Par internātskolām kā padomju laika atavismu, kam nav vieta 21. gadsimtā, runāts daudz. Taču tie, kuru bērni mācās un dzīvo šajās mācību iestādēs, uzskata – tām ir sava vieta un loma izglītības sistēmā. Jo ir gadījumi un apstākļi, kad internātskola ir kā glābējs un atbalsts. Arī audžuģimenēm. Tā, kā tas ir Kandavas novadā, kur ir attīstīta šī kustība un ārpus ģimenes nav neviena bērna, raksta NRA.lv.
Lai gan no šā gada valsts pārtrauca internātskolu finansēšanu, Kandavas internātvidusskola turpina darboties. «Divus mēnešus vēl strādājam tā, kā to esam darījuši līdz šim. Taču dome pašlaik risina ēdināšanas jautājuma finansiālo pusi, jo tā tagad ir uz pašvaldības pleciem. Tā nav maza summa, teju trešā daļa no skolai atvēlētā budžeta. Tādas naudas vietvarai nav, tāpēc tiks lemts, kurus un cik daudz ēdinās par velti. Katrā ziņā novada domei galvassāpes lielas, lai nodrošinātu izglītības iestādes apsaimniekošanu, jo, lai skola dzīvotu, gadā vajadzīgi 600 000 eiro,» skaidro Kandavas internātvidusskolas direktore Elita Lavrinoviča, uzsverot, ka te mācās vairāk nekā 300 bērnu un tos nav iespējams ar vienu rāvienu sadalīt pa citām izglītības iestādēm. Vienīgais, kas panākts, ka Kandavas novada dome var prasīt līdzmaksājumu no tām pašvaldībām, kuru bērni (mazturīgie, bāreņi) te mācās un dzīvo – kopumā 104. Sliktākā ir neziņa – nav saprotams, vai būs iespējams kāds atbalsts no valsts. Ja īstenojas sliktākais scenārijs, būs jānosaka līdzmaksājums – arī par audžuģimeņu un aizbildnībā esošajiem skolēniem.
Tas attieksies arī uz Signi Ezeriņu, kura jau astoņus gadus ir audžumamma trim meitenēm. Šobrīd viena no viņām mācās internātvidusskolas 9. klasē. Viņa skolā paliekot visu nedēļu, tikai brīvdienās ir mājās. Sākotnēji arī darbadienu vakaros bijusi kopā ar citiem mājiniekiem, taču radušies nopietni sarežģījumi attiecībās ar māsu un audžumāsu, tāpat arvien vairāk izpaudusies vēlme visu uzskatīt par savu, ieskaitot to, kas ir citu kabatās. Problēmas samilzušas tiktāl, ka Signe sapratusi – kaut kas jādara. Viens no variantiem – rakstīt atteikumu (to audžuvecāki drīkst darīt) un atvadīties no bērna. Tas gan būtu sliktākais variants, jo negribētos, ka viņu sāk mētāt no vienām rokām citās. Šādiem «bērniem staigātājiem» raksturi un sliktie paradumi vēl vairāk nostiprinās, ir pārliecināta Signe Ezeriņa. Pēc konsultēšanās ar speciālistiem izlēmusi, ka meitenei jāmācās internātskolā un jāpaliek tajā arī pa nakti. Tas tiešām izrādījies labākais risinājums visiem – arī viņai pašai, jo skolā savas uzkundzēšanās un izrīkošanas tieksmes pievaldot. Arī abas pārējās meitenes (vecākā mācās Kandavas tehnikumā, jaunākā – Zemītes pamatskolā) ir kļuvušas krietni mierīgākas. Signe neslēpj, ka visām meitenēm ir smaga pagātne aiz muguras, viņas pārcietušas fizisku un emocionālu vardabību, līdz ar to psiholoģiskie traucējumi gandrīz neizbēgami.
Pat tādām pieredzējušām audžuģimenēm, kādi ir Ezeriņi, katrs audžubērns bijis zināms izaicinājums – kopumā tādi bijuši pieci. Visādi gājis – gan labi, gan ne tik labi. No savas pieredzes varot teikt – sociālie dienesti ne visur var būt klāt tik dziļi, kā vajadzētu. Ja viens no bērniem, kas nonācis viņu mājās, būtu jau no 1. klases gājis internātskolā un tikai brīvdienās atgriezies mājās, tad tajā ģimenē nebūtu noticis tas, kas ir noticis. Proti, visi mituši vienā telpā, un astoņgadīgā meitene ar lielo brāli, kam ir spēcīga garīgā atpalicība, gulējusi vienā gultā. Tas, kas tur notika, kļuva zināms tikai vēlāk, un brālis pašlaik izcieš sodu apcietinājumā. Kad Signe vaicājusi, kāpēc tik vēlu viss atklājies, tās pašvaldības bāriņtiesa atbildējusi, ka nevarējuši tikt iekšā, jo tēvs ar dakšām stāvējis durvīm priekšā. Tā tas notiek. Un tādu gadījumu ir ne viens vien.
Skolas direktore skumji pasmaida – Labklājības ministrijai tas šķietot nesavienojami: internātskolas un audžuģimene?! Taču vai šis gadījums nav liecība tam, ka tām ir sava vieta? Jo šajā skolā ir gan atbalsta personāls, gan pieredze, kā tikt galā ar dažādām problēmām.
Aisma Orupe
Foto: Pexels
