Par aizņemtās naudas atdošanu, kas ir ap 10% no mūsu IKP, nav jāuztraucas. Vairāk jādomā par eksporta, ražošanas uzrāvienu pēc krīzes, un ar gudru stratēģiju Latvija varot apsteigt citas valstis, domā ekonomists un starptautiska uzņēmuma Primekss vadītājs Jānis Ošlejs. Kā tieši to izdarīt, cik pareizi tiek tērēta krīzes atbalsta nauda, cik reāli ir devalvācijas vai inflācijas draudi, Neatkarīgās intervija ar J. Ošleju, kurš kā eksperts iekļauts ekonomikas ministra Jāņa Vitenberga izveidotajā darba grupā, kas meklēs ekonomikas tālākās attīstības scenārijus.

– Jūs pats esat ne tikai ekonomists, bet arī uzņēmējs. Kā krīze ietekmējusi jūsu biznesu, vai tam būs nepieciešami arī kādi atbalsta instrumenti?

– Atšķirībā no citiem lieliem sektoriem, piemēram, tūrisma un viesmīlības, kuru darbību krīze apstādināja agrāk, manā nozarē, celtniecībā, ir kaut kāda inerce, jo projekti ir iesākti un jāpabeidz. Tomēr dažu projektu uzsākšana šopavasar tika atlikta, un kritums celtniecībā būs redzams gada otrajā pusē. Lielu iespaidu atstāj tas, ka nevar brīvi pārvietoties pār robežām, darbiniekiem ir ļoti grūti nokļūt uz darbu, un šādas praktiskas lietas arī bremzē saimniecisko darbību un veicinās kritumu. Esam jau pieteikušies atbalstam vairākās valstīs, kur strādājam. Vācijā tas jau ir apstiprināts, citās valstīs vēl ir procesā.

– Kāds ir atbalsts citās valstīs? Ir liela birokrātija un vētīšana, cik esat maksājuši nodokļus, cik raiti tas notiek?

– Mana pieredze ar Vāciju ir ļoti laba – ar nelielu dokumentu daudzumu ļoti vienkārši, ātri, bez birokrātiskām pārbaudēm saņēmām atbalstu darba algas segšanai 65% apmērā no mēnešalgas bez tās apmēra griestiem. Birokrātijas mērķis ir pasargāt valsti no izzagšanas, tāpēc normālos apstākļos ir svarīgi rūpīgi pārbaudīt, bet šis nav tas brīdis, kad to darīt. Tagad ir jāizglābj uzņēmumi, jārīkojas ātri, nevajadzētu ieviest sarežģītus procesus. Šis ir karš ar vīrusu, kurā lēmumi jāpieņem ļoti ātri. Drīzāk varam padomāt, kā izveidot valsts atbalstu tā, lai par to nebūtu ļoti jāuztraucas, piemēram, pabalstus dot nevis kā dāvinājumus, bet kā aizdevumus pret nākotnē palielināmiem individuāliem nodokļiem. Piemēram, varat saņemt 1000 eiro, bet tas gada vai divu gadu laikā būs jāatdod caur palielinātu jūsu personisko nodokli.

– Bet ja tajā laikā nestrādāšu?

– Tad neko, vinnēsiet to naudu!

– Vai varētu kādu kombinēto variantu, kā ir, piemēram, Īrijā, kur mēnesī var saņemt 1400 eiro pabalstu jeb 350 eiro nedēļā, no kā trešdaļa vēlāk ir jāatdod?

– Par to arī var padomāt. Laikam būšu nepopulārs, sakot, ka šobrīd ir jārīkojas ļoti ātri, bet, lai tā rīkotos, nav jāvēta tik rūpīgi. Šis ir tas brīdis, kad vairāk jāuzticas.

– Jūsuprāt, šī savstarpējā uzticība parādās? Redzam, ka valdība cenšas sīki reglamentēt, kam atbalsts pienākas, kam ne, tad, redzot, ka kādas grupas izkritušas no atbalsta saņēmēju loka, atkal maina noteikumus, Valsts ieņēmumu dienests dodas pārbaudēs. Par sīku gribam reglamentēt, pārbaudīt?

– Jā, bet to var arī saprast, jo budžets nav neierobežots. Galvenais ir rīkoties ātri, prātīgi, neiztērēt pārāk daudz, bet atbalstīt visus, kam nepieciešams tūlītējs atbalsts, varbūt neskatoties, cik kurš iepriekš daudz maksājis nodokļus. Svarīgas ir divas lietas. Viena – uzreiz nodrošināt to, lai cilvēkiem ir pietiekami daudz naudas, lai var samaksāt rēķinus, un otra – domāt, kā dzīvosim pēc krīzes. Jau tagad jāsāk plānot un organizēt atbalstu, lai pēc krīzes mēs varētu sekmīgi augt. Ja salīdzina Latvijas un Vācijas šobrīd plānoto atbalstu izaugsmes stimulēšanai, ir diezgan liela starpība. Vācija veido patiešām lielus big bazooka uzņēmumu atbalstam un ir sadalījusi atbalstu divās daļās: viena – stabilizēt privātpersonas, mazo biznesu, piemēram, restorānus, veikalus; otra – atbalstīt tos uzņēmumus, kas Vācijas ekonomikā ienes naudu – lielos, eksportējošos uzņēmumus. Viņi tam ir atvēlējuši 20% no IKP.

– Tas ir daudz!

– Ļoti daudz. Latvijas mērogā tie būtu apmēram seši miljardi šim atbalstam. Vācijas uzņēmumi pēc krīzes būs spēcīgi, daļa atbalsta ir kā aizdevums vai kredīts uzņēmumiem ar pilnu vai daļēju valsts garantiju, un otra daļa atbalsta ir ieguldījumi kapitālā. Viņi paredz, ka krīzes dēļ daļa uzņēmumu zaudēs kapitālu, tāpēc jau ir sagatavoti miljardi, kurus investēt lielajos uzņēmumos. Mums jādomā līdzīgi, jo mūsu uzņēmumi ir piegādātāji šiem vācu uzņēmumiem vai konkurē ar tiem, jādomā, kā varam gudri atbildēt, lai pēc krīzes mūsu izaugsme būtu pietiekami ātra.

– Vēl pirms krīzes kādā pētījumā tika secināts, ka Vācijā jau vairākus gadus tieši investīcijas kapitālā vairs nedod būtisku iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu un šo investīciju atdeve tuvojas nullei. Latvijas gadījumā tas droši vien ir citādi. Redzat, ka Latvijā investīcijas kapitālā būtu tas, kas no atbalsta mehānismiem mums vēl ir nepieciešams?

– Domāju, ka jā, ir jāpadomā, kā atbalstīt uzņēmumu kapitālu, lai pēckrīzes laikā tie varētu sekmīgi izplesties. Iespējams, valdība par to jau domā un pie tā nonāksim, varbūt arī kādu citu lielo uzņēmumu atbalstam domās ko līdzīgu kā airBaltic gadījumā (valdība atbalstīja 150 miljonu ieguldīšanu lidsabiedrības pamatkapitālā).

– Ar jau dažādu veidu atbalstam iezīmētajiem četriem miljardiem eiro, jūsuprāt, būs par maz, un mums jāņem vairāk, cik tikai var dabūt, vai tomēr tas jādara piesardzīgi, rēķinoties, ka nauda arī kaut kad būs jāatdod?

– Vācija, protams, var atļauties vairāk, bet Latvijai četri miljardi eiro ir pareiza summa. Domāju, ka atbalsta apjomam jābūt līdzīgam ar ekonomikas kritumu. Ja pieņemam, ka ekonomika kritīs par 10%, kas būtu apmēram trīs miljardi eiro, apmēram četru miljardu atbalsts kopumā būtu pareizs.

– Ekonomikas kritums varētu palikt pie šiem 10%?

– To neviens tagad nezina. Šādu skaitli esmu dzirdējis, un man tas šķiet saprātīgs.

– Pieņemsim, ka šogad ir 10% kritums, tomēr vienlaikus tiek iepludināta aizņemtā nauda. Kā varētu izskatīties nākamā gada budžets, kad varbūt jau daļu naudas būs jāsāk atdot?

– Nedomāju, ka mums šo naudu būs jāsāk atdot jau nākamajā gadā, tā ir paņemta uz ilgāku termiņu. Latvijas kopējais parāds, manuprāt, ir zems, mēs vēl varam paņemt papildu naudu, ar kuru atdot šo naudu, nevis atdot jau nākamgad. Drīzāk jādomā par to, cik liels būs nākamā gada budžets, kas ir atkarīgs no tā, cik sekmīgi iziesim no krīzes un kā nodrošināsim ekonomikas izaugsmi.

– Jūs darbojaties arī ekonomikas ministra Jāņa Vitenberga veidotajā darba grupā – ko jūs tur varētu ieteikt, kā to nodrošināt?

– Jā, šī darba grupa veido krīzes pārvarēšanas programmu, kurai ir trīs sastāvdaļas. Pirmā – stabilizācija, kur galvenais uzdevums ir domāt par to, kā pasargāt Latvijas uzņēmumus no bankrota. Otrā – pārorientācija, kurā ir jāsaprot, kā pasaule ir mainījusies pēc Covid, kas noticis citādi. Trešā – kā nodrošināt strauju izaugsmi. Ja esam nostabilizējuši savus uzņēmumus, sapratuši, kas ir mainījies un kā tur labāk varam iederēties, tad varam nodrošināt mērķtiecīgu, stratēģisku atbalstu uzņēmumiem, lai nodrošinātu strauju izaugsmi. Noteikti būs vairāk digitalizācijas, datoru nozare kopumā ies uz augšu, cilvēki daudz vairāk pārcels savu darbību virtuālajā vidē, līdz ar to IT jomai, arī telekomunikācijām paredzama attīstība.

– Cik tur varam attīstīties – mums jau līdz šim trūka IT speciālistu!

– Taisnība! Bet mēs redzam, ka būs vēl lielākas iespējas attīstīties. Un, ja šajā jomā ir arī ļoti skaidra valsts politika, tad cilvēkiem parādās orientieris un viņi var pārkvalificēties.

– Uzsverat atbalsta nepieciešamību eksportējošajiem uzņēmumiem, kas ir ar augstu pievienoto vērtību, ienes naudu, bet vai šis sektors spēj nodarbināt pietiekami lielu cilvēku skaitu? Vai tomēr nav jādomā arī par mazo un vidējo uzņēmumu atbalstu?

– Domāju, ka ir jāatbalsta eksportējošie uzņēmumi un tie uzņēmumi, kuriem ir izaugsmes potenciāls. Pat matemātiski Latvijai nav citas izaugsmes iespējas kā eksporta palielināšana. Pie eksporta nauda plūst iekšā valstī, ar importu tā plūst ārā. Ja mums ir vairāk caur eksportu ienestās naudas, kopējais naudas daudzums valstī pieaug, un no tās var iegūt arī vietējais patēriņš, pakalpojumi, bet, ja nav eksporta ienestās naudas, naudas nav nevienam.

Latvijā līdz šim tik skaidri nelikām akcentu uz atbalstu primāri eksportējošiem uzņēmumiem, atbalstījām visus, kas man nešķiet pareizi. Valsts eksporta attīstības ātrums ir ļoti saistīts ar to, cik ātri valsts aug. Ja neattīstīsim eksportu, nekļūsim bagātāki!

– Dzirdētas prognozes, ka būs tendence ražošanā saīsināties piegāžu ķēdēm, pārceļot daļu ražošanas no Ķīnas uz Eiropu. Cik reāla ir ražošanas ekspansija Latvijā? Tomēr nez vai lētā darbaspēka valsts būsim un, kā iepriekš izteikušies politiķi, arī nez vai gribam būt.

– Domāju, ka tā ir pilnīgi reāla! Vai ražošana daļēji pārcelsies no Ķīnas, saīsinot piegāžu ķēdes? Domāju, ka jā, Eiropā noteikti pieaugs rūpnieciskās ražošanas apjoms. Bet, runājot par Latvijas iespējām, jāsaprot, ka parasti tieši ražošanā ir augstāks darba ražīgums nekā vidēji valstī, jo, ja ražošanas uzņēmumi ir pienācīgi noorganizēti, tiem ir pietiekams kapitāls, tad tie spēj attīstīt ļoti augstu darba ražīgumu, viens cilvēks pie iekārtas spēj izgatavot tūkstoš detaļu. Bet Latvijā darba ražīgums ražošanā ir par 20% zemāks nekā vidēji valstī, kamēr Eiropā – par 18% augstāks.

– Kur ir mūsu problēma?

– Mūsu ražošanas uzņēmumiem ir vairākas problēmas. Viena no tām – pārāk vienkāršu produktu ražošana. Latvijā ražošanā var izšķirt četras produktu grupas – ļoti zemu tehnoloģiju, vidēji zemu, vidēji augstu un augstu tehnoloģiju produktus. Ļoti zemo un vidēji zemo produktu eksporta apjoms pēdējos gados nav mainījies, tas neaug, šie uzņēmumi stagnē, un tos skar jūsu minētās pieaugošās darbaspēka izmaksas. Savukārt vidēji augsto un augsto tehnoloģiju eksports aug. Tas skaidri parāda – ja nepanāksim, ka mūsu uzņēmumi vairāk kļūst par augstu, nevis zemu tehnoloģiju uzņēmumiem, kā ir tagad, nekur nenonāksim!

– Cik ilgā laikā, tostarp izmantojot krīzes atbalsta mehānismus, var panākt augsto tehnoloģiju uzņēmumu un to eksportspējas, ražošanas pieaugumu – jaunu uzņēmumu attīstīšanos vai esošo izaugsmi?

– Noteikti var! Domāju, ka Latvijā ar esošo nelielo iedzīvotāju skaitu to var izdarīt ļoti ātri. Jautājums, vai būs pieejams finansējums un pietiekami daudz prātīgu uzņēmēju, kas to varēs šajā virzienā pagriezt. Neredzu milzīgas problēmas to izdarīt pietiekami ātri!

– BBC publiskots FM Global ekspertu pētījums, kur, vērtējot virkni faktoru, tostarp politisko stabilitāti, valsts un biznesa attiecības, piegādes ķēdes un citus rādītājus, izveidots valstu ranžējums, cik ātri tās atgūsies no krīzes. Latvija Eiropas valstu vidū ir zemu, viszemāk starp Baltijas valstīm (39. vietā kopumā). Valsts prezidenta Egila Levita pieļāvums, ka Latvija varētu viena no pirmajām atgūties no krīzes un sākt augšupceļu, ir tukša svētku runas frāze?

– Domāju, ka BBC eksperti zina, ko darījām kādreiz, bet nezina, ko varam izdarīt tagad. Ja uztaisām stratēģiju, uzliekam uzsvaru uz nozarēm, kuras nākotnē augs, domāju, ka varēsim veiksmīgi augt un iziet no krīzes. Domāju, Valsts prezidents runāja par to, ka sekmīgi pārvaram vīrusa krīzi, ir mazs skaits saslimušo, kas nozīmē, ka būsim valsts, kura varēs ātri atgriezties ekonomiskajā apritē. Bet mums noteikti šobrīd ir vajadzīga stratēģija, ko tieši darīsim, ko ne, kur ieguldīsim, kuras nozares attīstīsim, kā dosimies uz priekšu.

– Ekonomiskajās krīzēs parasti uzpeld valūtas devalvācijas tēma. Cik reāla būtu eiro, ASV dolāra devalvēšana? Ko tā dotu?

– Eiro vai ASV dolāru var devalvēt, drukājot klāt naudu. Domāju, ka tas noteikti tiks un jau tiek darīts. Arī Anglijas centrālā banka jau uzsākusi tiešu valdības finansēšanu un drukā mārciņas, faktiski visas valstis to jau ir uzsākušas vai to plāno. Bet nedomāju, ka ar to saistās tūlītējas briesmas, tas vairāk ir kopējs ilgtermiņa risks. Manuprāt, šobrīd tas risks ir saprātīga izmēra, un par to es ļoti neuztrauktos.

Devalvācija nozīmētu valūtas kursa izmaiņas pret citām valūtām. Te drīzāk būtu jārunā par inflāciju, valūtas vērtības zudumu valsts iekšienē pret kādām precēm. Visas valstis šobrīd nodarbojas ar naudas drukāšanu, līdz ar to valūtu savstarpējās vērtības nemainīsies, līdz ar to kaut kad būs nevis devalvācija, bet, visticamāk, inflācija, kas pagaidām vēl nav vērojama, un pēc valstu pašreizējām darbībām arī neredzu, ka tā tuvākajā laikā būs izteikta. Neviens nezina, kā precīzi būs, bet es personiski neesmu ļoti uztraucies par to, ka šogad varētu sagaidīt lielu inflāciju. Inflācija parasti ir vajadzīga, kad parādi sasniedz tik lielus apjomus, kad valstīm tie kaut kā jānodzēš, un tie tiek dzēsti ar naudas vērtības zudumu. Bet nedomāju, ka šobrīd ar to ir problēma.

– Ar to parasti arī veicina patēriņu, jo krīzes laikā cilvēki tendēti taupīt, tad, naudai zaudējot vērtību, vismaz tie, kam tā ir, to tērēs, investēs, laidīs ekonomikā.

– Jā, tā ir tā metode. ASV, Anglijā jau izdod jaunu naudu un par to būvē ceļus, slimnīcas, tādējādi rosina ekonomikas attīstību. Latvijai nav šādas iespējas, mēs varam paļauties tikai uz to, cik Eiropas centrālā banka kopumā izdod jaunu naudu, bet jautājums, cik no tās nonāk tieši Latvijā. Tā kā mēs nevaram drukāt savu valūtu kā amerikāņi un angļi, mūsu darbs ir domāt par spēcīgas eksporta nozares izveidi, kas ir galvenā metode, kā ievest naudu.

– Līdz 31. maijam valdībai jāizstrādā vidēja termiņa nodokļu politika. Kādas izmaiņas tajā paģērētu šī krīze?

– Manuprāt, jāturpina iepriekš uzņemtais kurss, cenšoties samazināt darbaspēka nodokļus, jāmēģina veidot lielāku progresivitāti tajos un jāliek lielāki nodokļi kapitālam, nekustamajam īpašumam. Bet nedomāju, ka mūsu centrālā problēma ir nodokļu sistēma. Manuprāt, mūsu nodokļi kopumā, salīdzinot ar daudzām citām valstīm, ir zemi, un galvenā problēma drīzāk ir uzņēmējiem pieejamais finansējuma apjoms. Procentu likmes aizdevumiem ir vienas no augstākajām Eiropā.

– Vēl labi atceramies 2009. gada ekonomisko krīzi un tai sekojošos gadus ar Starptautiskā valūtas fonda (SVF) uzraudzību un prasībām budžeta krasai konsolidācijai, nodokļu palielināšanu. Šoreiz noteikti nebūs šis scenārijs, vai kaut kāda atblāzma no tā tomēr būs jūtama?

– Nekādā gadījumā neredzu SVF uzraudzības režīmu Latvijā, neredzu arī nepieciešamību palielināt nodokļus.

– Labi, ja ne nākamgad, tad kā aiznākamajos gados atdosim aizņemto naudu? Paļaujaties uz to, ka ar minētajiem ieguldījumiem, atbalsta mehānismiem ekonomika tik ļoti augs, ka šo kritumu kompensēsim?

– Jā! Aizņemtā nauda nav tik liela – 10% no IKP. Ja mums ekonomika aug par 3% gadā, pēc apmēram trīs gadiem to jau esam nopelnījuši! Šāda veida valstu parādi atdodas diezgan ātri. Ieejot 2008. gada krīzē, valsts parāds bija 8% no IKP. Lai to pārvarētu, aizņēmāmies naudu, un, kad krīze beidzās, mums bija parāds 47% no IKP, bet tagad vairs 35% – jau atdevām 12% no IKP! To relatīvo parāda nastu var mazināt ļoti viegli, un par Latvijas 35% parādu no IKP es vispār neesmu uztraucies!

– Bet Latvijas ekonomikas izaugsme parasti ir atkarīga no citām valstīm, jo īpaši Eiropas, kur šogad un nākamgad tiek zīmēta lēna izaugsme.

– Varam augt ātrāk un labāk. Domāju, ka ļoti daudzām valstīm šobrīd nav nekādas stratēģijas, kā iziet no krīzes, daudzas ir panikā un kaut ko haotiski dara vai ir apjukušas un nedara neko, vai apvieno abas lietas, kā ASV prezidents Donalds Tramps, kurš sākumā nedarīja neko un pēc tam krita panikā. Ja skatās vēsu prātu, šobrīd ir ļoti daudz iespēju, kuras var izmantot, un domāju, ka Latvija daļai valstu ir krietni priekšā, jo esam jau sākuši domāt par to, kā izmantosim krīzi izaugsmei. Ja to izdarīsim pareizi, varam augt ātrāk nekā pārējās valstis.

– Kā pēc krīzes varētu globāli mainīties valstu ekonomiskā ietekme?

– Domāju, ka liela ieguvēja būs Ķīna, kura izraisīja šo krīzi, bet arī pirmā no tās ļoti sekmīgi izkļuva, pirmā ir sakārtojusi rūpniecisko bāzi un ir gatava ātri doties iekarot eksporta tirgus. Visdrīzāk redzēsim tās agresīvāku nostāju.

Ļoti ceru, ka mūsu lielais ārpolitiskais draugs ASV ātri izkļūs no krīzes, lai gan viņiem neiet viegli – par to esmu nedaudz uztraucies.

Baiba Lulle