Rīgas apgabaltiesas lēmumu par arestētās mantas glabātāja maiņu t.s. Lemberga krimināllietā advokāti salīdzina ar ziloņa pastaigu trauku veikalā. Viņuprāt, smalkās angļu-sakšu tiesībās balstītās beneficiāru attiecības nav regulējamas grieķu – romiešu tiesību sistēmā.
Zvērināts advokāts, Maltas goda konsuls Latvijā Jānis Zelmenis, kurš t.s. Lemberga krimināllietā figurēja liecinieka statusā, iepazinies ar tiesas lēmumu, NRA.lv to komentēja sarkastiski: “Mēs runājam par tiesību institūtu, kas saucas “patiesā labuma gūšana”. Tā ir pietiekoši smalka tematika, tādēļ lēmumu par mantas glabātāja maiņu var pielīdzināt ziloņa pastaigai trauku veikalā. “Patiesā labuma guvēja tiesības” – tas nav kaut kas tāds, kas ir viegli aptaustāms; šīs tiesības nav kaut kas tāds, kā pie mums – paskatās Uzņēmumu reģistra datos un apķīlā kāda uzņēmuma akcijas. Jautājumi, uz kuriem šai lēmuma sakarā jārod atbildes – eksistē vai neeksistē šīs patiesā labuma guvēja tiesības? Otrs jautājums – kā šīs tiesības arestēt un kā tās pēc tam pārvaldīt?”
Ne saskatīt, ne sataustīt
Advokāts uzsvēra, ka lielākā daļa no uzņēmumiem, kas pieminēti tiesas lēmumā par mantas arestu krimināllietā, tiek pārvaldīti caur direktoriem un caur trastu pilnvarojumiem, ko īstenoja līdzšinējais arestētās mantas glabātājs Rudolfs Meroni. “Mantas aresta piemērošanas brīdī prokuroriem vienkāršākais šķita – iedot Rudolfam Meroni šo matu arī glabāt. Tā visa ir ļoti sarežģīta sistēma. Tās nav nekas taustāms, kā kontrabandistam atņemtās cigaretes, spirts vai ierocis. Patiesā labuma gūšanas tiesības ir veidotas, balstoties uz angļu-sakšu likumdošanas principiem un sistēmas. Turklāt lēmumā par mantas arestu pieminētās tiesības ir dokumentētas pēc deviņdesmito gadu sākuma standartiem. Šodien standarts ir pilnīgi cits. Patiesā labuma guvēja tiesības ir ļoti grūti saskatāmas un sataustāmas. Tas ir kā atoms. Ja tev nav mikroskopa, tu to neredzi. Man kā juristam lēmums nomainīt mantas glabātāju liek uzdot jautājumus. Tiesa nomainīja glabātāju, bet – ko tālāk? Jau sen teicu, ka mantas glabātājam jāuzliek par pienākumu regulāri par to mantu atskaitīties. Tā manta taču ir “dzīva”. Strīds jau nav par to – var vai nevar politiķim Aivaram Lembergam kaut kas piederēt. Jautājums ir par biznesu, kas pats par sevi ir likumīgs. Ar ko “Ventbunkera” bizness ir sliktāks par “airBaltic” biznesu? Tur visur “apakšā” ir “dzīvi” uzņēmumi. Jautājums – vai tiesas lēmums ietekmē uzņēmumu pārvaldes sistēmu? Atbilde ir – nē. Labākajā gadījumā tas ietekmē situāciju, ka kaut kādos kontekstos patiesā labuma guvējs, kaut kur piedaloties, būs mazākumā. Bet viņš pats jau īsti nezina, kur viņam būtu jāpiedalās. Jautājums – kurš no uzņēmumu direktoriem tagad dos norādījumus uzņēmumā? Vai tā tagad būs kaut kāda birokrātiska valsts aģentūra? Jautājums – kā vārdā lēmums par mantas glabātāja maiņu tika pieņemts kriminālprocesā, kurš tiesā atrodas jau divpadsmito gadu? Izlasīju Neatkarīgajā uzdotos jautājumus Nodrošinājuma valsts aģentūrai. Jautājumi ir vietā,” skaidroja J.Zelmenis.
Beneficiāru pasaulē
Uz jautājumu, vai šis tiesas lēmums vispār ir īstenojams, J.Zelmenis norādīja: “Šis nav Latvijas jautājums. Tur ir angļu-sakšu tiesības dažādu jurisdikciju, piemēram, Britu Virdžīnu vai Kaimanu salu jurisdikcijas izpildījumā. Tur nav, kam pavēlēt, jo tas neatrodas Latvijas jurisdikcijā. Man nav skaidrs, kā šo tiesas lēmumu Latvijas valsts varētu realizēt citās jurisdikcijās, piemēram, ar juridiskās palīdzības lūgumiem. Ko gan Latvijas valsts šīm jurisdikcijām var prasīt? Tas būtībā ir jautājums par to, kurš Rudolfam Meroni turpmāk čukstēs ausī – tu dari tā vai šitā. Beneficiāru pasaules burvība ir tajā, ka tā ir neformalizēta. Tādēļ jau tā veiksmīgi darbojas bez “talmudu” un instrukciju rakstīšanas un protokolēšanas. Jautājums: kura pasaule tagad ir primārā – šī “patiesā labuma guvēja” pasaule, vai formālā pasaule, kurā ir akcionāri, direktori, akcijas, procenti un viss tas, ko mēs saprotam ar jēdzienu komerctiesības. Turpretī šeit viss sākās no beneficiāru attiecībām un vairākums beneficiāru attiecībās izpaudīsies kā zināms vairākums pamatkapitālā. Nezinu, kā Latvijas valsts to spēs atšķetināt.”
Uz jautājumu, kā Nodrošinājuma valsts aģentūras direktoram Ērikam Ivanovam tagad pārņemt arestēto mantu, J.Zelmenis atbildēja: “Domāju, ka Ivanova kungs šausmās saķēra galvu un retoriski vaicāja: “Ko tā Neatkarīgā grib no manis? Man nav ne mazākās nojausmas, ko darīt – manai iestādei ir liela noliktava, lai uzglabātu arestētās cigaretes un spirtu, bet ne jau arestētās “patiesā labuma guvēja tiesības”; te taču ir kaut kas tāds, par ko es līdz šim nebiju dzirdējis!” Modelējot situāciju, iezīmējas interesanta aina. Piemēram, Latvijas valsts Nodrošinājuma valsts aģentūras personā vēršas pie Britu Virdžīnu salu prokuratūras un saka: “Mums ir noarestētas tā saucamās Aivara Lemberga beneficiāra tiesības. Mēs caur jums vēlamies reprezentēties un lūdzam jūs sazināties ar izpildītāju Rudolfu Meroni kungu un darīt viņam zināmas mūsu vēlmes. Piemēram, kad tiek slēgti būtiski darījumi, tad tos vajadzētu saskaņot ar mums, Latvijas valsti. Ko Britu Virdžīnu salu prokuratūra atbildēs?”
J.Zelmenis skaidroja, ka Ē. Ivanovam, lai īstenotu tiesas lēmumu, neiztikt bez kompetentiem konsultantiem. Viņš pauda gatavību šādas konsultācijas sniegt, ja valsts uzskatīs, ka tādas ir nepieciešamas. Viņš arī aicināja Ē.Ivanovu izmatot tiesības lūgt tiesai lēmumu izskaidrot.
“Ej uz Šveici un meklē”
Savukārt zvērināts advokāts, Monako goda konsuls Latvijā Māris Grudulis kurš t.s. Lemberga kriminālprocesā pārstāv arī Līgas Lembergas intereses saistībā ar arestēto mantu, kurai arests tika noņemts jau 2008.gadā, tiesas lēmumu par arestētās mantas glabātāja maiņu komentēja šādi: “Minētais lēmums tika pieņemts, tiesai lemjot vienpersoniski, bez procesa dalībnieku, tajā skaitā bez Līgas Lembergas viedokļa uzklausīšanas.
Neskatoties uz to, ka jau ilgus gadus procesa dalībnieki bija vērsuši tiesas uzmanību, kā arī masu saziņas līdzekļos bija plaši aprakstīts tas, ka R.Meroni rīkojas ar viņam glabāšanā atdoto mantu kā ar savu, tiesa uz minētajiem faktiem nekādi nereaģēja daudzu gadu garumā, ignorējot arī Līgas Lembergas tiesības saņemt atpakaļ mantu, kuru prokurori arestēja un bija nodevuši glabāt Šveicē praktizējošam advokātam R.Meroni. Lēmums par mantas aresta uzlikšanu L. Lembergas mantai tika atcelts jau 2008.gada 2.jūlijā.
Arī ar 2020.gada 17.augusta lēmumu tiesa uzlika par pienākumu R.Meroni nodot Latvijas valstij tikai Aivaram Lembergam un Anrijam Lembergam it kā piederošo mantu. Lēmumā tiek ignorēts fakts, ka R.Meroni jau vairāk nekā 12 gadus nav atdevis Līgai Lembergai mantu, kas 2007. gada beigās tika arestēta, bet kurai jau drīz vien arests tika atcelts.
No vienas puses sanāk, ka valsts ir arestējusi Līgas Lembergas mantu un nodevusi to glabāt advokātam Šveicē, bet, no otras puses, valsts pilnībā norobežojas no jautājuma par mantas atdošanu. Faktiski ar šo lēmumu tiesa pasaka Līgai Lembergai: “Ej pati uz Šveici un meklē savu mantu tur. Nav valsts problēma, ka tava manta tagad atrodas Šveicē.” Tā kā lēmums par aresta atcelšanu pierāda to, ka pats arests bija nepamatots, tad arī mantas atdošana glabāšanā uz Šveici bija nepamatota. Līdz ar to nešķiet taisnīga valsts norobežošanās no pienākuma atjaunot situāciju, kāda pastāvēja līdz mantas arestēšanai. Faktiski sanāk, ka valsts noņēma Līgai Lembergai mantu un atdeva to R.Meroni. Protams jācer, ka Iekšlietu ministrijai pietiks gribas tuvākajā laikā pārņemt mantu no R.Meroni, ne vien formāli sastādot dokumentus, bet gan reāli pārņemot to valdījumā un glabāšanā, tādējādi novēršot turpmāku mantas iespējamo izsaimniekošanu, kā arī valsts darīs visu, lai savu mantu atpakaļ beidzot saņemtu arī Līga Lemberga.
Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats
Foto: F64
