Svētdien Grieķijā notiks jau piektās parlamenta vēlēšanas beidzamo sešu gadu laikā. Tajās prognozē sīvu cīņu starp līdzšinējā premjera Alekša Cipra vadīto kreisi radikālo spēku apvienību Syriza un Vangeļa Meimaraka konservatīvo partiju Jaunā demokrātija.
Vienatnē neviena no tām valdību izveidot nespēs, bet tā dēvētās lielās koalīcijas risinājums, ko kā pieņemamāko izvirzījuši ekonomisti un politologi ne tikai Grieķijā, bet arī aiz tās robežām, pašlaik šķiet maz ticams, raksta portāls NRA.lv.
Pāris dienas pirms balsojuma Grieķijas vēlēšanu iznākums joprojām ir miglā tīts, vēsta starptautiskās ziņu aģentūras. A. Ciprs šonedēļ intervijā Euronews gan bravūrīgi apgalvojis, ka Syriza saglabāšot valsts lielākās partijas statusu un arī «absolūtais vairākums ir sasniedzams mērķis», tomēr aptauju dati liecina, ka kreisie un konservatīvie finiša taisnē izgājuši cieši blakus viens otram. Katras šīs partijas guvums varētu būt aptuveni 31% vēlētāju balsu, bet reālas iespējas iekļūt parlamentā ir deviņām partijām līdzšinējo septiņu vietā. Pēc politologu sacītā, tas nozīmē lielāku sadrumstalotību un plašākas manevru iespējas un pārsteigumus koalīcijas veidošanas procesā. Lielās koalīcijas ideju A. Ciprs jau paspējis noraidīt – arī tāpēc, ka V. Meimarakis licis saprast, ka šādā koalīcijā Syriza var pildīt tikai jaunākā partnera lomu.
Ļoti iespējams, ka tieši Syriza izrādīsies šo vēlēšanu galvenā zaudētāja – vismaz salīdzinot ar janvārī notikušo balsojumu, kurā šo apvienību atbalstīja 36,5% vēlētāju, un tā spēja izveidot valdību, kurā koalīcijas partneru loma bija samērā niecīga. Taču kopš janvāra 41 gadu vecais A. Ciprs paspējis noiet ceļu no nesamierināma taupības politikas pretinieka un dumpinieka līdz Eiropas birokrātiem paklausīgam skolēnam, kurš bijis spiests pieņemt vēl pazemojošākus jauna aizdevuma saņemšanas nosacījumus, nekā tika piedāvāti sākotnēji. Daudzi bijušie atbalstītāji nesaprot, kādēļ A. Cipram bija jārīko referendums, kurā pārliecinošs grieķu vairākums noraidīja taupības politiku, bet burtiski dažas dienas pēc tam jāpiekrīt šiem nosacījumiem. Premjera rīcība noveda pie šķelšanās Syriza (uz iekļūšanu parlamentā tagad pretendē arī bijušā enerģētikas ministra Panaijota Lafazaņa vadītā Tautas savienība, kas aģitē par izstāšanos no eiro zonas), un pēc tam, kad memorandu ar aizdevējiem A. Ciprs parlamentā spēja pieņemt, vien pateicoties opozīcijas atbalstam, viņam neatlika nekas cits kā demisionēt un izsludināt jaunas vēlēšanas.
«Aleksis mūs nodeva,» sarunā ar AFP saka 25 gadus vecais Atēnu students Spiross, kurš kopā ar draugiem janvārī balsoja par Syriza, bet pašlaik sliecas uz to, ka vispār neies uz vēlēšanām. Pirms divām nedēļām apvienību pameta vairāk nekā puse tās jaunatnes organizācijas aktīvistu, uz atvadām nākot klajā ar paziņojumu par Syriza bankrotu. «Janvārī Syriza simbolizēja jaunību, cerības un pārmaiņas. Taču viņi savu tēlu zaudējuši ļoti strauji. Eiropā nemaz tik bieži negadās redzēt, ka partija tik ātri izšķiež savu politisko kapitālu,» AFP sacījis politologs Manoss Papazoglu.
Tikmēr Deutsche Welle velk interesantas paralēles starp A. Cipru un sociālistu partijas Pasok dibinātāju Andreasu Papandreu. Arī viņu savulaik uzskatīja par kreiso radikāli. Par deputātu un vēlāk arī valdības vadītāju viņš kļuva, lielā mērā pateicoties ļoti populistiskai nostājai – A. Papandreu iebilda pret Grieķijas līdzdalību ES un pat solīja NATO karabāzu izvešanu no valsts teritorijas. Taču, kad 1981. gadā šis politiķis pirmo reizi kļuva par premjeru, viņš sāka pakāpeniski dreifēt centra virzienā. Tas palīdzēja viņa vadītajiem sociālistiem vairāk nekā desmit gadus dominēt valsts politikā, un ironiskā kārtā tieši šīs partijas un konservatīvo politika lika pamatus pašreizējām Grieķijas ekonomiskajām likstām.
Māris Krūmiņš
