2011.gada 9.decembra Eiropadomē eirozonas valstu vadītāji lēma, ka nepieciešams jauns starpvaldību līgums par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā. Tas ir uzskatāms par līdzšinējā darba turpinājumu Stabilitātes un izaugsmes pakta īstenošanā. Līguma centrālais elements ir dalībvalstu budžeti jeb fiskālā disciplīna. Tas paredz veidu, kā iespējami laicīgi konstatēt, ja kāda valsts bīstami pietuvojas Māstrihtas kritēriju noteiktajai budžeta deficīta robežai 3% no IKP.

Līgums paredz stiprināt fiskālo disciplīnu un uzlabot ekonomikas pārvaldību gan eirozonā, gan tajās ES dalībvalstīs, kas izvēlēsies piemērot daļu līguma, neesot eirozonā. Līguma mērķis ir atturēt dalībvalstis no pārmērīga budžeta deficīta un valsts parāda veidošanas, raksta NRA.lv.

Līgumā paredzētas vairākas būtiskas normas. Tās noteic, ka vispārējās valdības budžets ir sabalansēts vai ar pārpalikumu, ja vispārējās valdības gada strukturālā bilance atbilst attiecīgās valsts vidēja termiņa mērķim, kā definēts pārskatītajā Stabilitātes un izaugsmes paktā, un strukturālādeficīta zemākais rādītājs ir 0,5% no IKP tirgus cenās. Līgumslēdzējas puses nodrošinās ātru konverģenci, lai sasniegtu savu attiecīgo vidēja termiņa mērķi.

Līgums atbilst Latvijas interesēm stiprināt ES, novēršot pārmērīgus budžeta deficītus, kas rada finanšu tirgu nestabilitāti Eiropā. Stabila ekonomiskā un finanšu tirgu vide ir priekšnosacījums ilgtspējīgas un stabilas Eiropas ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanai, un šī nostādne pilnībā atbilst arī Latvijas interesēm. Diemžēl līdzšinējā prakse liecina, ka ES likumdošanā noteiktie mehānismi, kas paredzēti tam, lai nepieļautu pārmērīgu budžeta deficītu, nedarbojas. ES valstu parlamenti ir padevušies vilinājumam veidot tādu politiku, kas rada papildu valsts izdevumus un samazina nodokļu ieņēmumus. Šādas politikas sekas jūtam šodien pilnā mērā. Fiskālais līgums ir nepieciešams, lai šo praksi apturētu.

Līgums atbilst Latvijas uzsāktajam kursam atbildīgas fiskālās politikas īstenošanā un neradīs nepieciešamību mainīt līdzšinējo kursu uz ekonomiskajā ciklā sabalansētu budžetu. Līgums ir nepatīkams tiem, kas uzskata, ka varam dzīvot pāri saviem līdzekļiem.

Līgums stiprina Latvijas suverenitāti. Ievērojot līguma 3.panta jeb fiskālā kompakta nosacījumus, mēs izvairīsimies no nonākšanas situācijā, kad jālūdz starptautiskā palīdzība budžeta veidošanā. Fiskālā līguma nosacījumi paredz labajos laikos veidot uzkrājumus, ar kuriem pārdzīvot ekonomikas lejupslīdes posmu. Uzskats, ka fiskālais līgums laupa Latvijas suverenitāti ir mīts, ja vien ar suverenitāti nesaprot dzīvošanu pilnīgā izolācijā. Šis līgums ir dalībvalstu brīvprātīga vienošanās par noteiktiem fiskālās politikas principiem. Parakstot līgumu, mēs uzņemamies saistības veidot ekonomiskajā ciklā sabalansētu budžetu. Taču līgums nediktē valstu parlamentiem, kādu izdevumu vai ieņēmumu politiku īstenot.

Līgums samazinās maksu par Latvijas parādzīmēm. Fiskālā līguma viens no mērķiem ir radīt uzticību starptautiskajām finanšu institūcijām par to, ka ES valstis spēj tikt galā ar savu budžetudeficītu. Šī uzticība nav vēlme izpatikt, bet gan nepieciešamība, jo no tā, cik lielā mērā starptautiskās finanšu institūcijas uzticas, ir atkarīgs, cik lielus procenta maksājumus būs jāmaksā par aizņēmumu, ko dalībvalsts ņems, lai segtu savu budžeta deficītu. Starptautiskajām finanšu institūcijas savus lēmumus par valsts uzticamību veido, pamatojoties uz reitinga aģentūru piešķirtajiem reitingiem.

Līgums dod papildu argumentus sarunās par lielāku finansējumu Latvijai. Tas, cik Latvija varēs saņemt no ES fondiem, tieši nav atkarīgs no pievienošanās fiskālajam līgumam. Tomēr visas lietas ir jāvērtē kontekstā. Pašlaik notiek sarunas par ES daudzgadu budžetu 2014.-2020.g. periodam. Līguma ratifikācija ir papildu arguments mūsu pusē, iestājoties par lielāku ES finansējuma daļu Latvijai, jo, kad fiskālie jautājumi valstī ir sakārtoti, tad ir mazāks risks, ka fondi varētu tikt nelietderīgi izmantoti.

Līgums veicina izaugsmi. Taupības politika oponentu uzskatā žņaudz attīstību. Par šo jautājumu jau ir diskutēts ļoti plaši. Šo apgalvojumu aizstāvjiem vajadzētu salīdzināt Latvijas un Igaunijas attīstību. Igaunija ievēroja taupības pasākumus pirmskrīzes laikā, mēs īstenojām „gāzi grīdā” politiku, tomēr tas nenodrošināja Latvijai straujāku IKP pieaugumu ilgtermiņā. Tomēr negatīvās sekas ir redzamas vēl šodien. Mēs par saviem parādiem procentos vien maksājam ap 2% no IKP gadā. Igaunijā tas ir 10 reizes mazāk. Tie ir ap 200 miljonu latu, ko Igaunija var ieguldīt savas valsts attīstībā, bet mēs – šo summu maksājam bankām kā procentu maksājumus. Pēdējo gadu fiskālā politika ir sekmējusi valsts ātru izeju no recesijas, konkurētspējas atjaunošanos un atgriešanos uz izaugsmes ceļa. Atcerēsimies, ka Latvijai ir pieejami ES fondi, kas paredzēti attīstībai. Šajā septiņu gadu periodā tie veido 3,5 % no IKP. Vidēji 0,5% gadā mēs saņemam neatmaksājamu palīdzību valsts attīstībai.Andris VilksESIKP