Nu jau rit 2012. gads, ar kuru cilvēki tika baidīti pat divu Saeimas vēlēšanu kampaņu laikā: kā dzīvosim tad, kad nāksies atmaksāt Starptautiskā valūtas fonda un Eiropas Komisijas aizdevuma pamatsummu. Pirmo pusotru mēnesi parādu atdošanas gadā esam dzīvojuši bez jūtamām izmaiņām, salīdzinot ar laiku kopš 2008. gada, kad Latvija sāka saņemt SVF un EK naudu. Valsts iestādes mierina, ka tieši tā tas būs arī martā, kad Latvija apņēmusies atmaksāt pirmo parāda pamatsummas porciju 54,9 miljonu latu apmērā. Tas aptuveni atbilst janvāra pārpalikumam Latvijas valsts budžetā, kur pamatbudžets pamanījās uzkrāt pat 63,5 miljonus, bet pēc sociālā budžeta iztrūkuma segšanas valstij palika +42,8 miljoni. Mazāk optimistiskā skatījumā gada sākuma uzkrājumu nosaka galvenokārt valsts iestāžu gausums jeb sagurums pēc finanšu dzīrēm decembrī. Pērnajā decembrī valsts izdevumi sasnieguši 717,4 miljonus latu un pārsniedza ieņēmumus par 278 miljoniem latu – lūk, kur aiziet gada pirmo mēnešu finansiālais pārpalikums jeb uzkrājumi.
Šķiet, ka valsts patiesie izdevumi decembrī bija daudz lielāki, jo pagaidām vēl nav saskaitīti valsts aizdevumi un ieguldījumi tādos projektos kā Noguldījumu garantiju fonda izmaksas Krājbankas noguldītājiem un aviokompānijas airBaltic uzturēšana. 2010. gada ieguldījumu skaitīšana turpinājās līdz pērnajam oktobrim un beidzās ar atzinumu, ka pērn mēs atkal esam nodzīvojuši parādu miljardieru gadu – ka valdības izdevumi tomēr pārsniedz ieņēmumus par vairāk nekā miljardu latiem. Valdība varēja atļauties tā strādāt, jo Valsts kasē atradās aptuveni miljards latu aizdevuma atlikuma, kas tika vairākas reizes papildināts ar jauniem naudas sūtījumiem. Šogad naudai būs jāsāk ceļot pretējā virzienā.
Valdības saimniekošana rada ne vien parādus, bet arī aktīvus. Valsts kases kompetencē esošie aizdevumi, vērtspapīri u.tml. aktīvi pagājušā gada beigās veidojuši divus miljardus latu. Valsts parāda pārrēķināšana par valsts tīro parādu izrādās sarežģītāka par aritmētisku darbību (–5,2) + 2 = (–3,2). Valdības rīcībā esošo aktīvu novērtējums noved līdz rezultātam (–5,2) + 2 = (–3,5).
Nu jau par tradīciju jāuzskata valdības uzkrājumu veidošana Latvijas prasījuma tiesībās pret Eiropas Savienību par valsts ieguldījumiem ES palīdzības fondu projektos. 2010. gada rudenī sākās tielēšanās, ka EK nesaprotot projektu naudas apguvi Latvijā, un ES maksājumi tika apturēti gandrīz uz gadu, līdz 2011. gada augustā EK atsūtīja Latvijai 200 miljonus latu uzreiz, un Latvija ar budžeta deficītu –95 miljoni astoņos mēnešos uz brīdi izskatījās pēc ieņēmumu un izdevumu paraugvalsts pasaules mērogā. Sekoja mēneši ar daudzmaz vienmērīgu projektu naudas tērēšanu un atgūšanu, bet tagad ES maksājumi atkal ir apturēti. Secinājums ir vienkāršs, ka Latvijas valsts parāda dinamiku un nākotnes izredzes nevar izteikt ar dažiem skaitļiem.
Vēl jo sarežģītāk ir novērtēt Latvijas tautsaimniecības attīstību kopumā. A. Vilks jau bija devies ceļā pie potenciālajiem aizdevējiem, kad Latvijas statistiķi 9. februārī viņam pa pēdām aizsūtīja ziņu ar Latvijas iekšzemes kopprodukta ātro novērtējumu. «CSP šodien publicētais ātrais novērtējums par IKP 2011. gada 4. ceturksnī liecina, ka kopumā IKP pagājušajā gadā varētu būt audzis par 5,3%, līdz ar to kļūstot par pirmo pozitīvas izaugsmes gadu kopš 2007. gada,» šo ziņu vietējai publikai savā skaidrojumā pasniedza Finanšu ministrija. «Lai arī šis skaitlis krietni atpaliek no tā saukto trekno gadu rādītājiem, tagad varam būt daudz pārliecinātāki, ka izaugsme ir ilgtspējīga un to nodrošina sabalansētāka ekonomikas struktūra,» gavilēm pievienojās Ekonomikas ministrija. Lai cik labā angļu valodā šādas frāzes šodien un turpmākajās dienās variēs A. Vilks, uz tiem pašiem skaitļiem var raudzīties arī pavisam savādāk. «Ekonomika samazina apgriezienus,» tāds ir SEB bankas komentārs CSP ziņai. Atskatīsimies vēlreiz uz Finanšu ministrijas komentāru par to pašu: «IKP izaugsme 2011. gadā pārsniegusi iepriekš prognozēto» utt. Dainis Gašpuitis SEB vārdā toties skaidro, ka «ekonomika 2011. gada 4. ceturksnī, saglabājot inerci, turpināja izaugsmes ceļu. 2011. gada pēdējā ceturksnī IKP gada laikā uzrāda pieaugumu 5% apmērā un iezīmē izaugsmes tempu palēnināšanos, kas turpināsies arī šā gada pirmajā ceturksnī, kad izaugsmes temps varētu noslīdēt līdz 3%» u.tml.
Vai Latvijas tautsaimniecības rādītāji ir pietiekami, lai pievilinātu parādzīmju pircējus un Latvijai nebūtu jāatmaksā parādi uz budžeta ieņēmumu, t.i., uz citu budžeta izdevumu, samazināšanas rēķina? «Pašlaik būs daudzas bankas, kas Latvijas parādzīmēs ieguldīs,» Neatkarīgajai pauda SEB bankas prezidents Ainārs Ozols. Tomēr viņš bija daudz atturīgāks, runājot tieši par SEB (ne Latvijā dislocētās bankas, bet visas finanšu grupas) iespējamajiem ieguldījumiem: «To noteiks SEB aktīvu struktūra tajā brīdī, kad Latvija izlaidīs parādzīmes. Tas būs ekonomisks, nevis politisks jautājums.»
Latvijas viltība ir tāda, ka parādzīmes tiks izlaistas tikai tad un tādā apmērā, kādā tām būs jau sarunāti pircēji, lai parādzīmju nepārdošana neizraisītu ķēdes reakciju – aizvien lielākas grūtības pārdot parādzīmes, pret kurām jau izteikta neuzticība. Nākamais parādzīmju piedāvājums balstās uz pērnā gada sasniegumu – 2011. gada 9. jūnijā izlaistajām obligācijām 500 miljonu ASV dolāru apmērā. «Latvija atgriezās starptautiskajos tirgos pēc 2008. gada marta pēdējās eiroobligāciju emisijas. Arī SVF savā ziņojumā atzīmē, ka šī emisija ir vērtējama kā sekmīga un apliecina investoru uzticību Latvijai,» parāda pārfinansēšanas gaitu Neatkarīgajai skaidroja Valsts kase. Ja viss būs labi, tad jaunās parādzīmes tiks piedāvātas pircējiem šā gada jūnijā. «Stratēģiskais mērķis ir aizņemties resursus savlaicīgi (t.i., veikt priekšfinansēšanu) un vienmērīgāk izlīdzināt valsts parāda atmaksas grafiku ilgākā periodā. Tas ir būtiski, jo tādā veidā netiek atlikta aizņēmumu veikšana uz pēdējo brīdi un ierobežots risks, ka aizņemto resursu cena nav pakļauta tirgus spekulatīvai ietekmei, aizņēmumu veicot īsi pirms liela apjoma kārtējo saistību dzēšanas,» turpināja Valsts kase.
Šogad paredzētā 237,8 miljonu latu atmaksāšana ir tikai iesildīšanās. Nākamgad slodze jau lielāka un 2014.–2015. gadā tā ļoti liela, jau tuvu pie miljarda latu gadā. Pēc tam katru gadu atmaksājamās summas vairs nebūs lielas, bet kreditori tomēr atgādinās par sevi līdz pat 2025. gadam. Pa to laiku būs pienākuši atmaksas termiņi tādām Latvijas parādzīmēm, kuras vēl nemaz nav izlaistas.Andris VilksEKSVF
