Ja valsts dekriminalizē kādu noziegumu, esošās tiesvedības tiek izbeigtas, jo tiesājamais nevar būt vainīgs noziegumā, kas nepastāv. Pārnesot atbildību pret trešajām personām no būvnieka uz pasūtītāju, skandalozās tiesvedībās iesaistītajām būvkompānijām palielinātos izredzes tikt cauri sveikā. Sabrukušās Maxima lieta un ugunsgrēks Rīgas pilī būtu pirmie kandidāti uz atbildības pārskatīšanu, raksta NRA.lv.

Otrs iespējamais iemesls grozījumiem Būvniecības likumā ir ES fondu atvēršanās. Vismaz tā uzskata advokātu birojs Sorainen. Projekti tūliņ birs kā no pārpilnības raga, bet atbildība par ātru un nekvalitatīvu būvniecību kavēs šo naudas straumi. Būvniekiem ērtāk, lai pasūtītāji paši krāmējas ar būvniecības haltūru sekām, sēž tiesās un maksā cietušajām trešajām personām. Arī Nekustamā īpašuma attīstītāju alianse un Ārvalstu investoru padome iebilst likumprojektam tā pašreizējā redakcijā, un tik ietekmīgu tirgus dalībnieku iebildes nevar palikt bez ievērības. Ekonomikas ministrija sola jaunnedēļ nākt klajā ar kompromisu, kas varētu apmierināt visas puses, proti, vienu apdrošināšanas polisi visā būvniecības procesā. Trešās personas tādējādi būtu pasargātas, tikai jautājums – kurš to polisi pirks – pasūtītājs vai būvnieks.

Būvniekam mērīs krietnumu

Tieši lielie būvnieki un arhitekti Būvniecības likumā lobē grozījumus, kas skar atbildības jautājumus. Šobrīd dokuments ir ievietots Ekonomikas ministrijas mājaslapā apspriešanai, 8. februārī to plānots izsludināt valsts sekretāru sanāksmē. Laika un iespējas ietekmēt likumprojekta virzību un koriģēt tā saturu teorētiski pastāv.

Lūk, divas atslēgas frāzes no jaunā 19.1 panta, kas atklāj problēmas būtību:

(2) Būvniecības procesa dalībniekiem un būvspeciālistiem ir pienākums veikt savus pienākumus kā krietnam un rūpīgam saimniekam.

Un:

(3) Būvniecības procesa laikā līdz būves pieņemšanai ekspluatācijā būvniecības ierosinātājs atbild par trešajām personām nodarītajiem zaudējumiem.

Tātad būvnieks pēc mājas sabrukšanas varēs filozofēt par to, cik krietni un rūpīgi strādājis, bet maksās par būvnieka haltūru un radītajiem zaudējumiem – pasūtītājs. Ei nu pēc tam tiesājies, lai regresa kārtībā kaut ko piedzītu.

Bezatbildīgs likumprojekts

Advokātu biroja Sorainen nekustamā īpašuma un būvniecības prakses grupas vadītāja advokāte Lelde Laviņa prognozē, ka šo grozījumu rezultātā par pasūtītājiem var kļūt firmas viendienītes, kam viss ieķīlāts un no kurām nav ko paņemt, bet būvnieki vispār ne par ko neatbildēs: «No viņu puses šis ir drosmīgs un ļoti nekaunīgs gājiens. Viņi negrib uzņemties atbildību par nekvalitatīviem projektiem. Ja šis scenārijs realizēsies, tas novedīs nevis pie atbildības, kas piesaukta likumprojekta anotācijā, bet bezatbildības.»

Protams, Latvijas Būvuzņēmēju partnerība, kurā apvienojušās lielās būvkompānijas, ir pavisam citos ieskatos. Biedrības vadītāja Baiba Fromane atbildības pārlikšanu uz pasūtītāju pamato šādi:

«Ņemot vērā, ka tieši ēkas īpašnieks iesāk un attīsta savu ieceri, izvēlas projektētāju un būvnieku, ir loģiski, ka atbildība par šo procesu kopumā ir jāuzņemas viņam.» Tikai tādā gadījumā nav skaidrs, kādēļ būvniecības nozarei vajadzīga visa tā reglamentācija, sertifikācija, pašregulācija, ja galu galā atbildīgs par sabrukušo māju ir īpašnieks, kurš tikpat labi no būvniecības neko nesaprot. Kādi vēl slodžu aprēķini un montāžas nianses.

Pretruna ar Civillikumu

Likumprojekta anotācijā teikts, ka esošais būvniecības dalībnieku atbildības regulējums ir vispārīgs un neskaidrs. Tomēr tā gluži nav taisnība. Likums skaidri pasaka – būves īpašnieks ir atbildīgs par normatīvajiem aktiem atbilstoša būvprojekta izstrādātāja, būveksperta, būvdarbu veicēja un būvuzrauga izvēli. Bet par to, kas darās būvlaukumā, primāri atbild būvdarbu veicējs. Un šobrīd notiek nevis atbildības regulējuma sakārtošana, bet radikāla maiņa.

Advokātu birojs Sorainen vēstulē Ekonomikas ministrijai norāda uz vēl kādu juridisku problēmu. Ja likumprojekts tā pašreizējā redakcijā stāsies spēkā, Latvijā pastāvēs divas paralēlas un savstarpēji faktiski izslēdzošas atbildības sistēmas būvniecības jomā. Izveidosies divu tiesību normu kolīzija. Tas tādēļ, ka arī Civillikuma 2347. pants runā par atbildību pret trešajām personām un nepārprotami gulda to uz būvnieka pleciem.

«Tam, kura darbība saistīta ar paaugstinātu bīstamību apkārtējiem (transports, uzņēmums, būvniecība, bīstamas vielas u.tml.), ir jāatlīdzina zaudējumi, ko nodarījis paaugstinātas bīstamības avots, ja viņš nepierāda, ka zaudējums radies nepārvaramas varas dēļ, ar paša cietušā nodomu vai viņa rupjas neuzmanības dēļ.» Nedz likumprojektā, nedz arī tā anotācijā atsauces uz Civillikumu nav.

Kompromiss būs apdrošināšana

Ekonomikas ministrijas Būvniecības politikas departamenta direktore Olga Geitus-Eitvina iebilst Sorainen traktējumam, ka grozījumu sākotnējais mērķis būtu būvnieku atbildības pārlikšana uz attīstītāju. Runa esot par trešo personu aizsardzību – šobrīd cilvēkam, kam nodarīts kaitējums, pašam jāsameklē vainīgais. Bet būvnieks objektā tikpat labi jau sen nomainījies vai likvidējies, un arī viņa apakšnieki. Likuma grozījumi ļautu cietušajam doties ar pretenzijām pa taisno pie būves īpašnieka, kurš gan vienmēr esot zināms. Tomēr tagad skaidrs, ka šis risinājums attīstītāju un investoru iebilžu dēļ neies cauri. Ministrija tādēļ pašlaik strādā pie jaunas idejas par visa būvniecības procesa civiltiesisko apdrošināšanu. Nevis katram būvniecības procesa dalībniekam sava polise, bet visiem kopēja. Un tad arī cietušajam, lai uzzinātu, pie kā vērsties, nevajadzēs detektīvu algot. Apdrošinātāji jau konceptuāli piekrituši, ka šāds risinājums ir iespējams.

Imants Vīksne

Foto: Pixabay