Skatoties, kā pēc katrām vēlēšanām vai ministrijas nonākšanas citas partijas paspārnē mainās uzņēmumu valžu locekļi, neviļus rodas jautājums – kā šie cilvēki ir strādājuši pirms tam, ja jau tik steidzīgi ir jāmaina un ar ko labākas būs jaunieceltās amatpersonas. Jau gadiem mēs runājam, ka darbs lielo valsts uzņēmumu un institūciju pārvaldē faktiski ir partiju barotavas, taču tikpat ilgu laiku nekas nemainās – pie varas nonāk nevis profesionāļi, bet partijām pietuvinātas personas, kurām visbiežāk labākajā gadījumā interesē labi apmaksāts amats un citas šī statusa priekšrocības, bet sliktākajā gadījumā – izmantot savu stāvokli, lai partijām pietuvinātas personas varētu uz tā nopelnīt.
Lai gan formāli partijas savu ielikteņu virzīšanu amatiem motivē ar politisko atbildību, reāli tām tādas nav, bet šīs personas uzņēmumu vadībā realizē partijām pietuvināto cilvēku intereses. Nekā citādāk nevar nosaukt Privatizācijas aģentūras sasteigto valdes locekļu meklēšanu, kuriem faktiski bija tikai viena funkcija – parakstīt līgumu par bankas «Citadele» valsts daļas pārdošanu. Kur vēl var būt nožēlojamāk – pieņēma darbā, lai viņi uzņemtos atbildību un parakstītu līgumu, ko vismaz viens no viņiem īsti nemaz nav lasījis.
Uzskatu, ka gan iestāžu, gan lielo valsts kapitālsabiedrību vadībā ir jābūt profesionāļiem, kas ar darbiem sevi dzīvē ir pierādījuši, turklāt tos nevar izraudzīties tā, kā tas notiek patlaban – labākā gadījumā ir formāls konkurss, bet sliktākajā gadījumā – lēmumu paraksta valsts vai pašvaldības pārstāvis uzņēmumā. Uzskatu, ka ir jāveido institūcija, kas pēc starptautiskiem kritērijiem atradīs profesionāļus, kas vēlēsies un spēs veikt kvalitatīvu pārvaldību. Vēlams gan, lai jaunajā institūcijā strādātu tikai starptautiski speciālisti, jo nevienam jau nav noslēpums, ka Latvijā visi viens otru pazīst un visu var sarunāt.
Daudzi man oponēs, norādot, ka ne visu uzņēmumu vadībā ir tikai neprofesionāļi un ir arī cilvēki, kas šo darbu dara pēc labākās sirdsapziņas, ar lielu pašatdevi apgūstot savas nozares specifiku vai ir ieguvuši šos amatus, pakāpeniski kāpjot pa karjeras kāpnēm. Taču šādu amatpersonu nav daudz. Tomēr tagad nevajadzētu mesties otrā galējībā un nomainīt visu uzņēmumu vai institūciju vadītājus, bet gan pēc profesionālas, valsts apmaksātas personāla atlases institūcijas izveides pamazām sludināt konkursus par iespējām strādāt šajos amatos. Jo nav jau arī tā, ka politiskie ielikteņi, pavadot augstos amatos vairākus gadus, nav neko mācījušies un var izrādīties, ka patiešām ir kļuvuši par nozares profesionāļiem (kādi gan viņi nebija iecelšanas brīdī). Jāatzīmē, ka personāliju pārbīdes patlaban notiek arī starptautiskās lidostas «Rīga» valdē un Rīgas brīvostā, un publiski nav zināmi kritēriji, pēc kuriem jaunie valdes locekļi ir izraudzīti.
Politiķiem ir jāstrādā Saeimā, nevis jāieņem saimnieciski amati un šīs lietas ir skaidri jānodala, jo nevar būt vienu dienu likumdošanas eksperts, bet citu – ekonomikas lietu profesionālis. Katram ir jādara tas, ko viņš māk, nevis jāizmēģina viss pēc kārtas – ja nu sanāk un izdodas nenolaist attiecīgo nozari uz grunti. Tas, ka nezināmas, partijām pietuvinātas personas nosaka ekonomisko dienaskārtību valstī, ir novedis pie tā, ka faktiski vairāk nekā 20 mūsu neatkarības gadi ir bezjēdzīgi zaudēti, tāpēc profesionāļiem ir jāņem virsroka. Un, ja tā notiks, tad mēs visi varēsim teikt, ka Latvija ir mūsu cerību valsts, nevis tikai vieta, kur dzīvojam.
Andris Deniņš, Dr.oec., Latvijas Universitātes profesors
