Vides un siltuma sistēmu institūta (RTU VASSI) izvērtējums liecina, ka mūsu valsts, izpildot vairākus priekšnosacījumus, 2020. gadā varētu sasniegt ES enerģijas un klimata paketē Latvijai iezīmēto mērķi – paaugstināt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru līdz 40% atzīmei.
Lai noteiktu optimālos šā mērķa sasniegšanas risinājumus, RTU VASSI sagatavojusi pētījumu “Latvijas atjaunojamo energoresursu izmantošanas un energoefektivitātes paaugstināšanas modelis un rīcības plāns”, par pamatu ņemot ASV Enerģijas informācijas administrācijas prognozi, ka 2020. gadā importētās jēlnaftas cena varētu sasniegt aptuveni 112 USD/bbl vai, sliktākā variantā, tuvoties pat 200 USD/bbl.
Latvijā atjaunojamie energoresursi aizņem vienu trešo daļu primāro energoresursu bilancē. Divi visplašāk izmantotie AER veidi ir koksne un hidroresursi. Vēja un saules enerģiju šobrīd pie mums izmanto tikai ļoti nelielos apjomos, bet biogāzi – pilotprojektu veidā.
Tieši tāpēc pētījuma autori iesaka līdz 2020. gadam lielākajās Latvijas pilsētās ar ievērojamu siltuma slodzi veidot koksnes koģenerācijas stacijas (vienlaikus tiek ražota gan siltumenerģija, gan elektroenerģija) ar kopējo jaudu 210 MW, kā arī uzbūvēt biogāzes elektrostacijas ar jaudu 10 MW un vēja elektrostacijas ar jaudu 30 MW. Lai to paveiktu, nepieciešami 521 milj. latu lieli kapitālieguldījumi pārveidošanas sektorā, bet gala patēriņa sektorā – 454 milj. latu. Tiek lēsts, ka AER tehnoloģiju ieviešana radītu aptuveni divus tūkstošus jaunu darbavietu.
Savukārt alternatīvais risinājums paredz izveidot koģenerācijas stacijas ar kopējo jaudu 270 MW, bet biomasas stacijas ar jaudu 40 MW. Šajā gadījuma būs nepieciešami ievērojami lielāki kapitālieguldījumi, kas pārveidošanas sektorā varētu pārsniegt divus miljardus latu. Šo plānu īstenojot, rastos ap 3600 jaunu darbavietu.
Protams, rodas jautājums – vai mums pietiks resursu, lai īstenotu šīs ieceres? RTU VASSI speciālisti sadarbībā ar kolēģiem pētījuma gaitā novērtēja energoresursu potenciālu, kas ir izmantojams Latvijā. Diskusijas iznākumā zinātnieki vienojās, ka enerģētiskās koksnes potenciāls 2020. gadā tiek pieņemts 12,6 milj. m³ apmērā. Savukārt biogāzes potenciāls šajā laikā sasniegs 200 milj. m³, vēja enerģijas potenciāls – 457 MW uz sauszemes, bet jūrā 500 MW, krietni aiz sevis atstājot hidroenerģijas potenciālu.
Šajā virzienā kārtējie soļi sperti arī šogad – Ekonomikas ministrijas sagatavotie grozījumi Ministru kabineta noteikumos Nr. 198 “Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību”, kas stājās spēkā ar 5. jūniju, būtībā piedāvā jaunas iespējas valsts atbalsta saņemšanai zaļās enerģijas ražošanā. Vidēji par 30% ir samazināta cena elektroenerģijai, kas tiek ražota no galvenajiem Latvijā izmantojamiem atjaunojamiem energoresursiem – vēja, biogāzes, ūdens caurteces – un kuru saskaņā ar likumu obligātā iepirkumā ir jāiepērk valsts a/s “Latvenergo”.
Līdz šim vēja elektrostacijā saražotā enerģija “Latvenergo” bija jāiepērk par 9,15 līdz 12,93 santīmiem par kilovatstundu (kWh), turpretī pēc jaunajiem noteikumiem cena ir no 6,78 līdz 9,58 santīmiem par kWh. Attiecīgi mazajās hidroelektrostacijās saražotās elektroenerģijas cena no līdzšinējiem 11,99-15,41 santīmiem par kWh samazināta līdz 10,83-13,92 santīmiem par kWh, biogāzes stacijās – no pašreizējiem 18,62-21,88 santīmiem par kWh līdz 11,96-14,23 santīmiem par kWh. Taču kopumā šīs cenas ir augstākas nekā citās ES valstīs. Veicot šos grozījumus, atjaunojamo energoresursu ietekme uz elektroenerģijas gala patēriņa tarifiem saglabāsies nemainīga.
Tāpat minētie noteikumi paredz papildu kvotas obligātam elektroenerģijas iepirkumam no biogāzes saražotajai elektroenerģijai uz jau minētā cenu samazinājuma un elektroenerģijas jaudu pārdales jeb obligātā elektroenerģijas iepirkuma kvotu pārdales no citiem atjaunojamo energoresursu veidiem rēķina, radot papildu jaudas no biogāzes ražotajai elektroenerģijai 40 MW apjomā.
Racionāli izmantot enerģiju
Taču, lai sasniegtu iecerēto, jārada ne tikai jauni enerģijas avoti, bet jāveido arī energoefektivitātes politikas instrumenti jeb tā saucamās horizontālās aktivitātes, uzskata viena no pētījuma “Latvijas atjaunojamo energoresursu izmantošanas un energoefektivitātes paaugstināšanas modelis un rīcības plāns” autorēm profesore Dagnija Blumberga.
Šo pasākumu starpā var minēt ēku siltināšanu. Šā brīža daudzdzīvokļu māju siltumenerģijas patēriņš ir novērtēts robežās no 196 līdz 250 kWh/m² gadā. Renovēto namu energoauditi liecina, ka pēc darbu pabeigšanas siltumenerģijas patēriņš šajās ēkās samazinās apmēram par 90 kWh/m² gadā. Lai gan ir radīti priekšnoteikumi par iespējām ietaupīt siltuma enerģiju daudzdzīvokļu namos, diemžēl šī problēma nav pētīta attiecībā uz ģimenes mājām.
Enerģijas racionālā un videi draudzīgā izmantošanā liela loma ir arī pašvaldībām. Speciālisti iesaka, piemēram, pašvaldību naudas resursus izmantot nevis sociāliem pabalstiem apkurei, bet gan energoefektivitātes pasākumiem. Lai racionāli izmantotu enerģiju, pašvaldībām vajadzētu izstrādāt savu novadu un pilsētu energoplānu.
Tomēr visi šie pasākumi negūs vēlamos rezultātus, ja nemainīsies pašu iedzīvotāju domāšanas veids. Piemēram, diskutējot par dzīvokļu īpašnieku visai niecīgo atbalstu sava nama siltināšanai, nākas secināt, ka viņi parasti neuzticas pārvaldniekam, bažījas par darbu kvalitāti, baidās no kredītsaistībām, kā arī nesaskata savu iespējamo pienesumu visas valsts energoresursu racionālā izmantošanā.
Pētījuma autori uzskata, ka dažādu energoefektivitātes politikas instrumentu ieviešanai, lai īstenotu iepriekš minētās ieceres, ik gadu līdz 2020. gadam nepieciešami apmēram 29 milj. latu, tostarp politikas procesiem un energoefektivitātes jomas administrēšanai, fiskāliem instrumentiem, iedzīvotāju izglītošanai, zinātnei un pētniecībai, valsts un pašvaldību investīcijām.
Avots:Jānis Kalns, LV.lv
