Vides ministrijas pakļautības iestādes virza jautājumu, kas var sadārdzināt būvniecības procesu un nekustamo īpašumu – nepieciešamību kontrolēt radona gāzes koncentrāciju ēkās, raksta NRA.lv
Runa ir par dārgiem nacionāla līmeņa pētījumiem, kas baros vides ekspertu nepiesātināmo apetīti, bet perspektīvā, iespējams, prasīs vēl vienu papīru, nododot ekspluatācijā jaunas ēkas – apliecinājumu par dzīvošanai piemērotu starojuma līmeni. Būvniecības nozares lietpratēji secina, ka šī vides sektorā ir jauna pseidoproblēma iedzīvotāju naudas slaukšanai. Cēlgāze radons rodas urāna sabrukšanas procesā un vidē atrodas pastāvīgi, veidojot dabisko fona radiāciju. Šobrīd atliek vien lūkoties, kam atcerēšanās par tādas eksistenci nesīs peļņu.
Kontekstam jāatgādina, ka jaunā prasība pēc ēku energoefektivitātes sertifikāta un māju pārvēršana neelpojošos termosos ir medusmaize siltumizolācijas materiālu ražotājiem. Šīfera aizliegšanu savulaik nolobēja jumtu segumu ražotāji. Savukārt radona pētīšanā un apkarošanā ir ieinteresēti visu veidu radiācijas kontroles biznesmeņi, un pirmais rindā ir Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC).
Biznesa plāns
Izrādās, radona gāzes mērījumi kopš septembra iekļauti sniedzamo maksas pakalpojumu sarakstā, un tagad nepieciešam tā pārbiedēt iedzīvotājus, lai viņi mestos pirkt šo pakalpojumu. Pirmā informācija tika palaista raidījumā Bez tabu. Puspajokam, pusnopietni skatītājiem tika klāstīts par radiācijas briesmām un sirdsmieram ieteikts veikt savos mitekļos radona gāzes mērījumus. Nīgrs par šādu rīcību ir Valsts vides dienesta Radiācijas drošības centra vadītājs Mārcis Slavinskis. «Tas sižets izskatījās pēc meteocentra reklāmas rullīša saviem radona gāzes mēraparātiem. Sapirkušies kastītes un tagad reklamē pakalpojumu.»
Savukārt vakar meteocentrs iedzīvotāju biedēšanai jau izplatīja oficiālu preses relīzi «Latvijā pastāv radona gāzu bīstamība». Šādam apgalvojumam pagaidām gan nav nekāda pamata, jo izpēti par radona koncentrāciju vēl tikai plānots uzsākt, un izpētes mērķis ir saprast, vai radons Latvijā vispār ir problēma. M. Slavinskis skaidro, ka sākotnējā izvērtējuma nepieciešamību noteic Eiropas Savienības prasības, nevis konkrētas aizdomas, ka iedzīvotāji, piemēram, daudz slimotu radiācijas dēļ. Šis būšot vērienīgs pētījums – uz četriem pieciem gadiem. Visa Latvija tikšot sadalīta 10 reiz 10 kilometru lielos kvadrantos, kuros atsevišķās ēkās mērīs radona gāzes klātbūtni. Ja konstatēs paaugstinātu radiācijas fonu, pētīšana notiks vēl detalizētāk.
Atsūti radonu pa pastu!
Finansējumu pētīšanai gatavojot Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija sadarbībā ar Starptautisko atomenerģijas aģentūru. Cik lielu, pagaidām neizdevās noskaidrot, jo ministrija informācijas sniegšanu uzticējusi LVĢMC, bet to interesē tikai iespējas iedzīvotājiem iznomāt savas kastītes. IT un pakalpojumu attīstības direktors Gints Škodovs stāsta, ka pakalpojuma cena ir EUR 19,50 un tajā ietilpst arī kastītes nosūtīšana turp un atpakaļ pa pastu. Acīmredzot ideju «izmēri un atsūti mums savu radonu» Škodovs aizņēmies no sava kādreizējā darba Latvijas pasta vadībā. Ko darīt, ja pēc trīs mēnešus ilgas mērīšanas kastīte uzrādīs paaugstinātu radona gāzes saturu gaisā? Tad speciālisti ieteikšot biežāk telpas pavēdināt vai retāk iet istabā ar granīta flīzēm. Bet varot arī izmest tās laukā.
Protams, šīs blēņas varētu uzskatīt par nekaitīgām LVĢMC mārketinga aktivitātēm (kas uzķeras uz āķa, pats vainīgs), ja vien Vides ministrija radona izpētei nebūtu pievērsusies ar tādu nopietnību. Izrādās, jau pirms četriem mēnešiem noslēgts līgums par Latvijas radona izpētē lietojamās metodikas izvēli. Kompānija tā pati, kas pieskata Inčukalna gudrona dīķu sanācijas projektu – Geo Consultants. Ģeologs Aivars Gilucis, taujāts par radona pētījumu jēgu, runā par nepieciešamību uzlabot cilvēku dzīves kvalitāti. Viņaprāt, radona mērījumus vajadzētu noteikt par obligātiem pie būvju nodošanas ekspluatācijā. Tas tiesa, ka mērīšanas veicēju labklājība varbūt arī uzlabotos, bet diezin vai to var teikt par ēku iemītniekiem. Katrs jauns papīrs būvniecībā izraisa sadārdzinājumu, un samaksā galu galā tas, kurš grib jumtu virs galvas – īpašnieks vai īrnieks.
Ķieģeļus jau mēra
Latvijas Būvnieku asociācijas vadītājs Normunds Grīnbergs pēkšņo radona problēmas aktualizāciju sauc par burbuli: «Mums nav nekāda pamata uzskatīt, ka dzīvojam radioaktīvi piesārņotā vidē!» Turklāt garantijas par būvmateriālu drošumu iegūstamas nevis ar dozimetru pārmērot katru ķieģeli, bet no izgatavotāja apliecinājuma.
Un ķieģeļi ir droši! Uzņēmuma Lode pārstāvis būvinženieris Varis Lagzdiņš skaidro, ka jau pašlaik būvmateriālu sertifikātā viens no parametriem ir radiācijas līmenis un normu pārsniegumi nekad nav konstatēti. Tātad problēma pēc būtības ir izdomāta un var radīt vairāk kaitējuma nekā labuma.
«Vienkāršajam cilvēkam, tautai šīs pseidozaļās idejas ir kaitīgākas par pašu radonu. Agrāk cilvēks varēja uzbūvēt māju un ziemā, ja auksti, sēdēt tajā pufaikā. Tagad energoefektivitātes un dažādu citu prasību dēļ būvniecība ir tā sadārdzināta, ka māju vairs atļauties nevar un pufaikā jāsēž zem tilta.»
***
VIEDOKLIS
Būvinženieris Varis Lagzdiņš:
– Vienkāršajam cilvēkam, tautai šīs pseidozaļās idejas ir kaitīgākas par pašu radonu. Agrāk cilvēks varēja uzbūvēt māju un ziemā, ja auksti, sēdēt tajā pufaikā. Tagad energoefektivitātes un dažādu citu prasību dēļ būvniecība ir tā sadārdzināta, ka māju vairs atļauties nevar un pufaikā jāsēž zem tilta.
Imants Vīksne
