Uz visas eiro zonas kopējā IKP – vairāk nekā 10
triljoniem eiro – tas nav pārāk daudz, tomēr pārlikt šo parādu no
nacionālajiem uz paneiropas nodokļu maksātājiem ir neiespējami bez
lielām institucionālajām reformām, raksta "The Times". 

ES nāksies radīt kaut ko līdzīgu vienotai finanšu ministrijai, kas darbosies kā valstu parādu garants un kam būs veto tiesības uz visu eiro zonas valstu nodokļu, budžeta un sociālajām politikām. Problēma ir tur, ka šobrīd šāda „fiskāla federācija” ir nepieņemama gan sabiedriskajai domai, gan tādām kredītspējīgām valstīm ka Vācija, gan tādām neveiksminiecēm kā Grieķija. Valstīm-kreditorēm nav vajadzīgs papildus slogs, savukārt valstis-parādnieces nevēlas pazaudēt suverenitāti un demokrātisku pašnoteikšanos. Tādēļ arī gan kreditori, gan parādnieki pretosies vienīgajam iespējamajam eiro krīzes atrisinājumam līdz brīdim, kamēr neizsmels visas citas iespējas.

Paradoksāli, bet fakts: neatslābstoši krīzes draudi ir nepieciešams nosacījums pat Eiropas pagaidu finanšu stabilitātei. Savukārt lai notiktu pāreja uz „fiskālo federālismu”, kas izārstēs no krīzes, pašai krīzei ir jāsaasinās vēl vairāk, uzskata laikraksts.