Labās ziņas – inflācija atkāpjas. Ne tik labās ziņas – lai gan ekonomika bijusi noturīgāka nekā gaidīts, nākotnes prognozes pasliktinājušās. Centrālo banku procentu likmju celšana nepaliks bez sekām globālajai ekonomikai. Latvijas ekonomika to visvairāk izjutīs eksporta pusē, kas no ekonomikas vilcējspēka drīzāk kļūs par vājo vietu. Iekšzemes kopprodukts šogad augs par vārgiem 0.6%, bet nākamgad par 2.1%. Inflācija 2023. gadā vidēji būs 9.5%, gada beigās sasniedzot vien 3% atzīmi.
Inflācija atkāpjas, bet likmes augs un ekonomika cietīs
Pasaules ekonomika dzīves dārdzības krīzi un augošās procentu likmes līdz šim pārlaidusi godam. Ekonomikas līdzšinējā izturība pat devusi iemeslu uzlabot gan globālās, gan Eiropas un ASV izaugsmes prognozes šim gadam. Turklāt visā pasaulē redzam, ka inflācija atkāpjas, kas var likt domāt, ka jau tepat ap stūri procentu likmju mazināšana. Tomēr nepriecāsimies par ātru. Ja cenas svārstīgajā energoresursu sadaļā pat krīt, tad tendences, piemēram, pakalpojumu cenās, neļauj centrālajām bankām, īpaši Eiropā, vēl atslābt.
Centrālo banku politikas mērķis ir noturēt stabili zemu inflāciju ilgtermiņā, kas iespējams tikai, ja stabili zems cenu kāpums vērojams tieši tādās mazāk svārstīgās inflācijas komponentēs kā pakalpojumi. Esošajos apstākļos skaidrs, ka to iespējams panākt tikai slāpējot pieprasījumu, vai, citiem vārdiem sakot, ceļot procentu likmes kamēr tās būtiski iegrožo ekonomikas attīstību. Tādēļ prognozējam, ka likmes vēl augs – ECB noguldījumu iespējas uz nakti likme pieaugs no šī brīža 3% līdz 3.75%. Attiecīgi līdzīgā apmērā augs arī aizņēmējiem svarīgais EURIBOR. Vien nākamgad daudz veselīgāka inflācija un vārgi ekonomikas izaugsmes tempi liks centrālajām bankām sākt mazināt procentu likmes.
Marta satraucošie notikumi pasaules banku sektorā bieži raksturoti kā “pirmo plaisu” parādīšanās ekonomikas mūrī. Tagad gan viļņošanās, šķiet, pierimusi, tomēr sekas gan no pasaules banku sektora ļodzīšanās, gan arī no procentu likmju kāpuma tiešās ietekmes uz uzņēmumiem un iedzīvotājiem vēl redzēsim. Negatīvo ietekmi uz ekonomiku sākam manīt caur kreditēšanas kanālu – Eiropā un ASV kreditēšanas nosacījumi kļūst ciešāki, kredīti kļūst grūtāk pieejami un dārgāki. Augstas procentu likmes, patukšoti iedzīvotāju uzkrājumi, kombinācijā ar protekcionisma kāpumu un ģeopolitiskajiem izaicinājumiem globālajai tirdzniecībai mūsu prognozēs ievieš drūmākas notis. 2024. gadā gan ASV, gan Eiropā prognozēta vārga izaugsme – vien attiecīgi 0.5% un 0.7% apmērā. Turklāt riski, ka šis likmju celšanas periods vainagosies nevis vien ar lēnāku izaugsmi, bet pat ar lejupslīdi pasaulē ir visai augsti.
Inflācija atkāpjas, bet vai cenas kritīs?
Līdzīgi kā pasaulē, arī Latvijā inflācija strauji mazinās. Cenas, salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, ir krietni augstākas, taču reģistrētais kāpums martā būtiski palēninājās. Iemesli no vienas puses ir tehniska rakstura. 2022. gadā cenu līmenis strauji kāpa, un – jo periods, pret ko salīdzināmies, ir ar augstāku cenu līmeni, jo pieauguma temps gluži matemātiski ir mazāks. Taču cenu kāpums bremzējas ne tikai “statistiķu excelī”. Latvijā importētās produkcijas cenas krīt, jo spiediens no pasaules cenām būtiski mazinājies – sarukušas enerģijas izejvielu cenas, piegāžu ķēdes daudzviet atkal darbojas kā pirms-Covid laikā ierasts, globālās pārtikas izejvielu cenas jau kādu laiku atkāpušās no pīķa. Tas ir pateicīgs fons, lai gaidītu cenu kritumu arī Latvijas patēriņa cenās.
Pēdējos mēnešos cenas kritums ir redzams, piemēram, pienam un sviestam. Bet uzskatāmākie piemēri, kur jau esam novērojuši, vai tuvākajos mēnešos redzēsim būtiski zemākas cenas ir degviela, elektrība, gāze, apkure. Prognozējam, ka komunālo pakalpojumu cenas nākamajā ziemā, būs maciņam daudz draudzīgākas nekā pērn. Tomēr līdz pirms-kara līmeņiem neatgriezīsimies. Turklāt atšķirība nebūs tik liela, kā rāda gāzes un elektrības tirgus cenas dinamika, jo no vēl būtiskāka sadārdzinājuma pērn mūs pasargāja valsts atbalsta pasākumi.
Lielākoties gan cenu līkne tomēr turpina kāpt, pat ja tas notiek mazāk strauji nekā iepriekš. Uzņēmumu vēlme nopelnīt arī tikusi piesaukta kā viens no iemesliem augstākai inflācijai Latvijā. Ņemot vērā ļoti stabilo uzņēmumu finanšu situāciju pērn, šajā apgalvojumā noteikti ir liela daļa taisnības – ir acīmredzams, ka uzņēmumi spējuši pārnest izejvielu sadārdzinājumu uz patērētāju. Uzņēmumu aptaujās par pārdošanas cenām redzams, ka tās vēl varētu tuvākajos mēnešos augt, tomēr tā uzņēmumu daļa, kas saredz iespēju cenu celt, ļoti strauji mazinās.
Viena no sfērām, kur cenas spītīgi aug, ir pakalpojumu sektors. Pakalpojumu cenās ar novēlošanos atspoguļojas gan energoizmaksu kāpums, gan vispārējā dzīves dārdzības palielināšanās. Turklāt svarīgākā izmaksu komponente šajā sektorā, protams, ir algas, kuras gan šogad, gan 2024. gadā augs strauji – attiecīgi par 9% un 8%. Tas nozīmē, ka, ja vien neredzēsim plašu krīzi, diez vai varam gaidīt kritumu pakalpojumu cenās.
Gadā vidēji inflācija joprojām būs augsti 9.5%, taču svarīgāk ir tas, ka gada laikā inflācijas temps turpinās strauji rukt, sasniedzot aptuveni 3% gada nogalē.
Patēriņš – negaidītais ekonomikas vilcējspēks
Cenas uzņēmumi var atļauties celt, jo ir, kas pērk. Patērētāja noturība patiesībā ir visai pārsteidzoša. Cenas pēdējā gada laikā augušas krietni straujāk nekā algas – par savu algu vairs nevaram atļauties nopirkt tikpat, cik iepriekš. Vai patērētājs tērē iekrājumus? Depozītos bankās kopš Covid sākuma uzkrāts tiešām iespaidīgs līdzekļu apjoms, kas turpina augt, taču velns ir detaļās. Vidējam Swedbank klientam kontā mēneša beigās ir ap 350 EUR – ļoti tālu no vēlamā drošības spilvena, kam būtu jābūt 3-6 mēnešu algas apmērā. Tā kā algas tiek ieskaitītas dažādos datumos svarīgi arī, kāds ir minimālais konta atlikums mēneša ietvaros. Te aina ir vēl drūmāka – sarindojot klientus pēc minimālā konta atlikuma, vidējam klientam kontā “pirms algas dienas” ir vien 100 EUR. Protams, iespējams, ka ir uzkrājumi citās bankās, vai zeķē, tomēr šie rezultāti neliecina par Latvijas patērētāja turību.
Kurš tad ir tas, kas uztur patēriņu? Pēc izslēgšanas metodes – tie ir turīgie iedzīvotāji. Ja skatāmies uz depozītu apjomu Swedbank, tad tie, kam pieder aptuveni 80% no kopējā depozītu apjoma ir klienti, kam kontā ir vairāk nekā 10 000 EUR. Eurostat EU-SILC aptaujās redzams, ka turīgākie 20% mājsaimniecību uz vienu mājsaimniecības locekli tērē 3 reizes vairāk nekā nabadzīgākie 20% mājsaimniecību. Tas nozīmē, ka par neproporcionāli lielu daļu kopējā patēriņa atbildīgi turīgie, kas arī dzīves dārdzības krīzes laikā jūtas salīdzinoši droši un turpina tērēt. Kamēr mazāk turīgie izvēlas lētākus produktus, iegrožo tēriņus, turīgajiem ir gan līdzekļi, gan vēlme stutēt ekonomikas kopējo patēriņu.
Ekonomikā strauju izaugsmi negaidām
Pērn ekonomika bija par 2.8% lielāka nekā 2021. gadā. Uz švakā Baltijas fona šis rezultāts ir labs, tomēr lielāki kāpumi bija pērnā gada sākumā, kamēr no gada vidus attīstība bijusi visai “plakana”, un redzējām pat tehnisku recesiju – divus ceturkšņus pēc kārtas, kad ekonomika saruka. Šogad prognozējam nelielu IKP kāpumu 0.6% apmērā, un prognoze uzlabota vien veiksmīgāk pārlaistās ziemas dēļ. Nākamā gada izaugsme nesolās būt strauja: vien 2.1%.
Patēriņu balstīs tas, ka inflācija gada otrajā pusē būtiski saruks, bet algas joprojām strauji kāps. Darba tirgus saglabāsies spēcīgs – bezdarbs vidēji šogad būs 6.8%, bet nākamgad saruks līdz 6.6%. Tas viss liek domāt, ka vidējā patērētāja pirktspēja uzlabosies.
Gaidām, ka, sākot ar šī gada otru pusi, beidzot augs tempi ES fondu investīcijās. Tai pat laikā investīcijas privātajā sektorā kavēs augstās procentu likmes un neskaidrība par nākotni.
Eksportā stāsts ir drūmāks. Pakalpojumu eksports beidzot atkopjas no pandēmijas sekām un uzrāda labus kāpuma tempus. Savukārt preču eksports, kas bijis Latvijas izaugsmes vilcējspēks kopš Covid pandēmijas sākuma, ir manāmi saguris. Apstrādes rūpnieki ziņo, ka pasūtījumu apjomi ir zemā līmenī. Kā jau minēts, arī ekonomikas attīstība mūsu tirdzniecības partneros nav gaidāma strauja. Tas nozīmē, ka arī turpmāk lielākais šķērslis, kas iegrožos eksportētāju attīstību būs pieprasījuma trūkums.
Sarežģītāka situācija noieta tirgos kombinācijā ar strauju algu kāpumu liek satraukties par konkurētspējas problēmām. Līdz šim tās par laimi saglabājušās vien “bažu” līmenī, un eksporta tirgus daļas bijušas noturīgas. Ir tikai vienas zāles, kas palīdz novērst konkurētspējas zaudēšanu, un tās ir investīcijas. Uzņēmumi dzīves dārdzības krīzē maz cietuši – daudziem ir uzkrāta finanšu rezerve, kas būtu jāliek lietā.
