Valsts augstskolu mācībspēki pauž arvien lielāku satraukumu par savām algām, kuras kopš krīzes gadiem samazinātas un tā arī nav izrāvušās no melnā punkta. Diemžēl uzraugošo ministriju un valdības atbalsts ir minimāls, un tām vairāk rūp vispārējās izglītības iestāžu pedagogu darba samaksas kāpinājums, atzīst pasniedzēji.

Latvijas Universitātes (LU) profesore Janīna Kursīte NRA.lv situāciju raksturo kā nepieņemamu: daļai lektoru samaksa uz papīra nepārsniedzot 423 eiro, bet asistentiem tā esot vēl mazāka. Gluži nevietā esot pārmetumi, ka docētāji skrienot pa sešām vietām, lai ko nopelnītu. Ja tā turpināsies, tad «augstskolas sabruks, jo nebūs kas strādā», prognozē J. Kursīte. Daugavpils universitātes rektors Arvīds Barševskis arī rausta plecus: «Tiek runāts par augstskolu reitingiem, bet ko ar esošajām naudām varam izdarīt? Kādus ārvalstu pasniedzējus varam piesaistīt, piedāvājot viņiem mūsu profesoru smieklīgi mazās algas.»

«Kā 2009. gadā apšķērēja algas, tā tās arī palikušas tajā līmenī. Faktiski kopējais augstskolu finansējuma samazinājums pārsniedza pat pusi,» viņiem pievienojas Liepājas universitātes arodbiedrības vadītāja Rita Ozola un norāda, ka no valsts budžeta viena studiju vieta, piemēram, humanitārajās programmās, tiek segta tikai par 63%, bet iztrūkstošais posms augstskolai jāsedz no saviem līdzekļiem. Izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete situāciju gan iezīmēja optimistiskāku, sakot, ka «esam nostājušies uz augšupejoša ceļa – virzība notiek». Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Jaunās politikas iniciatīvās esot liels akcents likts uz augstāko izglītību, bet viņa aicinot arī augstskolas rūpīgāk sekot līdzi, kā tiekot izmantotas esošās finanses, jo tajās rezerves vēl esot. Uz to R. Ozola atteic, ka, iespējams, Rīgas augstskolām tādas var atrasties, taču reģionālajām to noteikti nav. Tas tiešām esot mīts, ka augstskolas, kā to arī paudusi premjere Laimdota Straujuma, – «ļoti labi dzīvo». Tā nebūt neesot – visur štatus ir skārušas samazināšanas dzirkles, un daudzviet pasniedzēji ir spiesti piestrādāt vairākās vietās, lai ko nopelnītu. Par laimi, ir iespēja piedalīties projektos, taču tie arī ir tikai šābrīža glābšanas riņķis. Viņa arī norāda, ka IZM solījusi veidot darba grupu, kurā runātu par šo un citiem svarīgiem jautājumiem, taču tā tas arī palicis neīstenots, līdz ar to «virzības nav nekādas un cerības uz drīzām izmaiņām – arī nekādas».

Tāpat domā arī LU arodbiedrības priekšsēdētāja Rasma Mozere: visa IZM skandinātā virzība notiekot tikai vēlējuma izteiksmē. Tas nav taisnīgi, ka aizmirsti augstskolu mācībspēki.

Aisma Orupe