Gadu no gada aizvien aktuālāks kļūst jautājums par pieejamā darbaspēka samazināšanos un daudzi darba devēji dalās ar savu pieredzi par to, ka ir ļoti grūti atrast darbiniekus, it īpaši labus speciālistus, un situācija kļūst arvien sarežģītāka un izaicinošāka.

Tas zināmā mērā ir radījis vidi, kurā darba devēji ir spiesti cīnīties par darbiniekiem – lai noturētu esošos darbiniekus, tiek aktīvāk domāts par darbinieku labbūtību, elastīga darba laika iespējām, kā arī iespēju robežās risināti atalgojuma paaugstināšanas un dažādu papildu labumu piemērošanas jautājumi.

Pēcpandēmijas periodā, kā arī globālo ģeopolitisko un ekonomisko satricinājumu ietekmē, darbinieku vidū ir notikusi zināma vērtību pārskatīšana, strādājošie lielāku uzmanību pievērš labas emocionālās pašsajūtas jautājumiem darbā, labam iekšējam mikroklimatam uzņēmumā. Darbinieki kopumā ir kļuvuši prasīgāki, arī kritiskāki pret darba devējiem. Viņu atvērtība jaunām nodarbinātības alternatīvām, kas nodrošina ne tikai augstākus ienākumus un pievilcīgākus papildu bonusus, bet arī labākus darba apstākļus, zemāku stresa līmeni un lielāku darba laika elastību, ir palielinājusies. Darbinieki, salīdzinot ar pandēmijas laiku, kopumā jūtas drošāki par savas darbavietas stabilitāti, turklāt ir skaidrs, ka jaunu darbinieku piesaiste uzņēmumam noteikti izmaksā vairāk nekā centieni tos noturēt.

Varētu domāt, ka šādā situācijā darba ņēmēji zināmā mērā var uzstādīt savus noteikumus un mierīgi darīt savu darbu bez lieka stresa par savas darbavietas saglabāšanu. Tomēr pētījumu kompānijas Kantar aktuālā pētījuma rezultāti iezīmē nedaudz citu ainu – lai gan situācija, salīdzinot ar pirms pieciem gadiem veikto pētījumu, ir uzlabojusies, liela daļa darbinieku joprojām strādā paaugstinātas darba slodzes un augsta stresa apstākļos, tāpat daļa strādājošo darbā ir saskārušies ar dažādām profesionālās “izdegšanas” pazīmēm, turklāt salīdzinoši liela daļa darbinieku joprojām nebūtu gatavi runāt ar savu darba devēju par piedzīvotām “izdegšanas” pazīmēm.

41% darbinieku pēdējā gada laikā darbā ir piedzīvojuši “izdegšanas” pazīmes

Kantar veiktā pētījuma rezultāti atklāj, ka 41% darbinieku pēdējā gada laikā darbā ir piedzīvojuši kādas «izdegšanas» pazīmes, vienlaikus līdzīgs skaits strādājošo (42%) tās nav piedzīvojuši.

Pozitīvi vērtējams fakts, ka piecu gadu laikā, t.i., kopš 2018. gada, kad tika veikts iepriekšējais mērījums, būtiski ir samazinājies to darbinieku īpatsvars, kuri ir piedzīvojuši kādas «izdegšanas» pazīmes (attiecīgi no 48% uz 41%), tomēr jāapzinās, ka šo strādājošo īpatsvars joprojām ir ļoti augsts.

Salīdzinoši biežāk “izdegšanu” pēdējā gada laikā darbā ir piedzīvojušas sievietes, darbinieki vecumā no 25 līdz 34 gadiem, vadītāji un augstākā līmeņa speciālisti, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu, kā arī izglītības jomā nodarbinātie, mazajos uzņēmumos (10 – 49 darbinieki) strādājošie, tie darbinieki, kuri nedēļā strādā 41 un vairāk stundas un savu darba slodzi vērtē kā pārāk augstu, tie strādājošie, kuri nav apmierināti ar savu pašreizējo darbu un apsver darba maiņas iespējas, un arī tie, kuri savu emocionālo labsajūtu dzīvē kopumā un darbā raksturo kā negatīvu.

Interesanti, ka vīrieši un arī tie strādājošie, kuru ģimenēs aug bērni līdz 18 gadu vecumam, salīdzinoši biežāk ir norādījuši, ka pēdējā gada laikā “izdegšanas” pazīmes darbā nav piedzīvojuši. Tās vidēji biežāk nav piedzīvojusi arī tie darbinieki, kuri strādā tikai attālināti (mājās), apgāžot visai izplatīto viedokli, ka tieši attālinātais darbs ir viens no faktoriem, kas veicina strādājošo “izdegšanu”.

Izplatītākās “izdegšanas” pazīmes ir pastāvīgs fizisks vai emocionāls nogurums, kā arī nevēlēšanās uzņemties jaunus pienākumus

Darbinieki salīdzinoši visbiežāk uzsver tādas potenciālas “izdegšanas” pazīmes kā pastāvīgs fizisks vai emocionāls nogurums, kā arī nevēlēšanās uzņemties jaunus pienākumus. Ar šīm pazīmēm ir saskārušies vairāk nekā 40% strādājošo.

Vairāk nekā 1/3 darbinieku nespēj koncentrēties, pastāvīgi dzīvo ar trauksmes sajūtu, darba dēļ nespēj aizmigt un agresīvi reaģē pat nelielu problēmu gadījumā.

Katrs ceturtais strādājošais stresa mazināšanai lieto alkoholu, kā arī ir saskāries ar ēšanas traucējumiem. Savukārt aptuveni katrs piektais darbinieks trauksmes mazināšanai lieto bezrecepšu vai recepšu medikamentus, vai regulāri slimo. Katrs desmitais apmeklē kādu speciālistu (psihologu, psihoterapeitu, psihiatru u.tml.).

Kantar Lielo klientu direktore, socioloģe Signe Kaņējeva skaidro: “Aplūkojot datus dinamikā, redzams, ka emocionāls nogurums, nevēlēšanās uzņemties jaunus pienākumus, nespēja koncentrēties, nespēja aizmigt darba dēļ, agresīva reakcija pat nelielu problēmu gadījumā, strādājošo vidū kopumā ir minēta būtiski retāk nekā pirms pieciem gadiem veiktajā pētījumā, kas vērtējams pozitīvi. Tomēr uzmanīgu dara fakts, ka emocionālās veselības problēmas salīdzinoši biežāk nekā iepriekš tiek risinātas ar dažādu bezrecepšu vai recepšu medikamentus lietošanu.”

Kopumā dažādas izdegšanas pazīmes darbā salīdzinoši biežāk ir piedzīvojuši tie darbinieki, kuri ir neapmierināti ar pašreizējo darbu, neapmierināti ar savu darba un personīgās dzīves līdzsvaru, kuri uzskata, ka viņu pašreizējā darba slodze ir pārāk augsta, un, kuri apsver iespēju tuvākā gada laikā mainīt pašreizējo darbu, kā arī te darbinieki, kuri savu emocionālo labsajūtu dzīvē kopumā un arī darbā raksturo kā negatīvu.

Kā zināms, ilgstošs stress, paaugstināta darba un mājas dzīves slodze, atbalsta trūkums, augsta atbildības sajūta un izolēšanās, kā arī nepietiekama atpūta, var novest pie enerģijas izsīkšanas un noguruma sajūtas, kas savukārt var veicināt “izdegšanas” sindromu. Šiem jautājumiem darba vidē ir jāpievērš uzmanība. Līdz ar to gan darbiniekiem pašiem, gan arī viņu draugiem, kolēģiem, darba devējam būtu jāpamana šādas pazīmes, un nepieciešamības gadījumā jau laicīgi jācenšas risināt situāciju, pēc iespējas līdzsvarojot darba slodzi, strādājot elastīga darba režīmā, vairāk laika atvēlot atpūtai un hobijiem, lai varētu atjaunot darbā iztērētos organisma resursus.

Darbinieki ar savu darba devēju ne pārāk labprāt runātu par profesionālo “izdegšanu”

Gandrīz puse (46%) darbinieku būtu gatavi runāt ar savu darba devēju par profesionālās “izdegšanas” pazīmēm, savukārt 40% par šiem jautājumiem nebūtu gatavi runāt.

Dati liecina, ka darbinieki piecu gadu laikā, t.i., kopš 2018. gada, kad tika veikts iepriekšējais mērījums, ir kļuvuši zinošāki, atvērtāki un drošāki – šo gadu laikā būtiski ir samazinājies to darbinieku īpatsvars, kuri nebūtu gatavi runāt ar darba devēju par profesionālās “izdegšanas” pazīmēm (attiecīgi no 47% uz 40%). Vienlaikus iezīmējas tendence pieaugt to strādājošo īpatsvaram, kuri būtu gatavi runāt ar savu darba devēju par šiem jautājumiem (attiecīgi no 42% uz 46%), kas vērtējamas kā pozitīvas pārmaiņas darba vidē un organizāciju kultūrā.

Vidēji biežāk gatavi runāt par savām “izdegšanas” pazīmēm darbā būtu darbinieki vecumā no 25 līdz 34 gadiem, vadītāji, augstākā līmeņa speciālisti (atceramies, šo grupu pārstāvji salīdzinoši biežāk ir arī saskārušies ar “izdegšanas” pazīmēm), strādājošie ar augstiem (1301 EUR un vairāk) personīgajiem ienākumiem mēnesī, informācijas un komunikācijas pakalpojumu, finanšu un apdrošināšanas, kā arī izglītības jomā strādājošie, darbinieki, kuri kopumā ir apmierināti ar savu pašreizējo darbu, un kuri uzskata, ka viņiem ir pieaugušas iespējas atrast labāk apmaksātu darbu savā jomā, tāpat tie, kuri savu pašreizējo emocionālo labsajūtu darbā raksturo kā kopumā pozitīvu.

Raksturīgi, ka salīdzinoši retāk par savām “izdegšanas” pazīmēm ar darba devēju būtu gatavi runāt strādnieki, administratīvo un apkalpojošo dienestu, veselības un sociālās aprūpes jomu darbinieki, mikro (1 – 9 darbinieki) uzņēmumos strādājošie, darbinieki, kuri kopumā ir neapmierināti ar savu pašreizējo darbu, un kuri uzskata, ka viņiem nav pieaugušas iespējas atrast labāk apmaksātu darbu savā jomā, kā arī tie, kuri savu pašreizējo darba slodzi vērtē kā pārāk zemu, un savu emocionālo labsajūtu dzīvē kopumā un arī darbā raksturo kopumā negatīvi.

“Kopsavelkot, tas nozīmē tikai vienu – darba devējiem līdzās citiem darba vides aspektiem šobrīd it īpaši ir jāpievērš uzmanība ar darbinieku labbūtību saistītajiem jautājumiem, tai skaitā piedāvājot tieši ar garīgo un fizisko veselību saistītus labumus”, skaidro S.Kaņējeva.