Eiropas Komisijas ziņojums par Igaunijas izredzēm iekļūt Eiropas Ekonomikas un monetārajā savienībā (EMS), tādējādi sasniedzot Eiropas Savienības dalībvalstu ekonomiskās integrācijas augstāko pakāpi, gaidāms 12. maijā. Jau marta beigās Komisijas priekšsēdētājs Žozē Manuels Barrozu Igaunijas premjeram apliecināja savu atbalstu un atzinību par virzību uz šā mērķa sasniegšanu.

Gandrīz tajā pašā laikā Latvijas valdība, jau trešo reizi pagarinot iestāšanās termiņu eirozonā, pieņēma lēmumu, ka tam jānotiek 2014. gada 1. janvārī.
Kādas ir igauņu izredzes? Kā ziemeļu kaimiņu iekļūšana eirozonā varētu ietekmēt mūsu valsts nākotni? Uz šiem un citiem jautājumiem intervijā atbild a/s “SEB banka” padomnieks un Ministru prezidenta Valda Dombrovska ārštata padomnieks finanšu un ekonomikas jautājumos Andris Vilks.

Igaunijas uzņemšana eirozonā – morālas dabas jautājums

Kā vērtējat Igaunijas iespējas iekļūt eirozonā jau šogad?

Igaunijas jautājums ir ļoti aktuāls. Tā būs viena no skaļākajām ziņām, visticamāk, maijā. Igauņi jau labu laiku pārliecinoši virzās uz iekļūšanu eirozonā. Kritēriji, kas nepieciešami eiro ieviešanai, Igaunijai būs atbilstoši visām prasībām. Tam palīdzēja arī ekonomikas kritums, jo varēja padzīt cenas uz leju. Tieši inflācijas līmenis igauņiem bija galvenais traucēklis eiro ieviešanai.

Pretstatā Igaunijai milzīgas problēmas ar budžeta deficītu un ārējo parādu ir Grieķijā, arī Portugālē, Spānijā un Itālijā neklājas labi. Tagad, kā saprotu, atklājies, ka datu noklusēšanas dēļ sliktāka situācija ir arī Bulgārijā; tas vairāk izgaismosies tuvāko nedēļu laikā.

Tādēļ Eiropas Savienības vadītājiem var rasties lielas bažas – vai eirozonā vajag uzaicināt jaunus dalībniekus, ja tajā jau ir tik daudz problēmu?

Kaut arī Igaunija būtu vienīgā Eiropas Savienības valsts, kura vispār visā pilnībā atbilstu Māstrihtas kritērijiem?

Domāju, ka šis ir ļoti grūts laiks Eiropas Centrālās bankas un Eiropas Komisijas vadošajām personām – šo nedēļu gaitā atrast formulējumu tam, kas notiek Igaunijā. Jo nav šaubu, ka tehniski Igauniju nevar neaicināt eirozonā. Paredzu, ka tiks izteiktas konkrētas bažas (un tās jau tagad dzirdamas) – kaut arī Igaunijas ekonomika atbilst visiem kritērijiem, Eiropas Komisija nav pārliecināta, ka, ņemot vērā dzīves līmeņa atpalicību no vidējiem Eiropas Savienības standartiem, igauņi ilgtermiņā būs spējīgi savu inflācijas rādītāju noturēt noteiktajos rāmjos – divu trīs procentu līmenī, un šī valsts ar savu inflācijas spiedienu cenu, darba samaksas izlīdzināšanas procesā visai drīz izlektu ārā ar paaugstinātu inflāciju, pārkāpjot pieļaujamos rādītājus.

Tātad pašreizējos rādītājus Igaunijas likteņa lēmēji var interpretēt attiecībā uz nākotni. Tas ir līdzīgi, kā bija Lietuvai: kad tās valdība Eiropas Komisijā 2006. gadā iesniedza datus, lai iekļautos EMS, tie faktiski atbilda Māstrihtas kritērijiem. Atšķirība bija vien nieka (par 0,1 procentu) augstāka inflācija, tomēr šis būtībā niecīgais kāpums izrādījās izšķirošais šķērslis. Ja par Lietuvu vēl varēja diskutēt, tad igauņiem tagad ir pilnīga datu atbilstība kritērijiem.
Vispār jau ar katru gadu arvien vairāk iezīmējas situācija, ka būtu jāpārdomā eirozonas kritēriju pamatotība un to ievērošanas interpretācija. Ir tomēr būtiska atšķirība starp to pielietojumu vecajās ES valstīs un jaunajās. Ir redzama liela pretruna, ka no jaunajām valstīm tiek prasīta cenu stabilitāte, šim rādītājam veltot pārāk lielu uzmanību. Tas zināmā mērā aizēno faktu, ka citi rādītāji tām ir labā stāvoklī. Mēs taču attīstāmies un pamazām pietuvojamies ES līmenim, ekonomikas ir atvērtas, atrodamies vienotā tirgus telpā. Nav iespējams, paaugstinot produktivitāti savā ekonomikā, ignorēt cenas vai algas.

Bet pateikt Igaunijai “nē” par uzņemšanu eirozonā būs ļoti grūti: tas ir morālas dabas jautājums, kam būs ārkārtīgi negatīvas sekas Eiropas Savienības un eirozonas valstīs. Ja Igauniju atraida, tad ir jāatrod kaut kādi mehānismi, kas šo pliķi eirozonai notušētu. Bet, ja tiks dots jāvārds, tam varētu sekot kaut kādas atrunas, nosacījumi, kas radītu negācijas izpratnē par eirozonu. Bet jebkurā gadījumā Latvijai un Lietuvai šis ceļš ir jāturpina pat tad, ja neesam pārliecināti, vai eirozona vēlēsies mūs akceptēt. Tas vajadzīgs mums pašiem. Tās ir lietas, kas sakārto valsti.

Tātad iespējamais inflācijas kāpums ir bīstamība ne tikai Igaunijai, bet arī Latvijai?

Tieši tā! Mēs visi gaidām, ka cenas kritīsies, bet nupat martā inflācija cēlusies par 0,5 procentiem. Igaunijā notiek tas pats – nesen vienā mēnesī cenas kāpa par 1,3 procentiem.

Mums ir ārkārtīgi svarīgi (un to uzsver arī Latvijas Banka) tuvākajā laikā iegrožot vismaz to inflācijas daļu, kas nav adekvāta mūsu pirktspējai. Vismaz to, kas nav atkarīga no ārējiem faktoriem. Tas ir ļoti liels izaicinājums, un tur uz kādu brīdi vajadzīga vienošanās starp biznesu, valdību un iedzīvotājiem.
Ir nepieciešams pārdomāt regulētās cenas – vai tiešām gāzei, elektrībai un siltumam tās ir tik ļoti jāpaaugstina, vai tiešām rezerves nevar ņemt kaut kur citur. Latvijā ir ļoti jāpārskata deflācijas (inflācijas) prognozes, un es ceru, ka tas tiks darīts tūlīt. Jo ir skaidri redzams, ka nav ko sapņot par deflāciju nākamgad. Varam prognozēt cenu spiedienu pārtikai, degvielai, komunālajiem pakalpojumiem.

Latvija vairs nav peramais zēns

Kāds labums Igaunijai un pārējām Baltijas valstīm būs no šīs iekļaušanās eirozonā?

Jebkurā gadījumā, Igaunijai ļaus vai neļaus iestāties eirozonā, morāli ieguvēji būs gan Latvija, gan visa Baltija. Tagad pasaulē ir ļoti maz pozitīvu ziņu. Eirozonas valstis zināmā mērā mēģina atlikt problēmas uz nākotni, arvien aizņemoties, bet ļoti gausi risinot grūtības pašos pamatos. Tā faktiski ir dziļumbumba, jo agri vai vēlu eirozonā būs jāveic sāpīga fiskālā konsolidācija, mācoties dzīvot no saviem, nevis aizņemtajiem līdzekļiem. To tagad īsteno Baltijas valstis, Ungārija. Mēs esam teju vienīgie, kuri rīkojas ļoti apņēmīgi, mēģina savu ekonomiku un valsts pārvaldi pārbūvēt un ielikt stabilus pamatus nākotnei. Cik ilgā laikā un kā tas izdosies, ir grūti pateikt.
Ja Igaunija iegūs eiro, ir skaidrs, ka Latvija un Lietuva plēsīsies pušu, lai iespējami ātrāk turpinātu šo ceļu. Investori un eksperti, vienalga, no kura reģiona tie nāktu, situāciju pasaulē novērtē pēc reālās būtības un salīdzina, kādu ceļu iet Baltijas un pārējās valstis.

Pasaulē ir pietiekami daudz naudas, tā kaut kur ir jāvirza, un mums būs liels investoru atbalsts, ja reģions radīs pievilcīgu un stabilu ekonomisko vidi. Ja Igaunija vēl uzlabos savus rādītājus, tās uzņemšanu eirozonā var aizturēt uz vienu gadu, ne ilgāk. Tad mēs tik un tā visur būsim pirmajās ziņu lapās, un tie, kuri vēlēsies veikt ieguldījumus Austrumeiropā, sapratīs, ka šīs ir valstis, uz kurām jānāk: tik daudz publiski izķidātas, analizētas, ka vairs nav nekādu nezināmu zemūdens akmeņu.

Pagājušajā nedēļā biju Briselē, Eiropas banku federācijā, kur spriedām par makroekonomikas lietām. Tur par mums runā ar izbrīnu – netic, kā tas ir iespējams, jo visa fonā ir Grieķija un pārējās valstis ar savām problēmām. Ir svarīgi, ka mainās akcenti: iepriekš uz mums skatījās kā uz peramajiem zēniem, tagad tā vairs nav. Jā, no Latvijas nāk labas ziņas – kaut arī budžets ir mīnusos, tomēr ieņēmumu daļa kopumā pildās, kā plānots, kas liecina, ka kaut kas mūsu ekonomikā jau ir sakustējies.

Palūkojoties uz skaitļiem, ir redzami tie impulsi, kas līdz vasarai var radīt pietiekami daudz pozitīvu signālu. Bezdarba līmenis martā ir stabilizējies. Igaunijā tas notiek jau trīs mēnešus. Tā ka ir lielas cerības bezdarba pieaugumu apturēt. Uz rudens pusi radīsies darbavietas. Šīs pozitīvās ievirzes ir plašāk jāskaidro, lai gūtu lielāku sabiedrības atbalstu, jo pesimisms, neizpratne un sabiedrības noslāņošanās ir liela.

Eirozonas riski Latvijai

Ko vēl dos eiro ieviešana?

Vairs nebūs daudz cilāto spekulāciju par valūtas stabilitāti un aizdevumu likmēm saistībā ar valūtas veidu. Zudīs lielās atšķirības starp depozītu un kredītu likmēm dažādās valūtās. Ja valstij radīsies problēmas, būs pieejami nepieciešamie līdzekļi no Eiropas Centrālās bankas ar saprotamiem un prognozējamiem nosacījumiem attiecībā uz aizdevumu likmēm. Mēs it kā tiktu zem liela lietussarga – gan visa valsts, gan uzņēmēji, gan mājsaimniecības, gan bankas. Arī biznesā, ikdienā, ceļojumos valdītu faktiski viena pamata valūta, un tad būtu pakārtotās, kas Latvijai tirdzniecībā vienmēr būs svarīgas, – ASV dolārs, Krievijas rublis.

Cilvēkus biedē tas, ka līdz ar iekļaušanos eirozonā atkal varētu celties cenas – gan tirgotājiem, gan ražotājiem eiro ieviešanas laikā tās kaut vai noapaļojot uz augšu. Jo vairāk tādēļ, ka līdzekļu taupīšanas nolūkā Latvijā vairs nenotiek cenu monitorings, kas iepriekš bija paredzēts tieši laikā pirms iestāšanās eirozonā.

Šis monitorings nenoliedzami ir vajadzīgs.

Bet ir dzirdēts ekonomistu viedoklis – ja Igauniju uzņems EMS, Latvija tiks gremdēta vēl vairāk, Igaunija mums izgriezīs pogas, piemēram, tajā pašā investīciju piesaistē.

Tāds risks nenoliedzami pastāv. Sākumā arī man šķita, ka tā noteikti būs, bet tagad, lūkojoties, kā Latvija līdzsvaro savu budžetu, veic reformas, arvien vairāk pārliecinos, ka ieguvumu būs vairāk nekā negāciju. Zaudētāji būsim tad, ja ieciklēsimies, apstāsimies un nespēsim ko mainīt uzņēmējdarbības uzlabošanā, nodokļu iekasēšanā, par ko tagad neapmierinātību pauž valdības sociālie partneri.

Mums nevajadzētu radīt tādus apstākļus, lai tad, kad Igaunijā būs eiro, lielie investori vai vietējie bāleliņi izdomātu pārsviesties uz turieni. Ja Igaunija ģeogrāfiski atrastos Latvijas vietā, tad negatīvo faktoru būtu daudz vairāk. Bet tā tomēr ir mazāka valsts, atrodas vienā Baltijas malā un jau iepriekš ir gana plaši apguvusi investīcijas. Jebkuram investoram interesantāks risinājums ir Baltija kopumā. Ar nosacījumu, ka arī abām pārējām valstīm, piemēram, rudenī, tiks pacelti kredītreitingi, prognozes būs pozitīvas, budžets līdzsvarots.

Investīciju apjoms uz vienu iedzīvotāju Latvijā ir divarpus reizes mazāks nekā Igaunijā, un šeit ir daudz vairāk jomu, kur varētu investēt, Lietuvā tāpat. Bet, protams, nedrīkst būt nekādi skaļi politiskie kašķi, populistiski lēmumi, afēras, tad uz šī fona zemu kritīsim. Jācenšas turēties līdzi igauņiem.
Balsojumam par nākamo Saeimu ir jābūt ļoti atbildīgam, kas vērsts uz izpratni, nevis populismu. Tad tās lietas būs krietni labākas, un arī 2014. gads absolūti nebiedēs.

Igaunija un Latvija: kopīgais un atšķirīgais

Pēc neatkarības atgūšanas abas valstis taču bija ļoti līdzīgās starta pozīcijās. Kā tomēr esam nonākuši tik lielā atpalicībā no Igaunijas, ko apliecināja arī krīzes kritiena smaguma atšķirība? Ko darījām nepareizi?

Mēs ar Igauniju virzījāmies vienā līmenī aptuveni līdz 1995. gadam. Pēc tam sākās uzsvaru maiņa. Arī igauņi bija zaudējuši daļu smagās rūpniecības potenciāla, it sevišķi Narvā un Tallinā. Bet privatizācijas process bija krietni efektīvāks, un kaimiņi daudz saglāba no savas rūpniecības, atrodot vietējos vai ārvalstu investorus vai pārprofilējot ražošanu. Apstrādes rūpniecības īpatsvaru igauņi nenolaida ievērojami zemāk par 20 procentiem no IKP. Latvijā 1991. gadā tas bija gandrīz 30 procentu, tagad tik tikko saglabāta trešā daļa. Pie mums atsevišķu nozīmīgu objektu privatizācija tika novilcināta līdz 90. gadu otrajai pusei, kad īstenībā jau bija par vēlu to darīt.

Jā, igauņi neizkropļoja ekonomikas struktūru, saprotot, ka rūpniecība vienmēr būs ļoti svarīga – jo bija iestrādnes un tirgi. Turklāt, blakus esot Zviedrijai un Somijai, šis potenciāls Skandināvijas virzienā vienmēr saglabāsies. Arī Igaunijā sevišķi labi neizdevās privatizācija laukos, nav saglabājies daudz kooperatīvu, bet viņi vismaz radīja spēcīgas saimniecības. Tur ir vairāk lielo zemnieku nekā mums, kuri ļoti agri nonāca brīvās konkurences apstākļos ar minimālu valsts atbalstu.

Personiskā ieinteresētība būs vienmēr un visur, bet Latvijā savtīgo interešu apmēri bija krietni lielāki nekā Igaunijā. Tur tomēr valsts mārketings bija daudz efektīvāks un arī apetīte, ja kādam gribējās kādu jomu kontrolēt, bija stipri mērenāka. Tādēļ Igaunijā tādā apmērā kā pie mums nerunā ne par oligarhiem, ne korupciju.

Arī valsts aparāta funkcijas viņi sāka sakārtot jau kopš 1995. gada, paspēja radīt caurskatāmāku sistēmu, un morāles līmenis bija un ir krietni augstāks nekā Latvijā. To var redzēt arī tagad.

Igaunijā ir mazākuma valdība, kas lieliski strādā jau vairākus gadus cauri visām krīzēm, tur opozīcija neizvirza šķēršļus valstiski svarīgu jautājumu risināšanā, bet, valstiski domājot, prot sastrādāties.

Latvijā turpretī uzņēmējdarbība ir ļoti saaugusi ar politiku un nereti savi mērķi ir ļoti, ļoti svarīgi. Mums trūkst samērības – tas droši vien būtu īstais raksturojums.

Tas nav vienkārši: visā Rietumu pasaulē bizness ir saistīts ar politiku, bet svarīgi, kāds ir šis līmenis. Ja notiek lobēšana, tad atkal svarīgi, cik lielā mērā no tās atkarīga likumdošana. Kāpēc mums tik ilgi atļāva nekustamo īpašumu un spekulatīvos darījumus neaplikt ar nodokli? Kāpēc tik ilgi netika ieviests kapitāla pieauguma nodoklis? Apgalvo, ka to lobējušas bankas. Bet bankas kopā ar Latvijas Banku jau 2005. gadā bija izstrādājušas priekšlikumus, lai iegrožotu kredītiestādes, lai ieviestu šo kapitāla pieauguma nodokli. Ar tiem gājām pie Kalvīša, bet mums pateica – nē.

Bankas prasīja arī, lai būtu stingrāki vienoti noteikumi hipotekārajā kreditēšanā, bet Konkurences padome tos noraidīja: brīvā tirgū nekādas vienošanās nedrīkstot būt… Tā ka no politiķu puses šie iemaukti principā netika likti: totāli trūka politiskās ieinteresētības. Politiķiem nebija arī izpratnes, cik tālu var iet.

Igaunijā pilsoņiem nav tāda jautājuma kā latviešiem – maksāt nodokļus vai ne. Pie mums cilvēki ir noguruši no divu desmitgažu laikā īstenotiem dīvainiem valstiskiem lēmumiem un necaurspīdīgiem darījumiem, korupcijas; viņi sev šķiet mazi un nesaprasti. Igauņi – gluži pretēji – jūt, ka viņi ietekmē procesus.

Tas pamazām ir sācies gan arī Latvijā – pilsoniskā apziņa kļuvusi spēcīgāka nekā pirms gada vai diviem. Bet, vienalga, mēs jau esam daudz pazaudējuši.
Ja valdība un politiķi visu dara pēc labākās sirdsapziņas, bet kaut kas neizdodas, tad savu rīcību izskaidrot ir daudz vieglāk. Ja nedara visu, ko vajag, kaut ko slēpj, tad skaidrojumiem ir grūti noticēt. Ja dara pēc labākās sirdsapziņas, tad rezultāti pārredzamā laikposmā līdz sabiedrībai nonāks. Pēc pāris mēnešiem, ceturkšņiem, gada. Otrkārt, acīmredzot ir jābūt ļoti spēcīgai sodu sistēmai – lai cilvēki redzētu, ka par lieliem pārkāpumiem ir lieli sodi, un sāktu no tiem baidīties. Tā mums patlaban trūkst.

Pa laikam dzirdam par Valsts ieņēmumu dienesta atklātajām nodokļu krāpniecības shēmām, bet nedzirdam, ka medijos būtu plaši izskanējušas ziņas par reāliem sodiem. Ja tīši nemaksāt nodokļus būtu ārkārtīgi augsts risks, tad ātri zustu interese to darīt. Kā tas ir rietumvalstīs – kur draud ne tikai cietumsods, bet arī pilnīga izslēgšana no biznesa aprites.

Par lieliem pārkāpumiem ļoti daudz ziņo arī Valsts kontrole, bet tālākā represīvā rīcība pazūd. Ir jābūt mehānismiem, kā to īstenot. Tad iedzīvotāji saprastu, justos gandarīti.

Tālāk. Valstij ir jāmāk iedzīvotāji pārliecināt, kur un kā tiek tērēti nodokļi. Nedrīkst tā, kā pašlaik ar slimnīcām – ja redzams, ka sākas kaut kādas shēmas, tad daudziem zūd jebkāda vēlēšanās nodokļus maksāt. Īstenībā nevajag daudz runāt, ir jāpierāda darbos. Tas ir ļoti liels izaicinājums, ja ir dzīvots, kā līdz šim – visai puscaurspīdīgā vidē ar dubultu morāli.

Igauņiem, kā jau teicu, tik lielu šādu problēmu nav. Jau deviņdesmitajos gados viņi sāka apkarot nelegālo ekonomiku un izvirzīja daudz augstākus standartus valsts pārvaldē un funkcijās. Valsts nauda tika tērēta daudz apdomīgāk, radot pat budžetu ar pārpalikumu daudzu gadu garumā.
Arī mums būtu budžeta pārpalikums, ja iepriekšējos gados nebūtu naudas dāļājumi, it sevišķi gada beigās. Pāris dienu laikā 100-200 miljoni latu tika pārdalīti kaut kam. Nu labi, skolām, bet arī daudzām citām vajadzībām.
Tagad būtu interesanti palūkoties, kā daudzi no šiem objektiem tiek izmantoti tagad un cik lielas summas bija šajās tāmēs! Igaunijā nekas tāds nenotika, tur neviens neatļāvās kaut ko tik neatbildīgi iestrādāt.

Protams, gadās kādi skandāli arī igauņiem, bet ar tiem viņi tiek galā paši, nelaižot to uz āru. Tiesa, viņiem nav tādu precedentu kā šeit ar Gaismas pili, Dienvidu tiltu, objektiem, kuru būvniecība var ieilgt vai pat apstāties, jo parādās citi, politiķiem interesantāki projekti.

Kāds ceļš ejams mums

Tātad jūs gan kā premjera padomnieks, gan kā ekonomikas eksperts apgalvojat, ka patiešām ejam godīgas valsts pārvaldības virzienā un gūstam arī redzamus rezultātus?

Jā. Ir radusies izpratne, ka tālāk tā turpināt nav iespējams, un tā ir viena no krīzes mācībām. Ja krīzes tagad nebūtu bijis, mūsu ekonomika un morāles līmenis būtu ļoti izkropļoti. Krīze gan tik un tā pienāktu arī vēlāk, bet tad Latvija ciestu īstu krahu. Jo priekšstati par to, kādai jābūt normālai ekonomikai, būtu tiktāl izkropļoti, ka nonāktu līdz totālai valsts agonijai, tautas nemieriem. Tagad mums vēl ir iespēja saliedēties pozitīvajam izrāvienam.

Šis gads droši vien paies vēl tādā neziņas zīmē, bet nākamie divi, domāju, būs ārkārtīgi interesanti, jo radīsies daudzas unikālas iespējas. Pirmkārt, krīze nebūs tik ilgstoša, kā domājām. Jā, ir liels bezdarbs, bet ne visiem tas radījis sliktus materiālos apstākļus vai saistības, daudziem tas ir arī pārdomu laiks jauna ceļa sākšanai. Ja krīze ilgtu trīs četrus gadus, tad tā zināmā mērā būtu traģēdija, bet es ceru, ka izmaiņas būs straujas arī uz pozitīvo pusi.

Tomēr vismaz 500 miljoni budžetā nākamgad būs jānocērp, un, piemēram, akadēmiķe Raita Karnīte nesaskata valstī spēkus, kas spētu dot tādus ienākumus, kas līdzsvarotu tēriņus… Kādu ceļu redzat jūs?

Mūsu valsts vilcējspēki būs eksports un tranzīts. Ja cilvēki varēs kaut ko nopelnīt ar eksportu, tad atdzīvosies arī iekšējās nozares. Vērā ņemamas jaudas šogad varētu iekustēties būvniecībā: tempus uzņems māju siltināšana, un ievērojami lētāki kļuvuši piedāvājumi ceļu būvē. Arī bankās rodas arvien kvalitatīvāki un lielākās summās mērāmi kredītu pieprasījumi tieši biznesa stiprināšanai. Pagaidām to nav daudz, bet, cerams, arvien vairosies, un kreditēšanā varētu būt pozitīvi pārsteigumi gada otrajā pusē.

Paredzu, ka valsts ekonomiskie rādītāji šogad un nākamgad būs labāki, nekā domājām, un līdz ar to samazinājumi budžetā – ievērojami mazāki par patlaban gaidītajiem 800-900 miljoniem divos gados. Budžeta ieņēmumi būs lielāki, nekā plānots, un Latvijas pozīcijas sarunās ar starptautiskajiem aizdevējiem būs krietni uzlabojušās. Jau iepriekš esmu teicis, ka Latvijai nebūs jāizmanto visi 7,5 miljardi eiro starptautiskā aizdevuma. Tāpat nav nepieciešamības aizdevumu saņemt pēc iepriekšējā grafika pa daļām, bet gan jāatver kredītlīnija, lai līdzekļus varam aizņemties tikai tad, kad tas nepieciešams. Pieļauju arī, ka nākamgad varētu nopietni lemt par aizdevuma programmas pārtraukšanu. Ungārija un Polija taču ir izbeigušas vai mainījušas sadarbības principus ar aizdevējiem.

Var veikties arī ar “Parex bankas” vienas vai otras daļas pārdošana, kas papildus ienestu valstij naudu. Nākamā gada budžeta deficīts varētu veidoties pat mazāks, nekā esam apņēmušies aizdevējiem. Tāpēc Latvijas pusei rodas iespējas diskusijās ar aizdevējiem savu pozīciju argumentēt daudz spēcīgāk.
Jau pēdējās neoficiālās tikšanās laikā martā varēja redzēt uzsvaru maiņu: ir novērtēts tas, ko esam izdarījuši. Šī maiņa ir no izteiktas fiskālās konsolidācijas (taupīšanas) uz darbavietu radīšanu, tātad arī virzienā uz ekonomikas aktivizēšanu. Tas jau pats par sevi liek citādāk skatīties uz vienu otru izdevumu pozīciju. Protams, ir jāturpina vētīt valsts funkcijas, arvien jāmazina administratīvais aparāts, tur apstāties nekādā ziņā nedrīkst. Bet ir virzieni, kur valsts uzmanība jāpalielina.

Tas attiecas uz Valsts ieņēmumu dienesta kapacitātes stiprināšanu konsultēšanā nodokļu jautājumos un to iekasēšanā, kā arī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras jaudas palielināšanu tieši investīciju piesaistē. Vēl jāsakārto valsts un pašvaldību pasūtījumu iepirkumu lietas – lai summas, par kurām kaut ko būvējam vai, piemēram, iepērkam zāles un tamlīdzīgi, atbilstu reālajām izmaksām.

Ir skaidrs, ka nekustamā īpašuma nodoklis pašvaldībām jāpadara par ļoti svarīgu ienākumu avotu, kas ļautu tām veikt savas funkcijas – kā tas ir visā Rietumu pasaulē. Bet, visticamāk, valsts šajā krīzes situācijā nevar sākt ar 1,5 procentu līmeni visiem iedzīvotājiem. Visiem, kam ir īpašumi ar mazu vērtību, nodoklis vai nu vispār nebūtu jāmaksā, vai tam jābūt iespējami zemam. Kam ir lieli un luksusa īpašumi, tiem jāmaksā augstas likmes. Katrā ziņā šie jautājumi ir atrisināmi.

Lielāka brīvība lemt par nodokļa likmēm būtu jādod pašvaldībām. Katrā ziņā ir jāpārvērtē arī kadastrālās vērtības, jo šobrīd tās ir ačgārnas. Nevajadzētu aizrauties ar pievienotās vērtības nodokļu likmju pazemināšanu. Tūrisma nozare nupat panāca sev atvieglojumus, nu ir jāskatās, kāda būs atdeve. Esmu diezgan skeptiski noskaņots, bet līgums starp uzņēmējiem un Ekonomikas ministriju tiešām bija nepieciešams, lai varētu izsekot notiekošajam, un arī biznesa pusei ir sava atbildība. Bet ir jāatrod mehānisms, kā paaugstināt iedzīvotāju neapliekamo minimumu vismaz līdz simts latiem, un vajag arī paskatīties uz iedzīvotāju ienākumu nodokļa un sociālā nodokļa samazināšanu/pārdalīšanu: tās ir jomas, kurās efekts būtu ievērojams, pirmām kārtām jau saistībā ar ēnu ekonomikas apkarošanu.
Jāvirzās uz to, lai IIN iespējami ātrāk atgrieztos zemākā līmenī. Nevar būt tā, ka pārējās Baltijas valstīs tas būs zemāks par 20 procentiem, bet pie mums – 26 procenti. Galvenais tomēr ir maksimāli atvieglot nodokļu nastu mazo algu pelnītājiem. Savi ātri ieviešami priekšlikumi ir arī nesen izveidotajai Ēnu apkarošanas komitejai, un ar to īstenošanu nedrīkst vilcināties.

Vēl viens jautājums ir par informācijas apriti. Latvijā ir jābūt vienotam reģistram, kuru visas ieinteresētās puses ar stingriem lietošanas noteikumiem varētu izmantot. Lai valsts, pašvaldības, finanšu un citas institūcijas varētu krietni efektīvāk pieņemt lēmumus un velti netērēt laiku informācijas iegūšanai un tās interpretācijai. Igaunijā šīs sistēma ir daudz sakārtotāka, un mēs atpaliekam arī no Lietuvas. Tas ir viens no etaloniem, kas liecina arī par valsts un uzņēmējdarbības efektivitāti, sabiedrības līdzdalību un noskaņojumu. Ne jau velti Latvijā radās Neo ar savu atmaskojošo informāciju. Par Skandināviju vai Rietumeiropu nemaz nerunājot, tādam Neo nebūtu ko darīt arī Igaunijā, jo šādi dati tur ir pieejami publiski.

Autors: Mudīte Luksa / LV.LV