Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā (RAPLM) turpinās Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas (LIAS) līdz 2030. gadam sabiedriskā apspriešana. Pēdējā diskusijā tika spriests par Latvijas ekonomisko kapitālu. Diskusija par Latvijas ekonomikas attīstību ilgtermiņā faktiski bija spriešana par visu stratēģiju kopumā, jo ekonomiskā kapitāla analīze caurvij šo dokumentu.
Pieci kapitāli attīstības plānošanai
Kā jau minēts, stratēģijas izstrādes autori piedāvā piecu kapitālu pieeju attīstības plānošanā: cilvēkkapitāls, ekonomikas kapitāls, sociālais kapitāls, dabas kapitāls un telpiskā perspektīva. Definējot ilgtermiņa mērķus, nosakot, kas jāsasniedz 2030. gadā, eksperti ir izvirzījuši Latvijai uzdevumu saglabāt līderpozīcijas Eiropas Savienībā (ES) atjaunojamo enerģijas resursu izmantošanā un pilnībā attīstīt zaļās ekonomikas potenciālu, to palielinot līdz 9% no iekšzemes kopprodukta. Tāpat eksperti uzskata, ka Latvijā nepieciešams attīstīt inovatīvus un eksportējošus mazos un vidējos uzņēmumus (MVU), kuri būtu vadošie visā ES un apmierinātu klientu un patērētāju nemitīgi mainīgās vajadzības, komersantu īpatsvaru palielinot līdz 40% no visiem MVU.
LIAS sadaļā “Masveida jaunrade un inovatīva ekonomika” norādīts: “Latvijai būtu jāattīsta inovācijas sistēmu piedāvājuma daļa, t.i., kompāniju spējas ieviest tirgū pakalpojumus un produktus, kas apmierina klientu un patērētāju vajadzības. Pasaules pieredze rāda, ka aptuveni 73% no industriālajām inovācijām nepārtop veiksmīgos industriālos produktos nevis tāpēc, ka tie nav tehnoloģiski izcili, bet gan tāpēc, ka tie neuzrunā lietotāja vajadzības. Ņemot vērā Latvijas kā mazas valsts relatīvi mazos zinātnes un I&A resursus, nepieciešams radīt lietotāju virzītām inovācijām pakārtotu inovāciju sistēmu. Šī domāšana ietver gan izpratni par lietotāju vajadzībām, gan lietotāju sistemātisku iesaisti inovāciju procesā.”
Tendences bez detaļām
Jautājot dažādiem ekspertiem par LIAS, skan arī viedoklis, ka šī stratēģija nav jāuztver kā plāns, kas nosaka prioritātes, atbalstāmās un attīstāmās nozares, bet LIAS vairāk ir filozofija, kam jābūt Latvijas ilgtermiņa attīstības pamatā. Tāpēc LIAS tiek uztverta dažādi – atsevišķu nozaru speciālisti ir izteikušies, ka vēlas redzēt šai stratēģijā krietni lielāku konkrētību.
Stratēģijas ietvaros ilgtermiņš definēts kā viena paaudze, 20-25 gadi. “Mēs stratēģijā uzsvērām neizbēgamas un nenovēršamas tendences,” sabiedriskajā apspriešanā skaidroja LIAS redakcijas grupas vadītājs, asociētais profesors Roberts Ķīlis. “Skatījāmies, kā šīs tendences rada izaicinājumus, draudus un iespējas; skatījāmies rīcības virzienus, kas samazina draudus, maksimāli palielina iespējas, un aprakstījām konkrētus tūlītējus soļus, ko var īstenot un redzēt rezultātu. Ilgtspējas definīcija ir ekonomiska definīcija, kurā raugāmies uz attīstību kā kapitāla izmantošanu un vairošanu. Īstermiņa domāšana, kas raksturīga daudziem šai valstī, sarežģī sarunas par ilgāka laika jautājumiem, mēs atliekam, nerisinām, gan jau pēc dažiem mēnešiem, gan jau pats par sevi, tad jau redzēs…” uzsver R. Ķīlis. “Tāpat mums raksturīga sabotāžas pieeja daudzās jomās, kurās, reducējot jautājumu uz nenozīmīgām detaļām, tiek nogalināti principi, idejas, nereti tos pārvēršot izsmieklā, falsificējot. Ilgtermiņa jautājumos detaļas nav iespējams iekļaut,” norāda R. Ķīlis.
Tomēr vairāki sabiedriskās apspriešanas dalībnieki netieši viņam oponēja, prasot konkrētību, atsevišķu nozaru analīzi. Valsts kancelejas direktores vietniece valsts pārvaldes attīstības un politikas koordinācijas lietās Baiba Pētersone, uzsverot, ka viņa runā kā šīs valsts pilsone, nevis valsts iestādes pārstāve, pauda viedokli, ka stratēģijai būtu cita vērtība, ja tajā valsts attīstība tiktu aplūkota, izejot no reālām tautsaimniecības nozarēm, norādot, kādas katrai nozarei ir perspektīvas. Stratēģijai būtu lielāka jēga, ja tajā tiktu analizēts, kas mums ir un ko var pārdot. B. Pētersone kritiski izteicās, ka šāda vispārināta stratēģija varētu derēt jebkurai valstij, bet pietrūkst atbilžu uz galvenajiem jautājumiem: Kurp valsts virzās? Ar ko sadarboties, kur pielikt savu spēku?
Mūsu darbošanās ir dēļu zāģēšanas līmenī
Ekonomika ir cieši saistīta ar cilvēkkapitālu. LIAS norāda, ka Latvijas un citu Eiropas valstu konkurētspēju mazina Āzija, kas ne tikai spēj piedāvāt lētāku darbaspēku, bet arī mērķtiecīgāk investē zināšanās un tehnoloģijās. Arī Latvija arvien vairāk zaudēs savas lētā darbaspēka priekšrocības, un standartizēti ražošanas un pakalpojuma procesi, visticamāk, arvien plašāk tiks pārvietoti uz Āzijas valstīm.
Valsts cilvēkkapitāls ir vidējais iedzīvotāju talantu un spēju apjoms, palielināts ar ekonomiski aktīvo cilvēku skaitu. “Latvijā cilvēkkapitāls ir vidēji labs, izlietojums ir ļoti augsts, pat nenormāli augsts, jo visi cilvēki strādā, turklāt strādā līdz lielam vecumam,” situāciju raksturo R. Ķīlis. “Mums nav tādu iespēju kā Izraēlai, kura var iegūt daļu no tā dēvētajiem ultraortodoksālajiem vai arābiem, kuri nav iekļauti darba tirgū, un mēģināt kompensēt darba roku trūkumu. Latvijai atliek tikai darba ražīgums.”
Tomēr stratēģija secina, ka ar darba ražīgumu Latvijā ir lielas problēmas. “Neraugoties uz samērā lieliem ieguldījumiem izglītībā, Latvijai starp visām ES valstīm ir vislielākais tirdzniecības deficīta īpatsvars pret iekšzemes kopproduktu. Jauninājumu un darba produktivitātes ziņā Latvija būtiski atpaliek no vecajām Eiropas Savienības dalībvalstīm un ASV. Mūsu cilvēkkapitāls netiek pilnvērtīgi izmantots. Ja tas nav spēcīgs jaunradē, netiek kāpināts valsts radošais kapitāls un netiek attīstītas spējas radīt jauninājumus.”
R. Ķīlis prognozē: par spīti tam, ka mēs strādājam garas stundas, joprojām, arī 2020. gadā, Latvijā būs zema produktivitāte. “Mūsu darbs un tā kvalifikācija ir neadekvāta; lielākā daļa cilvēku Latvijā strādā zemas vai vidēji zemas pievienotās vērtības sektoros. Zāģējam dēļus un taisām tomātu mērces. Tā strādādami, neko daudz nevaram saražot, 82% mūsu darbošanās – tā ir kokrūpniecība dēļu zāģēšanas līmenī, vienkārša lauksaimniecība. Mums ir jādomā, kā lielāko daļu cilvēku pārvirzīt uz vidējas un vidēji augstas pievienotās vērtības sektoriem. Ja skolotājs bezdarbnieks gatavojas strādāt par zāģētāju, tad tas ir pilnīgi pretēji mūsu virzībai, jo tā ir diskvalifikācija. Ražīgums ir galvenā Latvijas ekonomikas problēma, bet tā ir jārisina,” norāda R. Ķīlis. Savukārt B. Pētersone diskusijā norādīja, ka jau gadiem dažādās auditorijās, plānos un stratēģijās tiek runāts par augstu pievienoto vērtību. “To mēs visu laiku skaitām kā mantru, bet ir grūti šīm teorijām noticēt, jo nekas nemainās.”
Darba tirgū nāksies iesaistīt vecākus cilvēkus
LIAS skaidro: “Cilvēkkapitāla turētāji ir indivīdi un uz līgumu pamatiem darba devēji, kas vienojas par tā izmantošanu un atdeves ieguvuma sadalījumu. Ilgtermiņa stratēģijai jāparedz indivīdu motivācija sava cilvēkkapitāla attīstībā, darba ņēmēju un darba devēju ieinteresētība tā efektīvākā izmantošanā. Iemaņas un kompetences jāattīsta gan tāpēc, ka tās veicina produktivitāti, gan arī tāpēc, ka zemākas kvalifikācijas darbiniekiem ļauj izrauties no apburtā mazu ienākumu un pat nabadzības loka. Ņemot vērā sabiedrības novecošanos, kas prasīs maksimāli izmantot visu Latvijā pieejamo cilvēkkapitālu (līdz ar to arvien vairāk arī gados vecākus cilvēkus), daudz lielāku uzsvaru vajadzētu likt uz pieaugušo izglītošanu un darba vietā iegūtā kapitāla ietekmes kāpināšanu.”
Ar cilvēkkapitālu vien nepietiks, uzsver R. Ķīlis, jāļauj tam izpausties inovatīvi, kas ļaus mainīt ekonomisko struktūru – lauzt veco, mainīt uz jauno. Vienus uzņēmumus slēgt, citus dibināt no jauna. R. Ķīlis iepazīstināja diskusijas dalībniekus ar dažiem salīdzinošiem skaitļiem: “Latvijā vidējā cilvēkkapitāla vērtība ir 90 000 dolāru; ja runā par stundu likmēm, Vācijā darbaspēka izmaksas ir gandrīz četras reizes lielākas nekā Baltijas valstīs. Tātad Vācijā darbaspēks ir dārgs, bet tas vienlaikus valstij ļauj eksportēt. Tas ir paradokss, bet acīmredzot investīcijas šādā cilvēkkapitālā dod ļoti lielu atdevi.”
Jāatbalsta inovācijas un masveida jaunrade
Latvija būtiski atpaliek pētniecības jomā, secināts LIAS. Latvijas stratēģijai ir jābūt vērstai uz inovācijas veicināšanu, nevis vienkārši brīvo tirgu: nepieciešama politika inovācijas atbalstam, masveida jaunradei. Universitāšu izpēti velk uz priekšu tirgus prasības, nevis stumj zinātnieku idejas.
“Globālās konkurences apstākļos arvien svarīgāk ir veidot atvērtas inovāciju sistēmas, kas veicinātu straujāku jaunāko zināšanu izplatību, kā arī likvidētu dažādās zināšanu ieguves barjeras. Latvijas augstskolām un pētniecības institūtiem jābūt pēc iespējas atvērtākiem un jāveicina zināšanu izplatīšanās gan nacionālā, gan Baltijas jūras reģionā. Izglītības un pētniecības iestādēm jāveido un jāuztur platformas, ar kuru palīdzību zināšanas kļūtu pieejamas Latvijas uzņēmumiem. Jāveicina mazo un vidējo uzņēmumu sadarbība jauninājumu radīšanā un ieviešanā,” norādīts LIAS.
Raksturojot Latvijas ekonomisko kapitālu, R. Ķīlis secina: tam ir vidēji augsts potenciāls, bet pašreizējais izlietojums – vidēji zems. Ekonomiskais potenciāls ir augsts, jo ir laba cilvēkkapitāla bāze un izdevīgs valsts ģeogrāfiskais novietojums, Latvijas resursi kļūst nozīmīgāki un tiek novērtēti. Tai pašā laikā uzņēmumu radīšanas un likvidēšanas ziņā viss notiek lēni, sarežģīti, ar “paģirām”.
“Bet sociālais kapitāls mums ir vissliktākais, ar krītošu vērtību, mēs ieejam klasiskas novecojošas sabiedrības statusā. Vai nu samierināmies ar iedzīvotāju skaita kritumu un dzīvojam tālāk, vai arī izmantojam imigrāciju,” norāda R. Ķīlis. “Ja nekas netiks uzsākts, demogrāfiskā slodze palielināsies, ekonomiskā attīstība palēnināsies.”
Loģistikas konsolidācija
Vairāki sabiedriskās apspriedes dalībnieki aicināja stratēģijā tomēr definēt prioritātes. Satiksmes ministrijas pārstāve Inta Rozenšteina jautāja – vai pozicionēsim Latviju kā tranzīta valsti, norādot, ka tam ir potenciāls. Latvijas Loģistikas asociācijas valdes priekšsēdētājs Aivars Tauriņš, vērtējot Latvijas attīstību no loģistikas viedokļa, norādīja, ka gaisa transporta jomā jācentrējas tikai uz vienas lidostas attīstīšanu. “Līdzīgi ir ar ostām, kur liela loma specializācijai, jo nevar būt tā, ka gan Rīgā, gan Ventspilī ir konteineru termināļi – tā ir līdzekļu izšķērdēšana. Nav pareiza pieeja, ka katra osta apstrādā naftas kravas, katra – ogļu kravas. Ko padod, to ņem pretī. Ostās saimnieko pašvaldības, kas darbojas, vadoties no savām vietējām interesēm, un tām nav plašākas stratēģijas. Milzīga bagātība ir mūsu dzelzceļš, jo esam vienā dzelzceļa sistēmā ar visu bijušo PSRS. Šajā transportā ir nākotne, pašlaik dzelzceļu diemžēl neizmantojam tā, kā to vajadzētu gan pasažieru, gan kravu pārvadājumiem Baltijas iekšienē. Būtu ko mācīties no Vācijas,” norāda A. Tauriņš.
Avots: Daina Īveja / LV.LV
