Nākotnē jāpievērš lielāka uzmanība nevienlīdzības jautājumiem, intervijā laikrakstam “Neatkarīgā” sacīja SEB bankas galvenais ekonomists Dainis Gašpuitis.

Runājot par Latvijas pašreizējo ekonomisko situāciju, ekonomists norādīja, ka makroekonomiski mums iet labi. Pēc viņa sacītā, esam sasnieguši un jau pārsnieguši pirmskrīzes līmeni, mainām ekonomikas struktūru, arvien lielāks uzsvars ir uz eksportu, un attīstība iet vēlamajā virzienā. Arī algu līmenis aug pietiekami strauji.

Vienlaikus viņš norādīja, ka iedzīvotāju ieguldījumi lēni, bet turpina pieaugt. “Kopējā bilde ir pietiekami pozitīva. Skatoties ilgtermiņā un atskatoties uz primskrīzes mācībām, kopējais izaugsmes temps ir… varēja būt straujāks, bet ir pietiekami pragmatisks. Nav par lēnu, izmaiņas notiek, taču tās nav tik straujas, lai mēs sagāztos kādā nesabalansētībā, jo viss attīstās samērā līdzsvaroti. Cita lieta ir tad, kad to sadalām caur reģionu prizmu,” norādīja Gašpuitis.

“Ja skatāmies pa dažādām iedzīvotāju grupām, tad ir reāls pamats runāt par to, ka šī ekonomiskā izaugsme nav vienmērīgi sadalīta un vienmērīgi izjūtama dažādās sabiedrības grupās. Līdz ar to ir skaidrs, kāpēc ir šīs atšķirīgās interpretācijas un sajūtas, kad runājam par kopējo tendenci. Tomēr jāsaprot, ka, ja šīs kopējās izaugsmes nebūtu, tad arī nevarētu runāt par budžeta izdevumu palielināšanu un pārdali. Izaugsme pati par sevi neatceļ nevienlīdzības, reģionālās attīstības jautājumus. Ja runājam par iedzīvotāju uztveri par to, kas notiek ekonomikā, tad mums papildu kairinājums ir tas, ka noteiktās valstīs ar līdzvērtīgām zināšanām un prasmēm cilvēki nopelna vairāk. Tas rada jautājumu – bet kāpēc mums tā nav? Mēs gribam uzreiz uzlēkt pāris soļus uz augšu citā līmenī. Zināma neapmierinātība ir vērojama arī attīstītās valstīs, kur ienākumu līmenis ir krietni augstāks nekā pie mums – Austrijā, Nīderlandē un citur. Līdzīgas tendences redzam arī Skandināvijā,” klāstīja eksperts.

Viņš uzsvēra, ka nevajag noliegt valsti, sevi, jo mums ir vide, ko mēs baudām, nemaksājot un nevērtējot to naudiskā izteiksmē. “Teiksim, dabas bagātību pieejamība. Tajā pašā Lielbritānijā ir ceļš un viss. Tu pat īsti nevari izkāpt no mašīnas – uzreiz ir žogs pretī. Ja tur ir parks, tad tas ir parks, un nedomā iet kaut kur ārpus parka. Tā ka subjektīvais faktors ir ievērojams. Braukājot pa reģioniem, jūtams, ka cilvēkiem ir skepse, jo viņiem nav tā, kas it kā ir citiem. Bet ir jāsaprot arī tas, ka, ja ekonomikā ir pozitīvas tendences, tad agri vai vēlu cilvēki sajūt, ka parādās iespējas. Ja šo pozitīvo tendenču nebūtu, tad arī nebūtu šīs iespējas,” sacīja Gašpuitis.

Vaicāts kādi ir ekonomiskās izaugsmes riski ilgtermiņā, ekonomists uzsvēra, ka ir liela daļa sabiedrības, kura nejūtas pietiekami apmierināta ar to, kas viņiem ir. Līdz ar to ir jāpievērš lielāka uzmanība nevienlīdzības jautājumiem.

“Neapmierinātības pamatā bieži vien ir nevis tas, ka šodien kaut kā nav, bet tas, ka cilvēks neredz perspektīvu. Arī nākotnē nekas labāks nav gaidāms. Dažkārt šī perspektīva neslēpjas kādā materiālā labumā, bet tieši sajūtā, ka viss iet pa sliedi un tu neko nespēj mainīt un ietekmēt. Sabiedrības daļa ar šādām sajūtām ir pietiekami liela, un tagad uz vēlēšanām, prasmīgi uzrunājot šo daļu, var panākt tās ievērojamu aktivizēšanos,” uzskata ekonomists.

Foto: Pixabay