Jautājums par Latvijas izglītības sistēmu pēdējā laikā ir kļuvis īpaši aktuāls, ņemot vērā mazo lauku skolu slēgšanu, pedagogu nepietiekamo atalgojumu un neskaidro izglītības sistēmas vīziju. Šobrīd izglītība darbojas abstrakti no dzīves, nepilda tās funkcijas, kas būtu nepieciešamas tālākas valsts attīstībā. Tas, ka izglītības sistēma ir jāmaina, nav apspriežams, drīzāk rodas jautājums, kā to panākt? Kā veicināt skolēnu motivāciju, augstskolu konkurētspēju, skolotāju izaugsmi un izglītības kā nozares attīstību?
Pēdējo gadu laikā, samazinoties bērnu skaitam, tiek slēgtas vairākas mazo lauku skolas, kas noved pie tā, ka bērniem ir daudz grūtāk iegūt izglītību. Vecākiem nākas domāt par veidu, kā nogādāt bērnus līdz tuvākajai skolai, kas, savukārt, veicina iedzīvotāju aizplūšanu uz pilsētām. Par galveno iemeslu lauku skolu slēgšanai tiek minēts finanšu trūkums, bet kur tad ir īstā problēma? Manuprāt, izglītības sistēma Latvijā ir ļoti vecmodīga, no padomju laikiem saglabājusies stīva un lēna pārvaldes sistēma, kurā pārāk liela loma tiek piešķirta novecojušām vērtībām. Pašlaik Latvijā nepieciešama skaidra vīzija un mērķis, uz kuru nepieciešams tiekties. Jāsāk tieši ar mazo skolu atbalstīšanu, ieguldot naudu skolotāju izaugsmē, kas sekojoši sniegtu viņiem iespēja pārkvalificēties.
Somijā pedagogu profesionālajā izglītošanā ik gadu tiek investētas lielas summas, kamēr Latvijā pedagogiem ik gadu jācīnās par konkurētspējīga atalgojuma piešķiršanu. Nedrīkst pieļaut, ka skolotāja darbu nomāc nebeidzama cīņa par izdzīvošanu. Nepieciešams domāt tālredzīgi, politiski ir jāpieņem lēmums, kā nodrošināt, lai skolotāji kļūtu labāki un būtu motivēti strādāt, rūpējoties par izglītības pieaugošu kvalitāti. Ir jārada tādi apstākļi, lai šīs mazo lauku skolas maksimāli saglabātu, jo mēs – latvieši nedrīkstam pieļaut situāciju, kurā mūsu lauki ir nolemti izmirstībai.
Tikpat liela vērība ir jāpievērš profesionālajai izglītībai. Nav noslēpums, ka profesionālās izglītības prestižs valstī ir zems. Sabiedrībā saglabājies iesīkstējis uzskats, ka tiem, kas pēc vidusskolas neizvēlas augstskolu ir netalantīgi un nesekmīgi, taču īstenā problēma ir tas, ka vidusskolēni netiek motivēti mācīties tālāk. Daudzi dodas uz ārzemēm, jo neredz Latvijā nedz kvalitatīvas izglītības iespējas, nedz nākamās darba vietas. Lai risinātu šo problēmu, nepieciešams sākt ar profesionālas izglītības jomas sakārtošanu, veikt tās kvalitātes uzlabošanu, pieejamību un efektivitāti. Veicināt sadarbību ar uzņēmējiem un darba devējiem, pielāgojot mācību programmu reālajai tirgus situācijai. Nevar būt situācija, kad darba devēji sūdzas par kvalificētu tehnisko darbinieku trūkumu un tajā pašā laikā Latvijā ir pilns ar bezdarbniekiem.
Nenoliedzami svarīga ir visas izglītības sistēmas uzlabošana. To nepieciešams pielāgot šī brīža tirgus situācijai un ekonomiskajiem apstākļiem. Svarīgi, lai mācību iestādes spēj audzināt kvalificētu nākamos darbiniekus un nodrošināt, ka viņu prasmes atbilst reālajām darba tirgus vajadzībām. Šobrīd mēs gatavojam zinātniekus, bet mums nepieciešami praktiķi. Nav vērts saražot neskaitāmus juristus un ekonomistus, kas nereti pēc studijām nezina ko iesākt ar savu diplomu, tā vietā valstij nepieciešams domāt ilgtermiņā. Dažādot studiju programmas, palielināt augstskolu budžetu vietu skaitu un rūpēties, lai skolēni ar interesi un vēlmi apgūtu profesijas, kurās nākotnē reāli būtu iespējams arī strādāt.
Jāatgādina, ka jau no vēsturiskiem laikiem izglītībā kā galvenā funkcija kalpo mērķis palielināt skolēnu konkurētspēju un sniegt tiem kvalitatīvas prasmes un iemaņas turpmākai dzīvei. Tāda situācija, kurā šī funkcija nedarbojas pilnvērtīgi nav pieļaujama, bet ar nožēlu jāatzīst, ka Izglītības ministrijai (IZM) jau ilgstoši nav tālredzīgas un mērķtiecīgas izglītības politikas. Laikā, kad citas valstis investē izglītības nozarē pat līdz 30 reizēm vairāk par Latviju, mūsu izglītības iestādes un pedagogi cīnās par izdzīvošanu. Nepieciešams mainīt vecos uzskatus un ieviest jaunas reformas, kas kalpotu kā atspēriena punkts kvalitatīvai un mērķtiecīgai izglītībai.
