“Mācīšanās ir jāsāk ar mācīšanās mērķa izvirzīšanu: kāpēc un ko es kā skolotājs skolēnam gribu iemācīt? Pēc tam ir jāseko jautājumam – kā es zināšu, ko skolēns ir iemācījies?” teic Ģirts Burgmanis, Latvijas Universitātes Starpnozaru izglītības inovāciju centra (LU SIIC) vadošais pētnieks un monogrāfijas “Datu zinātība skolai” līdzautors. Pētnieks skaidro, kā radīt kvalitatīvus vērtēšanas instrumentus, lai noskaidrotu, vai skolēni plānoto ir apguvuši, un ko darīt, ja izrādās: mācīšanas process nav bijis pietiekami efektīvs.
“Ja mēs nevaram lietas izmērīt, mēs nevaram tās uzlabot. Tāpēc ikvienai skolai ir nepieciešams regulāri pārliecināties, vai skolēni ir sasnieguši izvirzītos mācīšanās mērķus un ko viņi ir iemācījušies. Turklāt mērinstrumentiem jeb pārbaudes darbiem ir jāatbilst izvirzītajiem mērķiem un jānodrošina iespēja iegūt ticamus pierādījumus par skolēnu sniegumu. Ja apgūtajā konstatējam robus, tad jācenšas palīdzēt skolēnam tos aizpildīt,” akcentē izglītības eksperts, LU SIIC vadošais pētnieks Ģirts Burgmanis, “ja skaisti sakām, ka jebkurš cilvēks ir vērtība un valstij ir svarīgs, tad tā ir jāizturas arī izglītības nozarē: mācīšana jāorganizē tā, lai ikviens skolēns sasniegtu savu iespējami labāko rezultātu.”
Rīcības plāns, lai zinātu, ka skolēns ir iemācījies
Mācību mērķa definēšana. Skolotājam ir nepieciešams izvirzīt skaidru mērķi, ko viņš vēlas skolēnam iemācīt. “Ir skolotāji, kas spēj precīzi formulēt, tāpat saprot, kā atbilstoši tam savus skolēnus vērtēt un ko ar iegūtajiem rezultātiem darīs tālāk. Taču ir skolotāji, kuriem nepieciešams atbalsts,” saka Ģirts Burgmanis. “Pēdējā grupā bieži iekļaujas arī tie skolotāji, kuri šobrīd pārkvalificējas. Piemēram, iepriekš ir bijis latviešu valodas skolotājs un tagad kļūst par ģeogrāfijas skolotāju. Ienākot jaunā zinātnes nozarē, var rasties apjukums, ko mācīt un kā vērtēt.”
Regulāra vērtēšana. Kad skaidri zināms, ko skolēnam mācīt, tad regulāri stundās jāpārliecinās, cik tālu skolēns ir ticis izvirzīto mācīšanās mērķu apguvē. Savukārt konkrētā temata noslēguma pārbaudes darbs ļauj ieraudzīt, vai skolēns ir apguvis, ko skolotājs bija iecerējis iemācīt.
Kvalitatīvu vērtēšanas instrumentu izstrāde. Pārbaudes darbam ir jāatbilst mācīšanās mērķim un tam ir jāsniedz ticama informācija par to, ko skolēns ir apguvis. “Dažkārt ir vērojams: skolotājs vēlas, lai skolēns spēj veikt sarežģītus uzdevumus. Taču uzdevumu kopums, kas iekļauts pārbaudes darbā, nepiedāvā pārbaudīt, vai skolēns šīs sarežģītās lietas ir apguvis. Sanāk, ka skolotājs ieguvis informāciju, par kuru tic: bērni plānoto ir apguvuši. Taču patiesībā skolotājs pats sevi ir maldinājis,” norāda LU SIIC pētnieks. Tāpēc pārbaudes darbam jeb mērinstrumentam ir jābūt kvalitatīvam. Ja tā nav, tad skolotāja secinājumi par to, ko skolēns ir iemācījies, būs nepareizi. Lai tālākos datus varētu jēgpilni izmantot, ir jābūt gan precīzi izvirzītam mērķim, ko vēlos iemācīt, gan kvalitatīvi izveidotam pārbaudes darbam.
“Šobrīd Latvijas izglītības sistēmā daudz tiek runāts par mācīšanos, taču pārāk maz – par vērtēšanas instrumentu kvalitāti. Šajās diskusijās tiem būtu jābūt tikpat svarīgiem, jo ļauj nomērīt izvirzītos mācīšanās mērķus un pieņemt datos balstītus lēmumus, kā rīkoties tālāk! Piemēram, Norvēģijā ir atsevišķa maģistra izglītības programma, kurā apgūt vērtēšanas instrumentu izstrādi. Tāpēc jautājums ir: kā panākt, lai arī pie mums skolotājiem veidotos vienota izpratne par to, kas ir labs pārbaudes darbs?” – tā Ģirts Burgmanis.
Kāpēc mainās vērtēšanās pieeja?
“Skolotāju auditorijās mēdzu uzdot jautājumu: kāpēc mēs vērtējam skolēnus? Ļoti bieži izskan atbilde: tā ir skolēna alga; ar atzīmēm mēs maksājam skolēnam algu par paveikto mācību procesā. Taču izglītības pētniecībā jau sen valda pārliecība, ka vērtēšanas būtība ir pilnīgi cita!” uzsver pētnieks. Skolēnus jāvērtē tādēļ, lai viņiem palīdzētu apgūt to, ko esam gribējuši iemācīt. Tas ir skolotāja darba galvenais uzdevums. “Šajā ziņā skolotāja darbu varam salīdzināt ar ārsta darbu: pacienta stāvoklis ir jādiagnosticē, lai saprastu, kā viņam palīdzēt. Turklāt diagnostika ik pēc laika ir jāatkārto, lai iegūtu informāciju par izvēlētās ārstēšanas paņēmiena efektivitāti. Ir skumji, ja skolotājs pasaka: atzīme ir bērna sniegums; viņš šajā tēmā saņēma piecas balles, ejam pie nākamās. Tā nedrīkstētu būt!” akcentē Ģirts Burgmanis.
Viņaprāt, ir nepieciešama skolotāju domāšanas maiņa attiecībā uz vērtēšanas nozīmi, jo par vērtējumu būtu jādomā kā par mācību procesā apgūtā komunikācijas rīku – vērtēšanas procesā iegūtos datus tālāk var izmantot, lai palīdzētu skolēnam ieraudzīt, ko viņš ir apgvis un ko nē, bet skolotājs – lai secinātu par nepieciešamajiem uzlabojumiem mācību procesā. Ja vērtējot ierauga, ka skolēnam neveicas, piemēram, ar tekstpratību – skolotājs to ir gribējis iemācīt, bet nav sanācis –, tad var sākt domāt, ko es mācīju, kāpēc ir šāds rezultās, kas būtu jāmaina, lai izdotos labāk. Taču, ja vienkārši izliek atzīmi pieci, seši vai septiņi un situāciju nemēģina uzlabot, tad mācīšanās iespējas tiek ierobežotas. Jautājums: kāpēc tad notika šī vērtēšana? Tai bija jānotiek nevis tādēļ, lai izliktu atzīmi, bet lai pateiktu skolēnam: šobrīd tu vari paveikt šo, bet nevari kaut ko citu, un rosinātu domāt, kā mācīt tālāk, lai nākamajā reizē rezultāts būtu labāks.
Skolotājiem ir nepieciešams metodiskais atbalsts, kā klasē darīt gudrāk
“Ja nevar nomērīt, vai skolēns ir iemācījies to, ko bija plānots iemācīt, un trūkst prasmes izmantot pārbaudes darba rezultātus mācīšanā, tad nevar skolēnam palīdzēt sasniegt viņa potenciālu,” norāda Ģirts Burgmanis. Turklāt ir jāpalīdz kā tiem, kam ir kādas mācīšanās grūtības, tā tiem, kam šobrīd mācībās ir augsti sasniegumi, kā arī tiem, kas caurmērā mācās vidēji.
“Ja pārliecinās, ko katrs ir un nav iemācījies, tad ir zināms, kā katru no viņiem turpmākajā mācību procesā atbalstīt. Tikai tad visi veiksmīgi var virzīties uz priekšu. Ja skolēns ir talantīgs, taču nemitīgi tiek palīdzēts tiem, kam ir grūtības, tad talantīgajam ar laiku paliek garlaicīgi un zūd motivācija mācīties. Mēs šo talantīgo skolēnu zaudējam! Iespējams, ģeniāli prāti aiziet garām mūsu ekonomikai! Kamēr zemākos velkam, tikmēr varam augšējos pazaudēt,” uzsver izglītības pētnieks un norāda uz PISA (Starptautiskā studentu novērtēšanas programma) rezultātiem, “PISA jaunākie dati liecina: Latvijā skolēniem ar zemu sniegumu ir vieni no labākajiem rezultātiem; šādu skolēnu mums ir maz, jo šobrīd izglītības sistēmā uz tiem ir likts liels uzsvars. Taču ir aizmirsti vidēja un augsta snieguma skolēni.”
Rezumējot atbildi uz jautājumu, kā zināt, ka skolēns ir iemācījies, Ģirts Burgmanis saka: skolotājiem ir nepieciešams metodiskais atbalsts, kā, atbilstoši mūsdienu izglītības pētniecības atziņām, strādāt klasē – izstrādāt kvalitatīvus pārbaudes darbus un izmantot iegūtos datus skolēna mācīšanās atbalstīšanai. “Reizēm dzirdams, ka skolotāji sūdzas: mums trūkst grāmatu un darba burtnīcu. Un tā visbiežāk ir taisnība. Taču skolotājiem tai pat laikā trūkst arī metodiskais atbalsts, kā gudrāk strādāt klasē.”
